Pasaulē
Glāze bezmaksas limonādes
Atcerieties, kādreiz Rīgas ielās bija gāzētā ūdens automāti. Glāzi ūdens bez sīrupa varēja iegādāties par 1 kapeiku, bet ar sīrupu – par 3 kapeikām, respektīvi praktiski par velti. Taču bija cilvēki, kas iemanījās krāpties arī šeit.
Kāds pusaudzis, zaglīgi paskatoties apkārt, iemeta automātā misiņa paplāksni. Lētticīgā mašīna atdzīvojās un iešļāca glāzē gāzētu ūdeni. Viltīgais pircējs ar gandarījumu to iztukšoja un cienīgi devās tālāk.
Taču iet ar kājām puisim negribējās. Sagaidījis tramvaju ar uzrakstu “Bez konduktora”, viņš iekāpa un, lietišķi parakņājoties kabatā, izvilka metāla ripiņu un iemeta to biļešu automātā (tajos laikos tramvaja biļete maksāja 3 kapeikas).
Aizmugurē stāvošais vīrietis, pamanījis šīs darbības, iecietīgi pasmaidīja: “Krāpšana, protams, bet sīkums. Galvenais, nezog.”
Taču patiesībā viltojumu mērogs bija diezgan iespaidīgs. Pēc milicijas datiem, 1964. gadā no Rīgas tirdzniecības automātiem tika izņemti 1140 kilogrami “viltotu” monētu. Aptuvenais zaudējumu apmērs bija vairāk nekā vienpadsmit tūkstoši rubļu. Konstatēts, ka ievērojama daļa “viltoto” monētu tika izgatavota rūpnīcā “Avtoelektropribor”.
Viltotas somu markas
Iespējams, ka puišelis, kurš meta viltotās monētas gāzēta ūdens aprātā, izauga un sāka darboties daudz plašākā mērogā.
“Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes darbinieki aizturēja kooperatīvās sabiedrības “Lāčplēsis” darbinieku S. M. (dz. 1959. g.), kurš tiek turēts aizdomās par krāpšanu: iegādājoties no privātpersonas videoiekārtu 33 tūkstošu rubļu vērtībā, viņš cietušajam nodeva viltotas Somijas markas” (no Latvijas Iekšlietu ministrijas ziņojuma).
“Šajā gadījumā tika izmantota veca un diezgan primitīva naudas viltošanas metode,” komentējot operatīvajā kopsavilkumā sniegto skopo informāciju, norādīja Latvijas Iekšlietu ministrijas Iekšlietu departamenta vecākais operatīvais darbinieks, milicijas apakšpulkvedis Vladimirs Šarfs. “Noziedznieks desmit marku banknoti nedaudz iekrāsoja vajadzīgajā zilajā krāsā un pievienoja nullītes. Rezultātā sanāca 1000 marku banknote, tiesa, ne pārāk akurāta.”
Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu mijā naudas viltotāji sāka pāriet uz konvertējamās valūtas “ražošanu”. 80. gadu beigās Latvijā parādījās valūtas veikalu tīkls, kur par valūtu varēja nopirkt visu: sākot ar automašīnām un beidzot ar alkoholu un cigaretēm.
Turklāt liekus jautājumus par pilsonību un valūtas izcelsmi pircējam neviens neuzdeva. Noguruši no vispārējā deficīta vai vēloties piepirkt nedaudz valūtas pie tās niecīgās summas, ko oficiāli varēja samainīt bankā, cilvēki bija spiesti vērsties darboņiem, kas tuvējā kāpņu telpā varēja samainīt noteiktu summu rubļos pret dolāriem.
Jā, mainot naudu kāpņu telpā, tev varēja labākajā gadījumā iesmērēt “lelli” vai sliktākajā - iedot pa galvu. Te talkā nāca tā saucamais “sarafānu radio”, piedāvājot samainīt naudu kāda paziņas dzīvoklī, taču arī tas neko negarantēja. Cik reižu savā dzīvē tu esi redzējis dolārus? Un vai tu vispār zini, kādām uz tiem ir jābūt ūdenszīmēm?
Nelikumīgas valūtas operācijas
Jau mājās tu pēkšņi atklāj, ka paberzējot “dolārus” ar mitru pirkstu, tie nez kādēļ sāk krāsot. Ja runa būtu par rubļiem (krāpnieks palūdza samainīt 100 rubļu banknoti un tādējādi iesmērēja viltojumu), tu nevilcinoties vērstos milicijā.
