Pasaulē
Ekskursija vēsturē
Tagad šajā vietā ir uzcelts dzīvojamo ēku komplekss, taču vietējie iedzīvotāji joprojām atceras, kā savulaik devušies iepirkties uz lepno Vecāķu universālveikalu. Pirmajā stāvā toreiz atradās pārtikas preču nodaļa, bet otrajā stāvā tirgoja rūpniecības preces – no audumiem līdz rotaļlietām. Universālveikals turpināja strādāt pat ziemas sezonā, kad, vasarniekiem atgriežoties pilsētā, rosība ciematā pieklusa.
Naktīs universālveikalā dežurēja sargs. Tieši viņš kļuva par liecinieku visnotaļ dīvainai zādzībai. Tajā laikā Vecāķos bija savs iecirkņa inspektors. Šodien tuvākais Valsts policijas iecirknis atrodas Sarkandaugavā, bet 70. gados inspektoram pat bija savs kabinets kādas divstāvu mājas pirmajā stāvā Vecāķu prospektā.
Bija jau pāri pusnaktij, kad vecākais leitnants Oskars O. atgriezās mājās no dežūras. Pūta spēcīgs ziemeļrietumu vējš, un jūrā sākās vētra.
Pēkšņi viņš izdzirdēja saucienu:
- Pagaidiet!
Tas bija Kārlis K., kurš tikai pirms dažām dienām bija pieņemts darbā veikalā par pārdevēju.
Tolaik vēl nebija centralizētas signalizācijas sistēmas, un veikalā esošās vērtslietas bija jāapsargā, ar ko arī nodarbojās naktssargi. Smagi elpojot, viņš pastāstīja, ka apmēram pirms pusstundas pie universālveikala pienākuši divi nepazīstami vīrieši. Viens no viņiem piespiedis Kārli pie sienas un, draudot ar lauzni, piespiedis viņu klusēt. Tajā pašā laikā otrs vīrietis izsitis loga stiklu un ielīdis tirdzniecības zālē.
Milicis nekavējoties devās uz veikalu, taču zagļi jau bija prom. Uz izsistā loga stikla bija skaidri redzami asins traipi. Acīmredzot zaglis bija sagriezies.
Oskars metās pie taksofona, par laimi, tas atradās netālu, tieši aiz būdiņas, kur vasarā tirgoja saldējumu. Drīz vien notikuma vietā ieradās operatīvā grupa no Oktobra rajona milicijas nodaļas.
Viņi nekavējoties izsauca kaimiņos dzīvojošo universālveikala direktoru un zāles pārzini. Ar viņu palīdzību viņiem izdevās noskaidrot, ka nezināmas personas aiznesušas kasti degvīna un vairākus doktordesas luņķus, acīmredzot uzkodai. Citas preces bija palikušas neskartas, un uz otru stāvu, kur plauktos stāvēja daudz dārgākas preces, zagļi nebija uzkāpuši.
Pēc tirgotāju teiktā, kasē naudas nebija, jo visa peļņa vakarā tika nodota inkasatoriem. Tā kā zādzība bija notikusi pirms dažām stundām, nakts vidū, kad vilcieni nekursē, bija maz ticams, ka zagļi būtu pametuši ciemata teritoriju, jo privātās automašīnas tolaik bija liels retums.
Tāpēc tika nolemts apsekot ciematu.
Lielākā daļa māju bija vasarnīcas, kas, sezonai beidzoties, bija neapdzīvotas un slēgtas. Gaiši logi šajās mājās varēja liecināt par to, ka laupītāji, uzlaužot durvis, būs nolēmuši tur sarīkot savas dzīres. Turklāt nakts apgaitas laikā tika nolemts pārbaudīt visas aizdomīgās personas, un tas varēja būt jebkurš garāmgājējs.
Apmēram pēc 15 minūtēm atgriezās viens no patruļniekiem.
- Mēs aizturējām kādu vīrieti uz ielas, - ziņoja vecākais seržants, norādot uz nepazīstamu vīrieti. - Viņš ir ļoti iereibis, viņa rokas ir sagrieztas, bet drēbes notraipītas ar asinīm.
Sargs, kurš arī bija klāt, iesaucās:
- Viņš ir tas, kurš izsita stiklu un ielauzās veikalā! Otrs mēģināja mani nožņaugt.
