Pasaulē
Latvija – valsts, kurā neviens ne par ko neatbild. “Forevers” vadītājs par nodokļiem, korupciju un negatīvo atlasi
Latvijā izstrādāta nodokļu reforma, pie kuras nenogurstoši strādā Finanšu ministrijas darba grupa. Kā šie jaunievedumi ietekmēs mūsu dzīvi un Latvijas ekonomiku?
Par to saruna ar Andreju ŽDANU - gaļas pārstrādes uzņēmuma “Forevers” vadītāju, kas ir viens no trim lielākajiem ražotājiem nozarē.
Ar vienu roku dod, ar otru atņem
-- Andrej, daži nodokļu reformas punkti izskatās visai pievilcīgi: jau no nākamā gada minimālā alga pieaugs no 700 uz 740 eiro, ar nodokli neapliekamais minimums – no 510 uz 550 eiro. Vai tas nozīmē, ka dzīve kļūs labāka un pozitīvāka?
-- Šīs mikroskopiskās Finanšu ministrijas un finanšu ministra iniciētās izmaiņas nekādā veidā neietekmēs ienākumu pieaugumu. Nodokļu sloga pieaugums izraisīs nodokļu inflāciju. Bet nodokļu inflācija noēdīs visus “labumus”, ko valsts mums solīja. Nav nepieciešams sevi maldināt: būs jāstrādā vairāk, bet rezultāts būs mazāks.
Patieso ienākumu palielināšana algu saņēmējiem būs maldinoša. Ar vienu roku iedod, bet ar otru atņem. Galu galā līdz ar budžeta paketi pieaugs arī nodokļi, kas vistiešākajā veidā palielinās mājsaimniecības izdevumus – degvielu, pārtiku u.c.. Finanšu ministrija rosina pārskatīt akcīzes nodokli degvielai un naftas produktiem, likmes transportlīdzekļu ekspluatācijai, dabas resursu nodokli utt. Rezultāts ir paredzams: uzņēmumiem pieaugs autoparka un loģistikas izmaksas, visvairāk tas ietekmēs mazos uzņēmumus, palielināsies produkcijas pašizmaksa.
— Biznesu jau žņaudz pārmērīgi lielais sodu un nodokļu mērogs. Kā “Forevers” ietekmēs jaunā nodokļu reforma?
-- Ja runājam par “Forevers”, tad domāju, ka reforma veicinās izaugsmi. Mēs vienmēr esam auguši krīzē. Mūsu uzņēmums darbojas racionāla patēriņa masu segmentā. Pieaugot mājsaimniecību ienākumiem, uzsvars tiek novirzīts uz emocionālu patēriņu: cilvēki izvēlas dārgas, modernas preces. Bet, kad nāk krīze, patēriņš kļūst racionālāks.
Iepriekš krīžu periodi Latvijā bija salīdzinoši īsi: 1-2 gadi. Tagad mūsu valstī ir pastāvīga, nepārtraukta krīze, kas veicina ilgtermiņa racionālu patēriņu.
Varu arī pieņemt, ka konkurence samazināsies. Kādi esošie spēlētāji pametīs tirgu, bet jauni izvēlēsies nenākt mūsu nozarē. Tikai daži no mūsu nozares spēlētājiem vēlēsies un varēs ieguldīt attīstībā, bet bez investīcijām konkurētspēja samazināsies.
— Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina nodokļu reformā, lai tā iedzīvotājiem uzlabotu dzīvi, nevis pasliktinātu?
– Runa nav par nodokļu sistēmu, bet gan par nodokļu bāzes palielināšanu. Darba ražīgums tiešā veidā ietekmē nodokļu bāzi: jo augstāka tā, jo augstāks dzīves līmenis un vairāk nodokļu valsts var iekasēt. Tas nozīmē, ka jāpaaugstina darba ražīgums. Tas prasa ieguldījumus. Galu galā, lai slauktu govi, par to ir jārūpējas. Citādi nebūs ne piena, ne govs.
Tā vietā, lai apspriestu, kā vislabāk slaukt govi un dalītu jau esošu pienu, ar kuru tāpat visiem nepietiek, būtu jāapspriež, kā iegūt tādu govju paaudzi, kas nākotnē nesīs vairāk piena. Valstī ir jārada pievilcīgs investīciju klimats. Ar zemu korupciju, finansējuma pieejamību, saprātīgu nodokļu slogu, prognozējamu likumdošanu.
Par ko mēs maksājam ministriem?
-- Latvijā nodokļu likmes pārtikas precēm ir nesamērīgi augstas. Kā ir citās valstīs?
