Pasaulē
- Galu galā mums atradās sociālais mājoklis Ķekavas pašvaldībā, kas mums tika piešķirts uz gadu iepriekšējā mājokļa vietā,” portālam Press.lv pastāstīja viens no bēgļiem Valērijs Dronovs. “Protams, tas ir jāizremontē un jāsaved kārtībā (to mēs ar sievu tagad darām), bet esam ļoti laimīgi un pateicīgi, ka nepalikām uz ielas. Mēs šobrīd pārvācamies no vecās kopmītņu ēkas Baldonē, kur dzīvojām iepriekš. Mums ir dots laiks, lai sapakotu mantas, mēs varēsim izremontēt telpas un mierīgā garā pārvest visu uz jauno vietu.
- Jā, mūs izmitināja dažādos dzīvokļos dažādās vietās. Par laimi, šī problēma atrisinājās pozitīvi, neviens bez pajumtes nepalika. Vienu dzīvokli mums atrada sociālais dienests Ķekavā, kur dzīvos Romāns un Svetlana, un vēl vienu māju Ķekavas novadā pie autoceļa A7. Tomēr vispirms viņiem šajos mājokļos būs jāuztaisa remonts. Visas ģimenes jau ir iegādājušās tapetes un linoleju un saved kārtībā dzīvokļus, lai varētu tajos ievākties. Šajās sociālajās mājās sen neviens nav dzīvojis, tur nebija ne mēbeļu, ne aprīkojuma. Bet Ķekavas novada pašvaldības pārstāvji mums ļāva no kopmītnes paņemt nepieciešamākās mēbeles un pat ledusskapjus. Par to mēs, protams, esam ļoti pateicīgi.
Kā saprotu, sākotnēji tā arī bija plānots, kad tika pieņemts lēmums izlikt mūs no valstij nodotās kopmītņu ēkas, bet tad kaut kas lika plānus mainīt, un septembrī mums piedāvāja pašiem meklēt pajumti. Tā kā mums nebija laika meklēt mājokli, darbu, vietas bērnudārzos un skolās, mēs bijām milzīgā stresā, bet tad, sazinoties ar jūsu portālu, par mūsu problēmām uzzināja Latvijas Juristu asociācija, Pašvaldību savienība, Ukrainas vēstnieks Latvijā, Ministru prezidents un pat Valsts prezidents. Daudzi cilvēki piedalījās mūsu liktenī.
Tā sagadījās, ka rakstu jūsu portālā par to, ka mums draud izlikšana uz ielas ēkas sliktā tehniskā stāvokļa dēļ, izlasīja arī kāds ieinteresēts Latvijas iedzīvotājs, kurš mēģināja mūs atrast, lai piedāvātu mums savu dzīvokli dzīvošanai.
- Mēģināja? Vai tad tas ir tik grūti?
- Neiztika arī bez pārpratumiem. Viņš mūs meklēja, bet nevarēja atrast. Viņš vērsās Ķekavas domē, bet divas nedēļas nevarēja sazvanīti: automātiskais atbildētājs piedāvāja izvēlēties sarunas tēmu, viena no tām bija “Bēgļi no Ukrainas”, viņš karu reizi to izvēlējās, bet neviens tā arī nepacēla klausuli. Divu nedēļu laikā viņš zvanīja vairākas reizes un katru reizi bez rezultāta. Kad viņš izvēlējās citu tēmu - “Dzīvokļu jautājumi”, tad viņam beidzot izdevās sazināties ar pašvaldību, lai piedāvātu savu mājokli bēgļiem. Mēs arī apskatījām šo dzīvokli un esam ļoti pateicīgi par piedāvājumu. Tas atrodas Olainē.
Vēl viens no mūsu bēgļiem, Aleksandrs, kurš iekārtojās darbā pašvaldības uzņēmumā Ķekavas novadā, atrada savai ģimenei trīsistabu māju pašā Baldonē, tieši pretī savai darba vietai. Netālu ir arī skola un bērnudārzs viņa bērniem, vienkārši lieliski. Un tas viss, pateicoties atsaucīgajiem vietējiem iedzīvotājiem – viņi piedāvāja viņam māju ar izdevīgiem nosacījumiem, praktiski par komunālo pakalpojumu izmaksām. Protams, arī viņš ir laimīgs un ļoti pateicīgs.
Visa pasaule mums palīdzēja, liels paldies! Būtu bijis ļoti skumji novembrī izrādīties uz ielas, meklējot dzīvesvietu.
- Vai visas ģimenes pagaidām paliek Latvijā? Neviens nekur nav aizbraucis?
- Mums nav, kur atgriezties, jūs redzat, kas notiek mūsu Harkivas apgabalā. Daudzi no mums jau ir atraduši darbu Latvijā, daži vēl meklē.