Milicis atpazina aizturēto kā K., vietējo iedzīvotāju, kurš mitinājās kādā mājā netālu no Vecdaugavas stacijas. Viņš bija trīs reizes sodīts par zādzībām. Operatīvie darbinieki nekavējoties pārmeklēja aizdomās turētā dzīvokli, taču kratīšana nedeva nekādus rezultātus. Kaimiņi pastāstīja, ka K. kopš vakardienas vispār nav bijis mājās.
Apburtais loks
Nopratināšanas laikā aizturētais uzvedās diezgan dīvaini:
- Es neko neatceros, viņš nebeidza atkārtot. - Es nezinu, kur es sagriezu roku. Varbūt veikalā.
Visbeidzot viņš ar lielām grūtībām atcerējās, ka tajā vakarā esot lietojis alkoholu pie Volodjas, un nosauca adresi. Dzīvoklī bija redzamas uzdzīves pēdas. Arī pats saimnieks knapi turējās uz kājām. Atskurbis, savu līdzdalību noziegumā viņš kategoriski noliedza. Tajā pašā laikā K. nenoliedza, ka, būdams piedzēries, viņš varētu būt aplaupījis veikalu. Taču liecinieki apgalvoja, ka veikala aplaupīšanas laikā viņš dzēris kopā ar Volodju, jo iereibušais pārītis uzvedies diezgan trokšņaini. Izmeklēšana nonāca strupceļā.
Tad iecirkņa inspektors nolēma meklēt noziedzniekus starp iebraucējiem. Tajā laikā Vecāķos strādāja vairākas celtnieku brigādes, remontējot pionieru nometņu ēkas. Vienā no tām strādāja un turpat arī dzīvoja celtnieki no Pleskavas. Oskars uzzināja, ka viens no strādniekiem, Vasīlijs, visu iepriekšējo nakti bija dzēris.
- Vai viņš nebija cietis kautiņā? - jautāja rajona inspektors.
- Nē, viņš neko tādu neteica. No rīta vienīgi pārsēja roku, sakot, ka esot kaut kur sagriezies.
Oskars devās uz māju, kur strādāja Vasīlijs un viņa brigāde. Sarunas laikā milicis it kā starp citu pajautāja aizdomās turamajam, kas noticis ar viņa roku. Viņš nevilcinoties atbildēja, ka vakar to esot savainojies ar lauzni.
Oskars nogādāja aizdomās turamo milicijas iecirknī, kur viņam tika noņemts pārsējs. Vasīlija rokā bija vairākas dziļas grieztas brūces. Taču aizturētais spītīgi noliedza savu līdzdalību veikala aplaupīšanā. Pasauca sargu. Viņš apgalvoja, ka aizdomās turēto redzējis tikai no rīta, kad ieradies universālveikalā iepirkties, proti, zādzībā viņš nav piedalījies. Apburtais loks.
Sarga nepatiesās liecības
Un tomēr Vasīlijam nācās atzīties padarītajā. Pie viņa tika atrasta liela naudas summa, saimniecības telpā mētājās tukšas degvīna “Kristāldzidrais” pudeles (tieši šīs markas degvīns tika nozagts no veikala), grieztās brūces un daži citi pierādījumi neliecināja viņa labā.
Uz loga rāmja atstātās asins pēdas pēc grupas sakrita ar aizturētā asinīm. Savukārt grieztās brūces uz viņa rokas bija identiskas saplēstā stikla lauskām.
Pēc ilgas liegšanās Vasīlijs atzinās, ka pirmo reizi mūžā paveicis noziegumu, jo bijis piedzēries. Un viņa laupījums neaprobežojās tikai ar degvīnu un desu: zaglim izdevās atrast 360 rubļus – daļu no iepriekšējā dienā nenodotajiem ieņēmumiem, ko zāles pārzine glabāja, kā viņa domāja, zagļiem neaizsniedzamā vietā – elektriskajā tējkannā. Šī nauda tika atrasta aizdomās turētā somā kopmītnē, kurā viņš dzīvoja.
Un kā tad bija ar sarga Kārļa liecībām? Izrādās, ka viņam neviens nebija uzbrucis. Viņš vienkārši bija devies uz tuvējām mājām sasildīties, bet, atgriežoties, ieraudzīja izsisto logu. Baidoties no atbildības, viņš sniedza nepatiesu liecību, izdomājot stāstu par diviem uzbrucējiem.
Par nepatiesas liecības sniegšanu pret Kārli arī tika ierosināta krimināllieta, taču tiesa viņam aprobežojās tikai ar nosacītu sodu. Savukārt Vasīlijs par zādzību saņēma divus gadus cietumā.
Aleksandrs VALTERS
