Pasaulē
Noziedzīgā nolaidība
Pagājušā gadsimta 60. gados PSRS iedzīvotāji dievināja franču filmas, kurās mirdzēja neatvairāmais Alēns Delons, salaužot sirdis tūkstošiem padomju sieviešu. Jāsaka, ka Sergejs Ladžūns bija ļoti līdzīgs slavenajai ārzemju kinozvaigznei.
“Padomju Alēna Delona lieta” - ar šādu neoficiālu nosaukumu tā iekļuva kriminoloģijas mācību grāmatās. Pavisam laulību afēristam izdevās apkrāpt 72 sievietes. Taču viņa upuri nebija tikai daiļā dzimuma pārstāves. Noziedznieks prasmīgi mācēja iekarot arī vīriešu uzticību, iepazīstoties ar viņiem vilcienos, kas devās uz kūrortiem.
Noziedznieku, kurš teju desmit gadus nesodīti braukāja pa valsti, neizdevās notvert tostarp arī vietējās milicijas paviršības dēļ.
Neizdarīgo amatpersonu sarakstā ir arī Rīgas milicijas darbinieki. Tieši Rīgas miličiem bija reāla iespēja aizturēt krāpnieku pašā viņa noziedzīgās darbības sākumā. 1966. gadā Ladžūns iepazinās ar rīdziniekiem Bindemanu un Joffi, kuri bija devušies atpūsties uz Gelendžiku. Kopā lietojot alkoholu, jauniegūtais paziņa mēģināja nozagt rīdziniekiem 875 rubļus, kas tajos laikos bija tiešām liela nauda. Taču atpūtnieki izrādījās vērīgi – zaglis tika aizturēts un nogādāts milicijā.
Izmeklētāji atklāja, ka viņa “nopelnu” sarakstā jau bija 25 noziedzīgu nodarījumu epizodes. Krasnodaras tiesa piesprieda zaglim piecu gadu cietumsodu. Tomēr pēc gada Ladžūnu atbrīvoja nosacīti par labu uzvedību un nosūtīja strādāt uz vienu no Volgogradas rūpnīcām, no kurienes viņš pēc pusotra mēneša aizbēga.
Speciālā komandantūra izsludināja vietējo meklēšanu un nosūtīja krimināllietu uz meklēšanā esošā vīrieša dzimto vietu – Mukačevas pilsētu Aizkarpatu apgabalā Ukrainā, kur bēglis pat nedomāja doties.
Tā vietā viņš devās uz Rīgu, lai atriebtos saviem “pāridarītājiem”. Par savām ciešanām Ladžūns pieprasīja no Bindemaņa un Joffes 2,5 tūkstošus rubļu.
Sākumā Ladžūns zvanīja cietušajiem uz mājas tālruņiem, pēc tam sāka atgādināt par sevi, sūtot telegrammas no dažādām PSRS pilsētām. Bindemans un Joffe nekavējoties vērsās milicijā, pieprasot atrast šantažētāju. Tomēr milicijā viņiem vairākkārtīgi tika atteikts, krimināllieta netika ierosināta un nekādas darbības noziedznieka meklēšanai netika veiktas.
1969. gada septembrī Ladžūns nolēma no draudiem pāriet pie rīcības. Viņš ieradās Rīgā un, iegādājies divas kannas benzīna, devās uz Bindemana vasarnīcu un Joffes dzīvokli. Par laimi, viņi paši nebija mājās, un tad šantažētājs vienu no kannām atdeva Bindemaņa nepilngadīgajam dēlam, lai pierādītu, ka viņš nejoko. Tomēr arī šoreiz noziedznieks netika meklēts. Milicijā Bindemanam paziņoja, ka ciemiņš esot tikai pajokojis. Saprotot, ka uz varas iestāžu palīdzību nav ko cerēt, rīdzinieki samaksāja šantažētājam prasīto summu. Tikmēr viņu meklēja visa PSRS milicija.
Visuresošā statistika
Natālija Orlovska vairs nesapņoja sakārtot savu personīgo dzīvi, bet komandējums uz Kalugu apgrieza visu kājām gaisā. Tur viņa iepazinās ar jaunu pētnieku Nikolaju Pušinu. Šarmantais zinātnieks viņai atgādināja viņas mīļāko franču aktieri. Attiecības attīstījās strauji, un jau pēc dažām jaunais pāris nolēma svinēt kāzas. Te pēkšņi Nikolaju aplaupīja, atstājot viņu bez kapeikas. Natālija pati piedāvāja viņam aizdot naudu. Viņš ilgi minstinājās, tad paņēma 250 rubļus un … pazuda.
