Pasaulē
Koris Accolada – tās ir lieliskas balsis, spilgta harizma, dzirkstoša enerģija un plašs repertuārs – no klasiskajiem skaņdarbiem līdz garīgajai mūzikai. Šo kolektīvu ir izveidojusi kordiriģente Oksana Čerkasova – īsta profesionāle, inteliģenta, gudra, talantīga un ļoti sirsnīga sieviete.
Kora 36 pastāvēšanas gados Oksana Čerkasova ne reizi vien ir saņēmusi augstus apbalvojumus, tostarp III pakāpes Svētā Svētmocekļa Jāņa Pommera ordeni un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra pateicības rakstu. Taču, iespējams, ne mazāks gandarījums Oksanai ir viņas audzēkņu lielā mīlestība, kuri korī pavadītos gadus sauc par neaizmirstamiem.
Cilvēki, kas dzied
- Pēc Paula Jurjāna Mūzikas skolas absolvēšanas es sapņoju turpināt mācības klavierspēles klasē. Stājoties mūzikas skolā, eksāmenu specialitātē nokārtoju izcili, bet par sacerējumu saņēmu trijnieku. Konkurence bija milzīga. Kad sapratu, ka klavieru klasē netieku, es, protams, biju sarūgtināta.
Un tad iejaucās liktenis: skolas direktore Jeļena Lobačeva man piedāvāja iestāties kora nodaļā, kas man bija pilnīgs pārsteigums. Es nekad iepriekš nebiju pat dziedājusi korī! Bet man ļoti paveicās: nokļuvu pie brīnišķīgas skolotājas Irmas Mihelmanes, īstas sava darba entuziastes, kura neprātīgi mīlēja savu profesiju un mācēja savu mīlestību pret kordziedāšanu nodot mums, saviem audzēkņiem. “Es no tevis uztaisīšu lielisku kordiriģentu!” mēdza man teikt Irma Mihelmane, un pēc viņas vārdiem es jutu, ka man aiz muguras izaug spārni.
Vēlāk Rīgas konservatorijā mans mentors bija profesors Jānis Dūmiņš, inteliģents cilvēks, Jāzepa Vītola skolnieks, vecās skolas piekritējs. Ar viņa vieglo roku 1988. gadā sāku strādāt Pionieru pils krievu bērnu korī, kas tolaik saucās “Rīga”. Sāku komplektēt bērnus šajā korī, braukāju pa bērnudārziem, skolām un ar katru dienu arvien vairāk pārliecinājos, ka kordiriģenta profesija ir mans aicinājums.
Mazie bērni, ar kuriem strādāju, auga, taču šķirties no kora negribēja. Bija kaut kas jāizdomā. Tā radās patstāvīga vienība – koris Accolada, kas gadu gaitā pārtapa par diviem koriem: bērnu kori un pieaugušo kamerkori, ko organizējām Krievu koru biedrības paspārnē.
- Kas dzied jūsu kamerkorī? Vai visiem kora dalībniekiem ir muzikālā izglītība?
- Nav obligāti. Jā, mums ir koristi, kuri ir pabeiguši mūzikas skolu. Bet lielākoties tie ir cilvēki, kuru profesijas ir tālas no mūzikas. Daudz ārstu. Ir arī juristi, valodnieki, informācijas tehnoloģiju speciālisti. Viņi visi ir izcili, aktīvi, dziļi un garīgi bagāti cilvēki. Vai zināt, kāpēc viņi ir tādi? Tāpēc, ka viņi dzied korī! (Smaida.)
Accolada – tā ir ģimene
- Gudri vecāki saprot, ka korī bērni ļoti labi attīstās. Reizēm es ņemu korī bērnu ar vidējiem dotumiem, un pēc pāris gadiem viņu vairs nevar pazīt: viņš prot dziedāt, viņš dzied pēc notīm, viņš ir muzikāli izglītots, jo mēs mācām solfedžo.
Es vienmēr saku saviem bērniem, ka koris – tā ir komanda. Mums ir musketieru moto: viens par visiem un visi par vienu. Kordziedāšana māca sadzirdēt citus, sajust apkārtējos. Arī solo, protams, ir labs. Bet nu esi iemācījies savu partiju, kas no tā? Ieklausieties, kā tas skan salīdzinājumā ar divbalsīgu vai trīsbalsīgu kori.
Es nekad neaudzinu bērnos konkurences garu, nekad nesaku, ka mums ir jāizcīna, jāuzvar, jābūt labākiem par citiem utt. Jā, mēs braucam uz konkursiem, bieži uzvaram, bet svarīgākais man vienmēr ir bijušas iekšējās, cilvēciskās attiecības kolektīvā – draudzība, sirsnība, savstarpēja izpalīdzība.
Pagājušajā gadā, kad mūsu koris svinēja 35 gadu jubileju, lielāka daļa manu koristu, kurus intervijā lūdza turpināt frāzi: “Accolada ir...”, atbildēja: “Tā ir ģimene.”
- Kā jūs izvēlaties repertuāru: ko izpildīt un ko ne?
- Kamerkoris Accolada ir klasisks krievu koris. Tāpēc mēs ievērojam savas tradīcijas: izpildām krievu klasiku un garīgo mūziku. Ar metropolīta Aleksandra svētību mēs katru gadu dziedam Kristus dzimšanas katedrālē svētku dievkalpojumos: Ziemassvētkos un Lieldienās. Dažkārt šajos pasākumos korim pievienojas arī mūsu bijušie dalībnieki, kuri tagad dzīvo citās Latvijas pilsētās vai ārzemēs.
