Pasaulē
Mammas salauztā sirds
Vieglais smīns pazuda Sašas Lugiņina sejas, pakāpeniski izgaisa arī viņa puiciskā bravūra, kuru jaunietis bija iemācījies izrādīt, divarpus mēnešus atrodoties ieslodzījuma vietā. Viņa māte Ņina Iščenko liecināja vai, pareizāk sakot, kratīja sirdi, stāstot par savām likstām tiesnešiem un visiem, kas bija ieradušies uz šo atklāto tiesas sēdi Medicīnas darbinieku nama zālē.
Viņa nespēja valdīt asaras, atceroties par to, cik smagi bija dzīvot ar bijušo vīru alkoholiķi, par to, kā pirms dažiem gadiem viņa apprecējās ar labu vīrieti, kurš sadraudzējās ar viņas dēlu, un šķita, ka beidzot izdevies izveidot normālu ģimeni, par to, cik Saša vienmēr bija labs zēns. Reiz viņš atnesa mājās savainotu sunīti un neatgāja no viņa trīs dienas. Un kad pēkšņi atgadījās šī nelaime, viņa saprata, ka nav spējusi nosargāt savu puisīti. Dēls paslēpa galvu starp elkoņiem un, kaunēdamies pats no sevis, klusi raudāja, šņaukājot degunu. Raudāja arī sievietes zālē, žēlojot nelaimīgo māti.
Bet stāsts varēja sākties ar notikumiem septītā novembra vakarā, kad Juglas ielās atskanēja šāvieni un no skolas logiem izbira stikli. Saša Lugiņins vēl nesen šeit mācījās, un tagad viņš stāvēja pie skolas ar ieroci rokās. Sašaujot savas bijušās skolas logu un durvju stiklus, viņš devās tālāk klīst pa Juglu, meklējot kādu, kam varētu paprasīt naudu, piedraudot ar ieroci. Un tad atskanēja liktenīgais šāviens – puisis sašāva kādu vīrieti, iešaujot viņam mugurā.
Ar ko viss sākās
1974. gada augusta vakarā Svjatoslavs B., VEF rūpnīcas instrumentu ceha virpotājs, rakņājoties smiltīs Jūrmalas pludmalē, nejauši uzgāja pistoles sagatavi, kuru kāds acīmredzot bija pazaudējis. Tā bija neliela nagana tipa pistole, kas atgādināja bērnu rotaļlietu. Svjatoslavam par to bija tīri tehniska interese – puisi urdīja doma, vai viņš spētu sameistarot ieroci tā, lai tas darbotos? Izklaide, nekas vairāk.
Viņa centienus pamanīja Vladimirs P. Septembrī viņam tikko bija apritējuši septiņpadsmit gadi.
Svjatoslavs ar bīdmēru rūpīgi izmērīja stobra diametru, pārliecinājās, ka tie nav piemēroti standarta mazkalibra patronām, un nedaudz vēlāk, paklausot drauga lūgumam, uzdāvināja šaujamieroci viņam. Nevienam no viņiem pat prātā neienāca, ka abi ir pārkāpuši Latvijas PSR Kriminālkodeksa 218. pantu, kas aizliedz “šaujamieroču nelikumīgu iegādāšanos, izgatavošanu, nēsāšanu, glabāšanu un realizāciju”.
Par šā panta pārkāpšanu draudēja brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem. Svjatoslavs B. pārkāpa arī 210. pantu, saskaņā ar kuru par “nepilngadīgo iesaisti noziedzīgā darbībā” (un nelikumīgi iegūtu šaujamieroču nodošana bija tieši šāda iesaiste) var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem.
Vladimiram ierocis ātri apnika un viņš noglabāja to pagrabā. Bet pirms tam viņš paspēja palielīties ar to Lugiņinam, kurš par katru cenu gribēja iegūt ieroci savā īpašumā. Vladimirs, neko ļaunu nedomādams, atdeva pistoli Sašam pilnīgi par velti.
Uzreiz vēlos atbildēt uz jautājumu, kas varētu rasties lasītājiem: kāpēc pilnībā nosaukts tikai viena apsūdzētā vārds? Lieta tāda, ka gan Svjatoslava B., gan Vladimira P. uzvedība pārliecināja tiesu, ka viņi dziļi un pilnībā apzinājās savu vainu pilnā apmērā, tāpēc viņu vārdu publiskošana nozīmētu puišiem papildu sodu.
Nespēja pārvarēt kārdinājumu
Ar Sašu Lugiņinu viss bija savādāk. Ja Sašam pajautātu, kāpēc viņam bija vajadzīgs ierocis, viņš diez vai būtu spējis sniegt skaidru atbildi. Viņš par neko “tādu” nedomāja. Viņš vienkārši nespēja pārvarēt mūžīgo zēnu tieksmi pēc visa, kas kaut attāli atgādināja ieroci, sākot ar no dēļiem darināta rotaļu automāta un beidzot virtuves nažiem. Traģiskākais šajā stāstā ir tas, ka Sašas Lugiņina rokās pilnīgi nejaušu izrādījās īsts ierocis. Kad viņš iebāza mazkalibra patronu stobrā, viņu pārņēma neaprakstāma sajūsma: viņam bija īsta pistole!
