Pasaulē
Pētniece piektdien Saeimā notiekošajā konferencē par projekta "Valsts attīstības vīzija 2050: sabiedrības gaidas un attīstības scenāriji" rezultātiem norādīja, ka organizētājās fokusgrupu diskusijās piedalījās biznesa, pašvaldību, izglītības, nevalstiskā sektora un jauniešu pārstāvji. Tajās bijuši pārstāvēti gandrīz visi Latvijas novadi - Kurzeme, Latgale, Vidzeme, Zemgale.
Diskusiju mērķis bija noskaidrot kopīgo un atšķirīgo skatījumā uz Latvijas nākotnes attīstību, apzināt katra novada konkurētspējas potenciālu un skatījumu uz riskiem, kā arī noteikt iespējamos risinājumus veiksmīgai attīstībai un risku mazināšanai.
Diskusijās kā kopējā tēma iezīmējusies drošība. Pētniece norādīja, ka drošības interpretējumu dažādās vietās uztver atšķirīgi - visi saprotot drošības tēmu kā ģeopolitiskā izaicinājuma rezultātu, bet cilvēki gribot redzēt arī iekšējās drošības risinājumus savās pilsētās, ciemos un novados.
Tāpat kā kopīgā tēma novados izcelta demogrāfija, kā arī izglītība, uz kuru novados skatījās kā uz konkurētspējas resursu. Proti, lai reģionus varētu attīstīt, nepieciešami cilvēki, cilvēki ar specifiskām, konkrētām zināšanām, minējuši diskusiju dalībnieki.
Līdztekus diskusijās tika spriests par ticību valstij, pārvaldei, un uzticēšanās tika izcelta kā liela problēma. Ozoliņa iezīmēja, ka visās fokusgrupās bijis piesardzīgs optimisms par nākotni, kuru ietekmē ģeopolitiskā situācija.
Pētniece atklāja, ka Kurzemes gadījumā kā būtisks faktors, kas dzen reģionu uz priekšu, iezīmējusies uzņēmējdarbība. Proti, uzņēmējdarbība, kas piesaista cilvēkus, cilvēkkapitāla nostiprināšana, dzīvesvietas veidošana esot kā būtisks motivators tālākai attīstībai.
Savukārt viens no kritiskajiem punktiem, ko kurzemnieki un Zemgales iedzīvotāji novērojuši, ir, ka reģionā nepastāv iekšējā reģionālā sadarbība. Tāpat Kurzemē izskanējis, ka nepieciešama demokrātijas stiprināšana, aicinājums veidot ciešākus kontaktus ar dažādiem pārvaldes līmeņiem.
Līdztekus Ozoliņa iezīmēja, ka gan Vidzemē, gan Kurzemē, gan Latgalē reģionālās augstskolas netiek uztvertas kā dzinējspēks, proti, tās kā nākotnes potenciāls neesot apzinātas. Savukārt Zemgalē augstskola kalpo kā reģiona virzītājspēks, konkurētspējas veicinātājs.
Zemgalē jaunieši pauduši bažas par izglītības kvalitāti un līdzsvaru starp STEM un humanitārajām zinātnēm. Tāpat jaunieši arī citos reģionos pauduši, ka viņiem izglītības sistēmā trūkstot zināšanu par dzīvi kā tādu - to, kā komunicēt, uzrunāt, pārliecināt, trūkstot informācijas par dezinformāciju un demokrātiju. Savukārt tās esot tēmas, ko apgūt sociālajās, humanitārajās zinātnēs, pauda Ozoliņa.
Savukārt Latgalē uzņēmējdarbība netiek minēta kā nozīmīgs dzinējspēks, atklāja Ozoliņa. Tur daudz tika runāts par izglītības jomu, un galvenais uzsvars tika likts uz cilvēkkapitāla trūkumu skolās, norādīja pētniece.
Tāpat Latgales diskusijā minēts, ka publiskās pārvaldes modernizācija pašvaldību līmenī nenotiekot. Izskanējušas arī negatīvas piezīmes par to, ka nevalstiskais sektors kļūstot profesionalizēts.
Ozoliņa iezīmēja, ka Vidzemes diskusijā valdošais domāšanas veids bijis ļoti līdzīgs Kurzemes, kur centā bija uzņēmējdarbība, kas piesaista cilvēkkapitālu, liels uzsvars bijis uz kultūras jomu, skolām.
Vidzeme arī bijusi vienīgais reģions, kurā tika runāts par mākslīgo intelektu, atzīmēja pētniece, norādot, ka šajā jautājumā reģionos esot vēl diezgan daudz darāmā.
Pētniece norādīja, ka, veidojot nacionālo stratēģiju 2050. gadam, tā būtu jābūvē uz reģionālajām stratēģijām, jo katram reģionam esot savs skatījums uz nākotni. Tāpat nepieciešams mazināt birokrātiju izglītībā un pārvaldē, jāveicina uzticēšanās, kā arī noturība - sabiedrības spēja reaģēt uz dažādākajām krīzēm.
Līdztekus esot nepieciešamība pēc cilvēciskākas, drosmīgākas un stratēģiski konsekventas politikas, kas pārsniedz īstermiņa vēlēšanu ciklus.
Jau ziņots, ka LU pēc Valsts kancelejas pasūtījuma ir izstrādājusi stratēģisko ietvaru Latvijas attīstībai līdz 2050. gadam. Galvenās pētījuma atziņas ir, ka Latvijai nepieciešama noturīga, inovatīva un uz cilvēku centrēta attīstības pieeja.
Stratēģijas pamatā ir izglītība, drošība, labklājība un saliedēta sabiedrība. Līdz 2050. gadam sagaidāmi būtiski ģeopolitiskie un demogrāfiskie riski, tāpēc valstij jāstiprina suverenitāte, pārvaldības efektivitāte un tautsaimniecības konkurētspēja. Latvijai ir potenciāls kļūt par reģionālu līderi gudras, digitāli attīstītas un noturīgas pārvaldības jomā, norāda LU.
