Pasaulē
Slavenā rakstnieka ierašanos atspoguļoja visi lielākie Latvijas laikraksti – gan krievu, gan latviešu, gan vācu. Šīs publikācijas, kā arī rakstnieka vēstules, ko viņš sūtīja no Rīgas, palīdz gūt plašu priekšstatu viņa viesošanos mūsu pilsētā.
...Rīgā Aleksandrs KUPRINS ieradās kopā ar ģimeni - meitu Kseniju un sievu Elizabeti. Kā vēsta laikraksti, rakstnieka talanta cienītāji sagaidīja viņu pilsētas galvenajā stacijā 14. novembrī.
Kuprins bija ļoti sabiedrisks cilvēks, viņam patika būt, kā saka, notikumu centrā. Taču šoreiz viņš vēlējās vientulību – Rīgā rakstnieks ieradās nevis izklaidēties, bet gan atveseļoties. Tāpēc viņš apmetās pilsētas nomalē – Torņakalnā. Tur, tagadējā Altonavas ielā, atradās tolaik slavenais Ernesta Sokolovska medicīnas centrs.
“Rīgas Vēstneša” žurnālistam Kuprins stāstīja: “Es dzīvoju mierīgi, atpūšos: skaldu malku, tīru sniegu, eju uz masāžām. Pēc astoņiem vakarā mani no šejienes ārā nelaiž...”.
Nav pārsteigums, ka dakteris Sokolovskis savam slavenajam pacientam izvēlējās tieši darba terapiju, kuru tolaik praktizēja daudzās Latvijas dziednīcās. Viena no tām atradās Rīgas jūras krastā – Majorenhofā (Majoros). Pēc laikabiedru atmiņām, dziednīcas direktors lika slimniekiem kailiem staigāt gar jūras krastu, paļaujoties nevis uz zālēm, bet gan uz dziedinošo gaisu un jūras peldēm...
Vecākās paaudzes rīdzinieki zināja arī stāstīt, ka pirms kara vietējie ārsti rekomendējuši pacientiem vairākas reizes dienā uzkāpt Bastejkalnā, uzskatot, ka tas lieliski palīdz pret bezmiegu un neirozēm.
Neirozes un bezmiegs mocīja arī Kupriņu. Par viņa “Bastejkalnu” kļuva netālu esošais Arkādijas parks un Pārdaugavas apkaime. Kuprinu bieži varēja sastapt parkā un klusajās Pārdaugavas ieliņās. Koku ēnā slīkstošās mājas ar čīkstošām kāpnēm, dārzi, kas vēl nav zaudējuši savu rudenīgo skaistumu, alejas ar simtgadīgiem kokiem – tas viss raisīja rakstnieka iztēli.
Rīgas dziednieku metode deva rezultātus - Kuprins pakāpeniski atgriezās pie darba. Viņš strādāja pie stāsta “Ubagotāji” un rediģēja uz Rīgu atvestos melnrakstus.
Savās vēstulēs tuviniekiem rakstnieks jūsmoja par Rīgas arhitektūras šedevriem, krāšņajiem parkiem, tīrajām ielām un sakoptajām ēkām, neaizmirstot pasūdzēties arī par vietējās dzīves dārdzību. Ārstēšanās un dzīvošanas izdevumi ātri vien izkausēja visus rakstnieka uzkrājumus. “Es baidos, ka tik mantu neapraksta,” draugiem sūkstījās Kuprins.
Rīgā rakstnieks pavadīja gandrīz pusotru mēnesi. Jaunajā gadā viņš devās uz Maskavu, taču ne uz ilgu laiku. Pēc divām nedēļām viņš atgriezās, lai pabeigtu “Rīgas terapiju”.
