Pasaulē
Lūk, ko viņš raksta sociālajā tīklā Facebook:
“Pēc būtības tiesas argumentācija aprobežojas ar to, ka Krievija ir agresīva un iejaucas priekšvēlēšanu kampaņās, tai ir vieglāk īstenot informatīvo ietekmi krievu valodā, tāpēc kampaņas aizlieguma mērķis vērsts uz drošības un demokrātisko procesu aizsardzību. Atšķirībā no citām lietām, kurās Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja pārkāpumus saistībā ar aizliegumu izmantot valodas priekšvēlēšanu kampaņā (kurdu valoda Turcijā un turku valoda Bulgārijā), Latvijā aizliegums attiecas tikai uz apmaksātu priekšvēlēšanu aģitāciju (bez maksas ar vēlētājiem runāt drīkst) un tikai priekšvēlēšanu periodā.
Tomēr šķiet, ka tiesa ir pieļāvusi nopietnas loģikas kļūdas. Pirmkārt, forma tiek pielīdzināta saturam: tas, ka “Kremļa naratīvi” tiek izplatīti krievu valodā, nenozīmē, ka krievu valodā tiek izplatīti TIKAI “Kremļa naratīvi” vai ka “Kremļa naratīvi” tiek izplatīti TIKAI krievu valodā.
Otrkārt, netiek ņemts vērā, ka priekšvēlēšanu aģitāciju galvenokārt veic Latvijas politiskās partijas un kandidāti. Ja tiesas argumentācija kaut kā attaisno trešo personu priekšvēlēšanu aģitācijas aizliegumu, tad aizdomas attiecībā uz politiskajām partijām (ja tās aģitē krievu valodā, tad izplata “Kremļa naratīvus”) izskatās tik nopietnas, ka ar valodas aizliegumu problēmu neatrisināt – atkal runa ir nevis par formu, bet par saturu, kuru jau tā aizliedz Politisko partiju likuma 7. pants.
Treškārt, visa argumentācija par labu aizliegumam aprobežojas tieši ar krievu valodas lietošanu. Tiesa nepaskaidro, kā aizliegumi, piemēram, lietot ukraiņu vai baltkrievu valodu, ir var ietekmēt sabiedrības drošību vai demokrātisko iekārtu.
Kopumā šāda pieeja cilvēktiesībām ir skumja – lai atvairītu ģeopolitiskos draudus, tēmēt nevis uz draudu avotu, bet gan uz to, kas ir blakus un ar draudu avotu ir saistīts ļoti netieši (piemēram, ar dzimto valodu). Vakar skatījos ECT sēdi, kurā tika skatītas lietas par patvēruma meklētāju izraidīšanu no Latvijas, Lietuvas un Polijas saistībā ar draudiem no Baltkrievijas puses. Šo valstu valdībām ir vienāda pieeja – Lukašenko pārkāpj starptautiskās tiesības, taču līdz viņam nevar aizstiepties, tāpēc tiek ierobežotas to cilvēku tiesības, līdz kuriem var. Līdz pat atkāpēm no nežēlīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma.
Protams, kārdinājums panākt atlaides cilvēktiesību ievērošanā īpašās situācijas dēļ ir ļoti liels, to izmanto daudzas valstis. Taču jāsaprot, ka katra šāda rīcība padara starptautiskās tiesības neskaidrākas - īpašo situāciju ir kļuvis pārāk daudz. Mazās valstis tajā nav ieinteresētas. Redzēsim, ko par šo īpašo situāciju teiks ECT – gan attiecība uz patvēruma meklētājiem, gan attiecībā uz aģitācijas valodu.”