-- Valsts attīstības līmeni var novērtēt pēc procentiem, ko mājsaimniecības tērē pārtikai. Attīstītajās valstīs (ASV, Vācijā, Lielbritānijā u.c.) tas veido 8-12% no mājsaimniecību ienākumiem. Latvijā – 20 - 30%. PVN likmes samazināšana pārtikai uzlabo dzīves kvalitāti un veicina valsts pievilcību, kas galu galā ietekmē demogrāfiju un cilvēkkapitālu.
Attīstītajām valstīm PVN likmes pārtikas produktiem ir 5-12%. Īpaša samazinātā PVN likme tiek izmantota arī restorāniem.
Šaubos, vai mūsu Ekonomikas ministrija, ekonomikas ministrs un Saeimas deputāti spēj samazināt PVN pārtikas precēm. Tiesa, jaunā reforma paredz turpināt piemērot samazināto 12% PVN likmi vietējo ražotāju audzētajiem augļiem, dārzeņiem un ogām. Bet ar tiem nepaēdīsi. Turklāt maz ticams, ka tas sniegs būtisku atbalstu lauksaimniekiem.
— Kāpēc, jūsuprāt, tika nolemts atbalstīt tikai vienu nišu – lauksaimniecības nišu, vai nav loģiskāk atbalstīt visus?
-- Ir divas pretējas valdības pieejas. Pirmā, kad spēles noteikumi tiek mainīti šauras, priviliģētas cilvēku grupas interesēs. Otrā, kad tas tiek darīts sabiedrības kopējās interesēs. Ne šauri, ne situatīvi, bet ilgtermiņā.
Mūsu valsts iet pirmo ceļu. Tomēr valsts galvenajam uzdevumam būtu jābūt sabiedriskā labuma radīšana. Par kādu sabiedrisko ieguvumu varam runāt, ja pieaug mājsaimniecību izmaksas? Un tas, kas notiek izglītībā, medicīnā, drošībā, pilsētu infrastruktūrā utt., nav par labu nodokļu maksātājiem.
-- Strādājot savās, ne nodokļu maksātāju interesēs, valstsvīri Latvijā jūtas lieliski. Vai mūsu ministriem būtu jāsaņem vairāk par 100 tūkstošiem eiro gadā, ņemot vērā augsto nabadzības līmenis valstī?
– Nepieciešams nodalīt politiskos un vadošos amatus. Vadītāja amats nozīmē personisku atbildību par mērķu sasniegšanu un darbības efektivitātes rādītājiem - KPI.
Šie rādītāji ir apgrozījuma, peļņas un investīciju pieaugums nozarē. Mērķis ir nodokļu bāzes ilgtermiņa pieaugums. Un, ja ministrs palielināja nodokļu ieņēmumus savā nozarē par 100 miljoniem gadā, tad kāpēc lai viņam nesamaksātu 1-2 miljonus?
Bet, ja tas ir tikai politisks amats ar monetizāciju politiskās ietekmes jomā, tad šādiem vadītājiem ir jāīrē “ministru portfelis” un jāmaksā par iespēju izmantot savu politisko ietekmi. Sponsori atradīsies.
Vienlaikus visam ir jābūt caurspīdīgam: sponsoriem jābūt zināmiem, naudai jānonāk budžetā. Piemēram, 20-30 tūkstoši mēnesī ir ļoti reāla summa sponsoram, kurš vēlas realizēt savas intereses ar politiskās ietekmes palīdzību. Varat organizēt izsoli, lai noskaidrotu, kurš maksā visvairāk.
Tā vai citādi mums ir vajadzīga racionāla biznesa pieeja ar fokusu uz mērķiem un rezultātiem. Kolektīvās bezatbildības situācijā tiek garantēta zemākā iespējamā pārvaldības kvalitāte par visaugstākajām izmaksām.
Skandāli: lieli un mazi
– Tagad ziņās ir divi lieli skandāli – Rail Baltic un Air Baltic, kas liek aizdomāties par to, cik labi mūsu valsts tiek galā ar savām funkcijām. Kur meklēt iemeslus?
– Bēda ir tā, ka Latvijā ir negatīva kadru atlase – vadošajos amatos tiek iecelti nevis tie labākie, tas ir, ar augstu atbildību un kompetenci, bet ērtie un lojālie. Kā saka Parkinsona likums: "Ierēdnis cenšas vairot padotos, nevis konkurentus."
Uzbūvēt Rail Baltic – tas nav nosūtīt cilvēku kosmosā, tā ir tikai dzelzceļa līnija. Skaidrs, ka mums ir darīšana ar nekompetenci.
