Pasaulē
Šis stāsts ir balstīts uz Džerija Hendriksa (Jerry Hendricks) rakstu “Sunk at the Pier: Crisis in the American Submarine Industrial Base”, kas bija publicēts žurnāla American Affairs 2024. gada vasaras numurā.
2021. gadā amerikāņu viceadmirālis Deividsons, analizējot ASV un Ķīnas flošu attīstības tendences, secināja, ka līdz 2029. gadam ķīniešiem ir augstas izredzes veikt desanta operāciju Taivānā. ASV militāristi ir organizējusi neskaitāmas mācības un uzrakstījuši desmitiem analītisku rakstu par ASV Jūras kara flotes spēju pretoties Ķīnas mēģinājumam ieņemt Taivānu, izmantojot šo “Deividsona logu”.
Īsumā scenārijs ir šāds: ASV Jūras kara flotes galvenais spēks, kas šajos ūdeņos var stāties pretī Ķīnai, ir zemūdenes. Aviācijas bāzes kuģiem un citiem jūras spēkiem būs jāatrodas pieklājīgā attālumā no salas, lai izvairītos no Ķīnas spēcīgo pretkuģu raķešu triecieniem (ukraiņi Melnajā jūrā parādīja Krievijas flotei, kas notiek ar kuģiem, kuri riskē ienākt viņu aizsniedzamības zonā).
Šobrīd ASV zemūdeņu flotē ir 67 zemūdenes, bet tikai 49 no tām ir aprīkotas ar torpēdām (amerikāņu terminoloģijā - SSN). Pārējās ir zemūdenes ar ballistiskajām raķetēm, kuras savu izmēru un bruņojuma dēļ nevar operēt Taivānas piekrastes ūdeņos. Tur galvenais zemūdeņu ierocis būs torpēdas, jo spārnoto raķešu izmantošana Ķīnas blīvās pretzemūdeņu aizsardzības zonā ir pašnāvniecisks pasākums: palaižot raķeti, ķīnieši zemūdeni uzreiz atklās un ar lielu varbūtību nekavējoties nogremdēs uz visiem laikiem.
16 jeb gandrīz trešdaļa no 49 amerikāņu zemūdenēm ar torpēdu bruņojumu šobrīd ir kaujas nespējīgas. Tas nozīmē, ka tās vai nu atrodas sausajos dokos remontā, vai arī gaida rindā uz remontu piestātnēs bez nepieciešamajiem niršanas sertifikātiem. Tas ir ļoti liels procents, ja ņemam vērā, ka vidēji trīsdesmit ekspluatācijas gadu laikā kuģis dokos pavada 6 gadus jeb 20 procentus laika. Tātad teorētiski remontā esošo zemūdeņu skaits nedrīkstētu pārsniegt 10.
Tad kāpēc to ir 16? Tāpēc, ka ASV šobrīd nav pietiekami daudz kuģu būvētavu, lai veiktu plānveida apkopi un remontu, un rinda uz sausajiem dokiem ar katru gadu kļūst garāka. Pašlaik zemūdeņu remontdarbi kavējas 1100 dienas jeb aptuveni trīs gadus. Jūras spēkiem trūkst trīs sauso doku, lai pienācīgi uzturētu esošās zemūdeņu flotes kaujas spējas. Tajā pašā laikā amerikāņi aprēķinājuši, ka tagad viņi spēs vienlaicīgi pie Taivānas uzturēt 4-5 zemūdenes, kas neļauj pretoties iespējamai desanta operācijai. Gandrīz visos scenārijos ķīniešiem izdodas izsēsties salas dienvidu piekrastē, kur pēc tam notiek pozīciju kaujas.
Tālāk viss ir atkarīgs no amerikāņu spējas uzturēt savus zemūdens spēkus kaujas gatavībā, ko savukārt nosaka a) kaujasspējīgu zemūdeņu pieejamība; b) sauso doku pieejamība kaujās gūto bojājumu novēršanai. Kā redzams, ASV Jūras spēkiem ir problēmas gan ar vienu, gan ar otru.