Iespējams, ar to viņa noziedzīgā “karjera” beigtos. Taču, kad runa ir par valūtu, tu saproti, ka esi nodarbojies ar “nelikumīgiem valūtas operācijām”, par kurām saskaņā ar Latvijas PSR Kriminālkodeksa 83. pantu draud brīvības atņemšana no 3 līdz 8 gadiem. Taču valūtas aprites iekšzemes tirgū tas netraucēja.
Pietiek atvērt jebkuru reklāmas avīzi: “Pārdodu māju (dzīvokli, automašīnu, vasarnīcu utt.) par valūtu”. Cilvēkus var saprast: nestabilitāte, inflācija.... Taču vairumā gadījumu tiek pārkāpti spēkā esošie tiesību akti. Līdz ar to ir nepieciešams vai nu atcelt pantu, kas tāpat jau nedarbojas, vai arī sodīt pēc visas likuma stingrības – “no 3 līdz 8”.
Nebija jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka šī panta atcelšana neizbēgami pastiprinātu “valūtas drudzi”. Maskavā 1990. gada jūnijā notikušajā izsolē tika reģistrēts rekordzems bezskaidras naudas rubļa kurss pret bezskaidras naudas dolāru - 21:1. Melnajā tirgū dolāri kotējās par aptuveni tādu pašu cenu. Saglabājoties esošajam inflācijas līmenim, līdz gada beigām kurss varēja pieaugt līdz 310-350 rubļiem par dolāru.
Pēc valdības ieskatiem, kriminālatbildības riskam bija jāatbaida daļa potenciālo pircēju. Taču, ekspertu vērtējumā, neapmierinātais iedzīvotāju pieprasījums pēc precēm tajā gadā sasniedza 30-35 miljardus rubļu. Un pieprasījums, kā zināms, rada piedāvājumu. Galu galā nauda nav tik grūti saražojama prece.
Ar datora palīdzību nodrukājām veselu maisu ar naudu
“...Mēs ar tēti esam nodrukājuši jau veselu maisu tādas naudas. Atliek tikai to izkrāsot, un mēs varēsim nopirkt videomagnetofonu...”. Šāds kāda skolēna izteikums, ko papildināja 1, 10 un 25 rubļu banknošu demonstrācija, izraisīja ne tikai Rīgas 12. vidusskolas skolēnu, bet arī OBHSS (nodaļa cīņai ar sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu) darbinieku interesi.
Pārbaudē noskaidrojās, ka pilsonis K. un viņa dēls naudaszīmju kopijas bija iegādājušies Tehnikas namā, kur 1989. gada aprīlī Polijas uzņēmums Invex kopā ar Rīgas Politehniskā institūta Jaunatnes iniciatīvu fondu rīkoja pavairošanas un skaitļošanas tehnikas izstādi. Demonstrējot kopēšanas ierīču, piemēram, “RENKER 330” un citu, iespējas, apmeklētāji varēja izgatavot rubļu, zlotu u. c. naudas zīmju kopijas. No apkalpojošā personāla puses praktiski nebija nekādas kontroles. Joprojām nav skaidrs, cik daudz “naudas” tika nodrukāts un kur tā nonāca.
Pavairošanas iekārtu kļuva arvien vairāk, un piekļuve tām gandrīz visur bija brīva. Nesagādāja problēmas arī uzzīmēt ūdenszīmes. Jāsaka, ka tajā laikā žurnālā “Jaunais ķīmiķis” tika publicēts plašs raksts par ūdenszīmju zīmēšanas tehnoloģiju. Un, pienācīgi strādājot ar Republikāniskās tehniskās bibliotēkas tematisko katalogu (kā rāda prakse, naudas viltotāji nevairījās to darīt), varēja iegūt lielisku “neoficiālu” informāciju.
Raksta nobeigumā autors aicina optimistiski cerēt, ka pienāks laiki, kad viltotājiem būs izdevīgāk viltot nevis dolārus un benzīna talonus, bet gan mūsu nacionālo valūtu, lai kā to arī sauktu. Tā tas arī notika pāris gadus vēlāk, kad sāka aktīvi viltot “repšikus” un pēc tam latus. Vai atceraties, cik daudz bija viltotu 2 latu monētu, kas uz papīra atstāja treknu nospiedumu?
Aleksandrs VALTERS
