Pasaulē
Atcerieties, kā pirms kāda laika teju no katra kakta skanēja aicinājums izvēlēties Latvijas preci? Šīs kampaņas ietvaros tika izstrādātas dažādas vietējo produktu atšķirības zīmes: “Zaļā karotīte”, “Bordo karotīte”... Lai pircējiem būtu vieglāk orientēties.
Akcijas rīkotāji apelēja pie iedzīvotāju patriotisma jūtām: pirksim vietējos produktus, lai nodokļi paliktu šeit! Tā mēs palīdzēsim gan valstij, gan ražotājiem, pārstrādātājiem un lauksaimniekiem.
Taču, ja kādreiz šādi aicinājumi vēl darbojās, tad tagad tie vairs nestrādā. Piemērs, ar kuru sākām šo publikāciju, ir tam ilustrācija. Un tas nav vienīgais. Tas pats attiecas uz zemenēm, dārza mellenēm, āboliem. Mūsu patērētājs Latvijā audzēto ogu un augļu vietā biežāk izvēlas poļu vai citu ārvalstu ražotāju piedāvāto produkciju.
Iemesls ir banāls. Importa ogas, augļi un dārzeņi ir ievērojami lētāki par vietējiem. Piemēram, kārbiņa Latvijas aveņu, par kuru stāstījām, maksāja divarpus reizes dārgāk nekā tāds pats daudzums poļu aveņu. Tas pats attiecas uz vietējiem āboliem, zemenēm... Nav brīnums, ka Latvijas ogas skumji stāv veikalu plauktos un nereti sabojājas tieši pircēju acu priekšā, ja vien menedžeri nepaspēj tās izņemt.
Kuras ogas ir veselīgākas
Veselīga dzīvesveida eksperti un uztura speciālisti vienprātīgi apgalvo, ka vietējās ogas un augļi ir veselīgāki nekā importētie. Jo ātrāk jūs apēdat augli vai dārzeni, kas ievākts no lauka, dobes, siltumnīcas, jo vairāk tajā ir vitamīnu. Arī vietējo un importēto ogu garša nav saklidzināma. Šī materiāla autors kādā mazumtirdzniecības tīklā speciāli nopirka Latvijas un Polijas zemeņu iepakojumus. Mūsu zemenes bija aromātiskas, mutē kūstošas. Poļu – gumijotas un bezgaršīgas. Taču, neraugoties uz to, cilvēki tās pirka.
Iespējams, kāds iebildīs, ka importētās ogas dažreiz mēdz būt ne sliktākas par vietējām. Poļu, spāņu, grieķu utt. Nestrīdēšos. Taču tas drīzāk ir izņēmums. Jo parasti vietējās, svaigi novāktās ogas ir garšīgākas un veselīgākas nekā importētās. Bet kāpēc tāda cenu atšķirība? Galu galā atvest, teiksim, uz Rīgu no Ogres, Mālpils vai Jelgavas ir daudz tuvāk nekā no Lodzas, Krakovas vai Varšavas, nemaz nerunājot par Spāniju, Grieķiju, Turciju. Tomēr, neskatoties uz to, Latvijas ogas un augļi ir daudz dārgāki nekā ievestie.
Samazinātais PVN nepalīdzēja
Vietējie zemnieki bieži sūdzas par Latvijas mazumtirdzniecības ķēžu milzīgo apetīti. Viņi saka, ka tā ir viņu vaina ka vietējās ogas tur ir tik dārgas. Taču tajās pašās tirdzniecības ķēdēs ir pieejamas arī importētās ogas.
Lauksaimnieki atgādina arī to, ka, piemēram, Polija ir pirmajā vietā Eiropā zemeņu platību ziņā. Valsts piešķir milzīgas subsīdijas. Ja kaut kas atgadās slikto laika apstākļu dēļ, viņi var kompensēt zaudējumus. PVN pārtikai un degvielai tur ir mazāks. Savukārt Latvijas valdība samazināt PVN atsakās.
Tomēr, godīgi sakot, arī mūsu lauksaimnieki saņem miljoniem lielas dotācijas – gan no Eiropas, gan no vietējiem nodokļu maksātājiem. Jau vairākus gadus pie mums ir samazināts PVN 5% vietējām ogām, augļiem un dārzeņiem, taču pircēji to īpaši nav izjutuši. Vai tad vietējie produkti tādēļ ir kļuvuši lētāki?
Un pat nav jāsalīdzina cenas mazumtirdzniecības tīklos, var aiziet uz tirgu un apskatīties, cik tur maksā, piemēram, Latvijas zemenes vai avenes un cik – importētās.