Nevarētu teikt, ka Aleksandrs Lugiņins piederēja pie tā saukto grūto pusaudžu kategorijas. Lai gan vienu gadu viņš bija milicijas bērnu istabas uzskaitē par to, ka bija nočiepis mammai poliklīnikas, kur viņa strādāja par tehniķi, atslēgu, lai padižotos savu draugu priekšā. Par laimi, toreiz šī “vizīte” beidzās bez nopietnām sekām.
Zēns izauga. Pabeidzot 8. klasi, viņš iekārtojās darbā VEF, ātri apguva pakotāja profesiju un godprātīgi pildīja noteikto plānu. Viņš deva naudu mātei, nedzēra, neizcēlās ar ekstravagantu izskatu.
Pēc glāzes stiprinātā vīna
Tajā nelaimīgajā dienā Saša satikās ar savu paziņu, 20-gadīgo Vjačeslavu Jesinu. Nopirkuši divas pudeles vīna, viņi devās pie Sašas, kur Jesins ar viņa patēvu nolēma iedzert. Zinādams, ka viņam alkohols netiks piedāvāts, Saša slepus ielēja sev glāzi pats.
Puisim, kurš praktiski nekad nebija dzēris, šī glāze izraisīja diezgan prognozējamu reakciju: viņam sagribējās vēl. Kopā ar Jesinu viņi atkorķēja vēl vienu pudeli. Kad Luginins izrādījās uz ielas, viņš nebūt nebija neadekvātā stāvoklī. Izdzēris aptuveni pudeli stiprinātā vīna, viņš saglabāja puslīdz skaidru prātu, taču zaudēja spēju kontrolēt savas darbības.
Satiekot netālu no savas bijušās skolas satika zēnu kompāniju, viņš pieprasīja viņiem iedot desmit kapeikas. Puišeļi uztvēra to kā joku un atteicās dot naudu. Tad Lugiņins, lai demonstrētu sava ieroča lielisko darbību, izvilka pistoli no kabatas un izšāva pa skolas logu. Lode nosvilpa gar kāda skolēna galvai, kurš sēdēja uz palodzes. Nākamais šāviens bija pa skolas durvīm. Apmierināts ar atstāto iespaidu, Lugiņins devās jaunu piedzīvojumu meklējumos. Viņam sekoja acīmredzami apreibušais Jesins.
Pie universālveikala “Jugla” puisi satika ar savus paziņas Katanski un Ļebedevu, kuriem Luginins arī paprasīja iedot desmit kapeikas. “Mēs padomājām, ka viņam ir pistoles makets,” tiesā stāstīja Katanskis.
Saņemot atteikumu, Lugiņins raidīja divus šāvienus zemē. Katanskis un Ļebedevs pagriezās un devās prom. Tad Lugiņins pacēla pistoli un izšāva vīriešu virzienā. Viņš teica, ka esot mērķējis starp viņiem, “lai pabiedētu”. Lode trāpīja Katanskim labajā plecā. Viņš sajuta grūdienu un saprata, ka ir ievainots, tikai tad, kad viņam pa roku sāka plūst asinis. Ātrā palīdzības ekipāža nogādāja puisi slimnīcā, kur lodi izņēma.
Sods
Nosakot katra apsūdzētā vainas apmēru, tiesnesim Jurijam Veldrei un tautas piesēdētājiem bija jāatbild uz diezgan sarežģītiem jautājumiem. Svjatoslava B. un Vladimira P. rīcībā nebija noziedzīga nodoma sadzīviskā nozīmē. Tiesa neapšaubīja viņu apgalvojumus, ka visu šo ņemšanos ar ieroci viņi uztvēra, nedomājot par to, ko šāds ierocis var nodarīt.
Tomēr pastāv tāda lieta kā “lietu, notikumu un parādību objektīvā loģika”. Un saskaņā ar šo neizbēgamo loģiku abi dabiski un objektīvi uzsāka traģisku negadījumu ķēdi, kas tikai laimes pēc nenoveda pie traģiska iznākuma. Par to viņi tika sodīti. Svjatoslavam B. piesprieda vienu gadu labošanas darbus savā darbavietā, ierturot 15 procentus no algas; Vladimiram P. faktiski piesprieda tādu pašu sodu. Taču nosacīti.
Situācija ar Lugiņinu bija sarežģītāka. Prokurors papildus pierādītajiem huligānisma un šaujamieroču glabāšanas faktiem izvirzīja viņam apsūdzību arī pēc 141. panta - “uzbrukums ar mērķi piesavināties personas īpašumu, kas saistīts ar dzīvībai vai veselībai bīstamu vardarbību vai ar šādas vardarbības draudiem”. Un, ja tiesa to būtu atbalstījusi, sekas Aleksandram Lugiņinam būtu daudz sliktākas: sods saskaņā ar šo pantu var pārsniegt desmit gadus.
Taču tiesa nonāca pie atziņas, ka Aleksandrs Lugiņins pēc savas būtības nav noziedznieks. Tāpēc piespriestais sods bija zemāks par to, ko nosaka Kriminālkodekss. Tomēr, neraugoties to, Sašam Lugiņinam ieslodzījuma vietās nācās pavadīt ne vienu vien gadu.
Aleksandrs VALTERS