Atpakaļceļā vilcienā ar Kuprinu atgadījās pārsteidzošs notikums. Viņš piederēja pie tās rakstnieku kategorijas, kuriem patika izmēģināt visu uz savas ādas. Braucot uz Rīgu rakstnieks ieraudzīja nepazīstamu cilvēku un iedomājās, ka tas ir slavens dzelzceļa zaglis. Ziņkārības mākts, Kuprins nolēma ar viņu iepazīties. Katrā ilgākā pieturā viņš aicināja ceļabiedru uz stacijas bufeti, lai izzinātu “amata” noslēpumus. Viss beidzās ar to, ka iereibušais rakstnieks sajauca vilcienus un devās ... pretējā virzienā. Naudas pietika līdz Pleskavai. Tur Kuprins iestrēga. Naktī dzelzceļa stacijā viņš uzrakstīja stāstu “Tramvajā”, no rīta aiznesa to uz vietējā laikraksta redakciju un par nopelnīto naudu devās uz Rīgu ...
Savas otrās vizītes laikā rakstnieks aktīvi piedalījās vietējā saviesīgajā dzīvē, apmeklējot literārās biedrības, teātra izrādes, žurnālistu pulciņus. Šajā laikā Krievu teātrī bija skatāma slavenā Aleksandra Tairova iestudētā “Sātana apustuļa” pirmizrāde. Kuprins nevarēja palaist to garām. Sarunā ar “Rīgas Vēstneša” žurnālistu viņš atzina, ka ir sajūsmā gan par režisora darbu, gan par galvenās lomas atveidotāju.
11. februārī Kuprins Literatūras un mākslas biedrībā lasīja savu stāstu “Tukšās vasarnīcas”, bet nedēļu vēlāk pasniedza meistarklasi Rīgas studentiem. Lūk, ko par to rakstīja “Rīgas vēstnesis”:
“Vakars sākās ar studenta Pavlova eseju. Pēkšņi studentu vidū radās neliels satraukums - zāles durvīs parādījās rakstnieks A. Kuprins. Viņš atspiedās pret durvīm un sāka klausīties. Pēc esejas beigām studenti viņu ielenca, lūdzot, lai viņš kaut ko nolasa. Aleksandrs Ivanovičs nodeklamēja vienu no Steketti sonetiem, ko viņš bija tulkojis. Par saviem tulkojumiem viņš teica: “Es neesmu meistars un nemīlu rakstīt dzeju, bet tulkoju labprāt...”.
No draugu vēstulēm Kuprins uzzināja, ka Pēterburgā bez autora piekrišanas un rediģēšanas izdots viņa darbu krājuma septītais sējums. Pēc draugu teiktā, tekstā esot daudz kļūdu. Autors nolēma iesūdzēt izdevniecību tiesā. Laiks negaidīja, un 23. februārī rakstnieks pameta mūsu pilsētu.
Pēc tam Kuprins bija Rīgā vēl vairākas reizes, pēdējo reizi – Pirmā pasaules kara laikā kā “Krievu vārds” kara korespondents. Rakstnieks palika uzticīgs sev - viņš joprojām bija notikumu centrā un vēlējās visu redzēt savām acīm.
Savā esejā “Livonija” viņš rakstīja: “Šajā vizītē es Rīgu nepazinu. Kādreiz tā bija jautra, trokšņaina, rosīga pilsēta... Tagad Daugavā nav kuģu... Un Rīgas namus nevar atpazīt... Vai pasaulē ir skumjāks skats par tukšiem namiem, izmirušām ostām un apstādinātām rūpnīcām?”
Būdams trimdā, Parīzē, Kuprins nesarāva saites ar saviem Rīgas draugiem. Arhīvos izdevās atrast laikraksta “Šodien” žurnālista Pētera Pilska vēstuli viņam, kas datēta ar 1930. gada 9. decembri. Rakstnieka draugs aicināja viņu sadarboties ar laikrakstu, un viņam tika solīts 1 franks par katru teksta rindu. Tiem laikiem tas bija pieklājīgs honorārs.
Kuprins diemžēl nevarēja ierasties mūsu pilsētā, lai gan tika aicināts vairākkārt. 1960. gadā Rīgā viesojās viņa meita Ksenija, Maskavas Puškina drāmas teātra aktrise. Lielāko dzīves daļu viņa pavadīja Parīzē un tikai 1958. gadā nolēma atgriezties Maskavā.