Runājot par bērnu kori Accolada, mēs mācāmies izpildīt to, kas ir interesants bērniem. Pašiem mazākajiem izvēlamies dziesmas ar Maršaka vai Barto vārdiem, kas viņiem ir labi saprotamas. Pie klasiskās un garīgās mūzikas nonākam pakāpeniski, bērniem pieaugot. Viņiem tā ir jauna pasaule.
Grand Prix mazajiem un lielajiem
- 36 gadu laikā koris Accolada ir apceļojis daudzas valstis. Kādi ceļojumi vai uzstāšanās jums ir palikušas atmiņā īpaši?
- Jā, mēs nespējam nosēdēt uz vietas! (Smaida.) Tiesa, pandēmija mazliet izjauca mūsu plānus, bet, tiklīdz tā beidzās, mūs uzaicināja uz Poliju, uz Hajnovku, kur notiek pareizticīgo dziedājumu konkurss, pulcējot spēcīgākos muzikālos kolektīvus no dažādām valstīm.
Koncertprogrammu, kurai saskaņā ar pasākuma noteikumiem ir jāilgst 20 minūtes, bija jāpaspēj apgūt rekordīsā laikā. Un mūsu kamerkoris tika ar to galā! Mēs sagatavojām grūtākos Švedova, Rahmaņinova, Perta, Pelēča skaņdarbus. Protams, uztraukums bija milzīgs. Konkursa atklāšanā piedalījās Polijas premjerministra vietnieks, izglītības ministrs, pareizticīgo baznīcas pārstāvji, to pārraidīja vietējā televīzija..... Un mēs ieguvām Grand Prix, kam bija grūti noticēt. Un šogad Grand Prix ieguva mūsu bērnu koris.
Rudens brīvlaikā mūsu bērnu koris devās uz Stokholmu, un ceļojuma laikā viņi ar panākumiem uzstājās uz prāmja. Bijām izvelējusies dziesmu no Renāra Kaupera repertuāra – stilīgu, modernu, ar repa elementiem, par kuru ieguvām Grand Prix. Tātad tagad abiem Accolada kolektīviem ir vienāds skaits apbalvojumu.
No Puškina līdz Ļermontovam
- Kur tuvākajā laikā uzstāsies jūsu koris?
- Novembra beigās Digitālas mākslas centrā Digital Art House viesosies aktieris un režisors no ASV Rustems Galičs ar programmu “Un paradīze atvērās mīlestībai...” pēc Ļermontova dzejoļa “Dēmons” motīviem. Šajā koncertuzvedumā, kurā mijas dzeja, ērģeļmūzika, deja, glezniecība un digitālās projekcijas, mūsu kamerkoris Accolada izpildīs Samuela Bārbera “Agnus Dei”. Šis instrumentālais skaņdarbs sākotnēji tika rakstīts kamerorķestrim, bet vēlāk tika aranžēts korim. Tas ir ļoti sarežģīts un prasa lielu diapazonu – līdz pat trešajai oktāvai soprānam... Mēs esam ļoti satraukti.
- Vai šī būs jūsu pirmā tikšanās ar Rustema Galiča teātri?
- Nē, šovasar mēs jau piedalījāmies vienā no Galiča izrādēm pēc Puškina lugas. Tas bija ļoti interesants projekts. Mēs iestudējām savu mīļoto “Puškina vainagu” pēc Sviridova lugas, un tagad labprāt atkal sadarbotos. Rustems Galičs ir brīnišķīgs mākslinieks – smalks, neparasts, neiedomājami talantīgs.
- Atklāsim lasītājiem nelielu noslēpumu: jūs esat ne tikai kordiriģente, bet arī koriste, jo jau vairāk nekā 30 gadus dziedat korī “Blagovest”. Kāda ir sajūta dziedāt?
- To ir grūti aprakstīt vārdos, lai neiekristu patētikā un klišejās par “kosmiskām sajūtām” vai “zvaigžņu šalkoņu”. Teikšu tā: reizēm tu atnāc no skolas pēc astoņām mācību stundām (Oksana Čerkasova ir Jurjāna mūzikas skolas kora nodaļas vadītāja - autora piezīme). Nogurusi, tikko dzīva, negribi runāt... Bet pietiek sākt dziedāt – burtiski atveras otrā elpa. Es nezinu, no kurienes rodas spēki!
Un Vispārējie latviešu Dziesmu svētki? Tā ir kolosāla enerģijas apmaiņa! Šis nav pirmais gads, kad mūsu koris tajos piedalās. Atmosfēra ir hipnotizējoša: uz milzīgo estrādi Mežaparkā plūst cilvēku kolonnas, veidojot dzīvu jūru, dziesmu uztver tūkstošiem balsu un aiznes kaut kur augstu, augstu...
Man patīk ne tikai paši Dziesmu svētki, bet arī to mēģinājumi. Interesanti vērot diriģentus, redzēt, kā viņi strādā: ko un kā viņi prasa no kora, kādi kuram žesti...
- Diriģents Herberts fon Karajans ir teicis, ka viņš diriģē nevis orķestri, bet gan jēgu. Un ko diriģē kordiriģents?
- Tas ir grūts jautājums. Varbūt dvēseli? Dziedāt tikai pēc notīm ir par maz, ir jāspēj nodot skaņdarba raksturu, atklāt tā skaistumu, aizraut klausītājs.
- Jūsu koristi jūs ļoti mīl. Kāpēc, jūsuprāt, tas tā ir?
- Nezinu. Droši vien tāpēc, ka es viņus ļoti mīlu...
Jeļena SMEHOVA.