Interesanti, ka vismaz viens piemērots doks ir Ēri ezerā. Pirms diviem gadiem tika ierosināts nolaist zemūdenes pa Sentlorensas upi, lai tās remontētu tur esošajā kuģu būvētavā. Taču, acīmredzot, neizdevās vienoties ar Kanādu, jo tā nav 51. ASV štats, un tai ir pilnas tiesības neļaut kuģot pa upi tādam potenciāli bīstamam objektam kā atomzemūdene.
Rezultātā tika nolemts būvēt divus jaunus sausos dokus tieši ASV, un Kongress šim mērķim pat piešķīra 2,1 miljardu ASV dolāru. Kur jūs tos būvētu? Protams, ASV rietumu piekrastē, kur gan citur? Galu galā Ķīna, kas ir galvenais potenciālais ASV flotes pretinieks, atrodas šajā zemeslodes pusē.
Bet viss nav tik vienkārši. “Problēmas rietumu piekrastē ietver sevī augstus regulatīvos šķēršļus, nodokļu režīmus, augstas darbaspēka izmaksas un nevēlēšanos būvēt šeit smagās rūpniecības objektus,” raksta Hendrikss. Ja neskaita tik neērto Aļasku, ASV rietumu piekrastē ir trīs “kontinentālie” štati – Kalifornija, Oregona un Vašingtona. Visus trīs štatus pārvalda gubernatori demokrāti. Atcerieties, ka Hendriksa raksts parādījās 2024. gada vasarā, kad ASV pie varas bija Baidena administrācija. Acīmredzot bija veltīgi cerēt, ka tā spēs izdarīt spiedienu uz gubernatoriem, kas pārstāv vienu partiju.
Rezultātā… “Dienvidaustrumu piekraste [Teksasa-Alabama- Luiziāna-Florida] šķiet vispareizākā vieta gan būvniecības iespēju, gan nepieciešamā darbaspēka ziņā. Šajos reģionos ir labvēlīgi noskaņotas štatu un vietējās valdības, un šķēršļi vides regulējumam ir salīdzinoši nelieli,” raksta Hendrikss.
Saprotiet? Jūras spēkiem ir vieglāk uzbūvēt doku zemūdeņu apkopei Teksasā un pēc tam dzīt tās uz Kluso okeānu caur Panamas kanālu (kas līdz nesenam laikam piederēja Honkongas, respektīvi, Ķīnas uzņēmumam), nekā to darīt demokrātu vadītajā Kalifornijā.
Šadi situācija izskatījās 2024. gada vasarā. Taču 2025. gada 4. martā uzrunā Kongresam jaunais ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja: “Mēs esam izbeiguši visus Baidena vides ierobežojumus, kas padarīja mūsu valsti mazāk drošu un pilnīgi nepieejamu [reindustrializācijai]”. Tajā pašā runā tika paziņots par ASV ekonomikas reindustrializācijas sākumu, kas, kā tagad ir pilnīgi skaidrs, nav tikai jaunās administrācijas kaprīze, bet gan kritisks elements ASV aizsardzības spējām. Ja Amerika jau tagad nespēj uzturēt savu jūras floti atbilstošā kaujas spēju līmenī, kā lai tā uzvar potenciālajā bruņošanās sacensībā ar Ķīnu bez attīstītas rūpnieciskās bāzes un kuģubūvju jaudām?
Tāpēc skaļie Baltā nama solījumi likvidēt atsevišķas aģentūras ir tikai ziediņi. Īstā cīņa sāksies tad, kad pašreizējais Pentagona vadītājs Pīts Hegsets sāks “uzspiest” trīs Klusā okeāna štatu varas iestādēm celt jaunas kuģu būvētavas to teritorijās.