Natālija ne uzreiz saprata, ka Nikolajs viņu ir apkrāpis. Pati doma, ka šis apburošais, skaistais un gudrais vīrietis ar raksturīgo dienvidniecisko akcentu varētu būt melis un zaglis, viņai šķita zaimojoša. Bet līgavainis tā arī neparādījās.
Sieviete devās uz miliciju. Atšķirībā no Rīgas kolēģiem Kalugas milicija viņas iesniegumu pieņēma. Informācija par noziedzīgo nodarījumu nonāca biļetenā. Datus no visas PSRS apkopoja kriminālās statistikas departaments, kura darbinieki sastādīja noziedzības ainu valstī kopumā. Tieši šajā nodaļā tika pamanīts, ka pēdējos gados PSRS bija izdarīti vairāki desmiti līdzīgu krāpšanu un zādzību, kas tā arī palika neatklāti.
Ne pavedienu, ne pierādījumu, ne vārdu vai uzvārdu. Taču visām šīm epizodēm bija kaut kas kopīgs: lielākajā daļā gadījumu cietušās bija vientuļas sievietes, kuras noziedznieku raksturoja kā izskatīgu, apburošu 30-40 gadus vecu vīrieti, kas ļoti atgādināja franču aktieri Alēnu Delonu. Tad radās pieņēmums, ka visos šos noziegumus izdarījusi viena un tā pati persona.
Lieta tika uzticēta izmeklētājam Mihailam Daineko. Sākot pētīt noziegumu vietu ģeogrāfiju, viņš iezīmēja tās kartē. Daugavpils – Kaluga – Kemerova, Minska – Odesa – Kijeva, Kišiņeva – Harkova – Rīga, Tallina – Jūrmala – Pleskava, Soči – Rjazaņa – Zaporožje..... Šie ir tikai daži no krāpnieka maršrutiem, kurs demonstrēja apbrīnojamu atjautību. Iepazīstoties ar kārtējo upuri, viņš stādījās priekšā kā Onokienko, Lipatovs, Pašentsevs, Čursins u.tml. – atkarībā no nozagtajiem dokumentiem. Savukārt izvairīties no atbildības viņam palīdzēja milicijas darbinieku paviršība un bezatbildīgā attieksme.
Tā Harkovā, reģistrējoties viesnīcā ar saviem dokumentiem, Ladžūns nozaga mantas no sava istabas biedra un izkrāpa 80 rubļus no cita upura. Noziedznieka pase un čemodāns palika nozieguma vietā. Cietušie nekavējoties ziņoja milicijai, taču krāpnieks uz karstām pēdām netika aizturēts. Milicija pat atteicās reģistrēt iesniegums, un Ladžūna pase un citi lietiskie pierādījumi izrādījās nevienam nevajadzīgi.
Savukārt Minskā Ladžūns nodemonstrēja Ostapa Bendera cienīgu inscenējumu ar kāzām, aizbēgot ar nozagtajām mantām. Lētticīgajai Nadjai viņš stādījās priekšā kā zinātnieks, kuru vajā ārvalstu izlūkdienestu aģenti. Nadja piekrita apprecēties ar kaislē degošo Ladžūnu jau nākamajā dienā pēc iepazīšanās. Nākamajā rītā pēc kāzu nakts krāpnieks pazuda kopā ar viesu dāvinātajām vērtīgajām mantām.
Aiztur Gatčinā
Apreibis no savas nesodāmības, Ladžūns iegāja azartā, kas izspēlēja ar viņu ļaunu joku. Izmeklēšanas grupai izdevās nokļūt viņam uz pēdām Gatčinā, kur viņš uzmācās pievilcīgajai bārmenei Vikai. Zīmīgi, ka krāpnieku atpazina nevis pati skaistule, bet gan viņas pāriniece. Vika spītīgi atteicās noticēt, ka Volodja, glītais un asprātīgais inženieris no Maskavas, ir neviens cits kā rūdīts noziedznieks ar ilggadēju pieredzi. Bet tad viņa tomēr piekrita palīdzēt milicijai, kas ieradās pie “Volodjas” raudošās bārmenes vietā.
Izmeklēšanas gaitā, kas ilga gandrīz gadu, noskaidrojās, ka lētticīgās sievietes Jurijs maldinājis un apkrāpis 20 gadu garumā. Galu galā izdevās pierādīt 72 krāpšanas epizodes un pat vienu slepkavību, kas izdarīta pašā viņa “karjeras” sākumā, kā izteicās Ladžūns, “neuzmanības dēļ”. Padomju Alēnam Delonam tika piespriests nāvessods nošaujot.
Aleksandrs Valters