Savulaik Lorenss Pīters radīja satīrisku teoriju, kuras viens no principiem ir: “Hierarhiskā sistēmā katram indivīdam ir tendence pacelties līdz savas nekompetences līmenim.” Šis process ir raksturīgs visām valstīm un organizācijām. Šīs entropijas spēki ietekmē visus: valsts pārvaldi, lielos un mazos uzņēmumus. Taču attīstītās valstis un veiksmīgi uzņēmumi spēj pretoties šim postošajam spēkam. Un valstis un organizācijas, kas tam nevar pretoties, neizbēgami būs zaudētāju vidū.
Turklāt Latvijā nav nekādas personiskās atbildības. Jautājums: kurš būs atbildīgs par pašreizējo situāciju ar Air Baltic? Vai kāds būs personīgi atbildīgs par Air Baltic zaudējumiem, kas tagad tiek nodoti nodokļu maksātājiem?
Atbilde ir acīmredzama - nē. Ja ir iespēja nenest personisko atbildību, ir naivi cerēt, ka šādi uzņēmumi ar valsti kā galveno akcionāru nebūs nerentablas.
— Kas vēl veicina mūsu valsti šādiem “veiksmes stāstiem”?
-- Ilgtermiņa plānošanas trūkums. Jo īpaši pieņemto lēmumu ilgtermiņa seku novērtējuma trūkums.
Vinstons Čērčils teica: "Atšķirība starp valstsvīru un politiķi ir tāda, ka politiķis koncentrējas uz nākamajām vēlēšanām, bet valstsvīrs koncentrējas uz nākamo paaudzi."
– Dažkārt varas iestādes nevar risināt ne tikai valstiski svarīgas lietas, bet pat mikrolīmenī risināmus jautājumus. Jau vairākus gadus mediji aktualizē jautājumu par gājēju pārejas ierīkošanu Granīta ielā, kur atrodas arī uzņēmums “Forevers”. Vai Rīgas dome ir kaut ko darījusi šajā virzienā?
– Diemžēl šis ir ilgs karš ar vējdzirnavām. Jau 6 gadus aicinām Rīgas domi ierīkot gājēju pāreju, lai mūsu darbinieki varētu droši nokļūt no sabiedriskā transporta uz darbu.
“Forevers” ir liels nodokļu maksātājs ar 776 darbiniekiem. Pirms vairākiem gadiem viens no mūsu darbiniekiem, šķērsojot ielu, iekļuva negadījumā. Kopš tā laika šis jautājums mums ir kļuvis par prioritāti. Tas ir svarīgi arī citiem apkārtnes uzņēmumiem, lai to darbinieki šeit varētu droši nokļūt ar sabiedrisko transportu vai velosipēdu. Tāpēc kopīgi vērsāmies Rīgas domē, pie Rīgas mēra, atbildīgajā Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departamentā un šī un iepriekšējā sasaukuma politiskajās partijās ar lūgumu atrisināt šo jautājumu, lai šāda traģēdija neatkārtotos.
- Un kādi ir rezultāti?
-- Cik mums zināms, dome ir ķērusies pie projekta izstrādes, kura ietvaros plānots modernizēt Granīta ielu, izbūvējot gājēju un velosipēdistu celiņus un apgaismojumu. Pēc 6 gadiem viņi beidzot mūs sadzirdēja! Šovasar, tiekoties ar Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departamenta atbildīgo personu, uzzinājām, ka nav izdarīts svarīgākais - projektā nav paredzēta gājēju pāreja sabiedriskā transporta pieturā.
Rīgas mērs Vilnis Ķirsis, tiekoties ar “Drošās ielas granīta” apkaimes aktīvistiem, solīja nodrošināt šīs gājēju pārejas iekļaušanu projektā. Pretējā gadījumā mums būs jāgaida vēl daudzi gadi, līdz viņi vienkārši uzzīmēs gājēju pāreju, un cilvēkiem nebūs jāskrien pāri šosejai ar augstu transporta intensitāti. Mērs Vilnis Ķirsis minēja, ka apgaismojuma un gājēju celiņa izbūve varētu sākties jau nākamgad, kad būs pabeigts nepieciešamais iepirkums. Jācer, ka tā būs un tas nebūs tikai priekšvēlēšanu solījums. Ļoti ceram, ka projekts atrisinās arī jautājumu par gājēju pāreju. Tā būtu laba ziņa Granīta ielas uzņēmējiem.
Mēs ceram, ka neviens politiskais spēks Rīgā tam netraucēs, jo runa tomēr ir par cilvēku dzīvībām.
Jeļena SMEHOVA