Pirms dažiem gadiem izskanēja aicinājumi ierobežot tādu ogu, augļu un dārzeņu importu, kas tiek audzēti arī Latvijā, lai apkarotu kontrabandu. Tirgus pāršalca pārbaužu viļņi, kuru rezultāta tika konfiscēti simtiem kilogramu nedeklarētu preču. Tad viss norima. Bet iedomājieties, ja vietējiem lobētājiem būtu izdevies aizliegt ievest tās pašas importētās zemenes, avenes, ābolus? Kādas tad būtu augļu, ogu un dārzeņu cenas veikalos, ja jau šobrīd tas viss maksā ievērojami dārgāk nekā importa?!
Apetīte rodas ēdot
Jā, ir daudz objektīvu iemesli, kāpēc ogas, augļi un dārzeņi Rietumeiropā ir lētāki: siltāks klimats, vairāk zemes, lielākas ražas. Taču ir vēl kāds būtisks iemesls (papildus loģistikai), kura dēļ vietējie produkti vajadzētu būt lētākiem.
Gandrīz visās ES valstīs, no kurām mēs saņemam produkciju, dzīves līmenis ir augstāks nekā pie mums, tostarp arī algas. Tas nozīmē, ka tiem, kas audzē šos produktus un novāc ražu, ir jāmaksā vairāk. Tomēr, pat šajā situācijā viņu ogas, augļi un dārzeņi mums maksā lētāk!
Pēc autora domām, viens no iemesliem, kāpēc vietējās ogas ir tik dārgas, ir gan tirdzniecības, gan pašu lauksaimnieku pārspīlētā apetīte. No pēdējiem bieži var dzirdēt šādu argumentu: “Sezona (zemeņu, aveņu, dārza melleņu u. c.) ir īsa, un mums par šo naudu jādzīvo visu gadu”. Vai esat mēģinājusi samazināt cenu? Tad arī apgrozījums palielināsies, un nebūs jāmet ārā daļa nepārdotās ātri bojājušās produkcijas.
Gan lauksaimniekiem, gan lielveikaliem...
Pēdējos gados lauksaimnieki ir atraduši jaunu veidu, kā lētāk pārdot ogas un augļus. Piemēram, šosezon Mālpils apkaimē vienā no plantācijām zemenes piedāvāja iegādāties par 3,50 eiro par kg. Tomēr tās bija jāsalasa pašam. Vienam cilvēkam – vismaz 5 kg.
Labi, ka ir šāda iespēja, bet iedomājieties, cik pircējam izmaksā degviela, lai aizbrauktu līdz laukam, piemēram, no Rīgas?
Kur palikuši mazie veikaliņi?
Ir desmitiem citu iespēju, kā tās pašas ogas, augļus un dārzeņus padarīt pieejamākus vietējiem patērētājiem.
Lielākajā daļā ES valstu, no kurām mēs saņemam produkciju, līdztekus lielajiem mazumtirdzniecības tīkliem ir simtiem mazu veikaliņu, kuros pārdod augļus un dārzeņus. Tur produkti ir svaigāki nekā lielveikalos, augļu un dārzeņu izvēle ir plašāka, un cenas ir aptuveni tādas pašas.
Šādu veikalu Latvijā gandrīz vairs nav, un tie, kas ir, pārdod standarta produktu komplektu no vairumtirdzniecības bāzēm. Kāpēc lauksaimnieki neapvienojas un neveido līdzīgus veikalus Rīgā un citās Latvijas lielākajās pilsētās? Kāpēc neatdzīvināt kādreizējās Patērētāju biedrību savienības ideju, kas iepirka produkciju no vietējiem ražotājiem un pārdeva to savos veikalos?
Starp citu, šovasar daudzās pilsētās darbojās mobilie sulas spiešanas cehi, kuros varēja izspiest sulas no dažādiem sezonas augļiem – āboliem, bumbieriem, ķirbjiem… Ābolu raža šogad bija bagātīga, un liela daļa no tās tika vesta pārstrādei. Sula tika ražota uz vietas, protams, ne par velti. Uzņēmums, kas to darīja (pasterizācija 80 grādos), par pakalpojumu ņēma naudu – pieci litri īstas sulas bez piedevām un konservantiem izmaksāja aptuveni 3 eiro. Šādu sulu var dzert gadu. Veselīga un garda. Pakalpojumu nodrošināja Lietuvas uzņēmums. Tas bija izdevīgi gan viņiem, gan dārzkopjiem. Interesentu netrūka. Bet kur tad palikuši vietējie uzņēmēji?
Iļja Dimenšteins
