Pasaulē
"Zemnieku saeimas" lauksaimniecības politikas eksperts Mārtiņš Trons stāstīja, ka pēdējos četros gados valdībai un Zemkopības ministram vajadzēja darīt vairāk, lai aizstāvētu vietējo produktu intereses un veicinātu produktu un ražotāju protekcionismu.
Viņš noradīja, ka brīvajā tirgū nevar ar normatīviem aktiem ietekmēt citu valstu ražotājus un tirgotājus, tomēr Lietuvā un Igaunijā vietējo produktu konkurētspējas veicināšana notiek efektīvāk.
Vienlaikus viņš atzīmēja, ka patriotisms ir arī iedzīvotāju "balsojums ar maciņu" un parāda iedzīvotāju attieksmi pret vietējo produktu.
Arī LOSP valdes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Irbe norādīja, ka viena no valdības pamatfunkcijām un atbildībām ir veicināt gan vietējo ražotāju ražošanas spēju, gan preču nonākšanu pie pircēja, kā arī ir nepieciešama plašāka diskusija par vietējās produkcijas konkurētspējas celšanu, kur jāiesaista ražotāji, tirgotāji un patērēji.
Irbe stāstīja, ko vietējo produktu konkurētspēju var veicināt gan tiešā veidā, ar privilēģijām vietējiem ražotājiem, kas nav pretrunā ar konkurenci un tirgu regulējošajiem aktiem, gan ar informatīvas kampaņas veidošanu, kas pircējus vairāk piesaistītu patērēt vietējo produkciju un veidotu patriotiskumu.
Tāpat Irbe atzīmēja, ka valstij būtu jārisina jautājums, kādēļ vietējā produkcija iedzīvotajiem ir tik nepieejama.
Jādomā, kāpēc vietējais produkts salīdzinājumā ar importēto produktu maksā tik dārgi, jo loģikas nav. Piens, kurš tiek eksportēts, un tad pārstrādāts un importēts atpakaļ, vienalga ir lētāks pa vietējo produktu, norādīja Irbe, atzīmējot, ka augsto energoresursu cenu un nekonkurētspējīgo nodokļu dēļ Latvijas ražotājiem ir grūtības ar pašizmaksu gandrīz visos sektoros. Tā kā uzņēmumos ir maza koncentrācijas un darbības efektivitāte, maza apjoma ražotājiem un pārstrādātājiem ir grūti konkurēt ar lielākas jaudas pārstrādātājiem.
Arī LPUF padomes priekšsēdētāja Ināra Šure norādīja, ka Latvijas ražotāji daudzējādā ziņā ir nostādīti nevienlīdzīgās pozīcijās ar citu valstu ražotājiem.
Kā piemēru viņa atzīmēja, ka nepieciešams samazināt darba devēja apmaksāto darba nespējas lapas dienu skaitu līdzvērtīgi Lietuvas piemēram, kur tās ir viena līdz divas dienas.
