Pasaulē
Atceros, kā 2002. gadā, kad Rīgas domē virmoja kaislības par atjaunotā pieminekļa uzstādīšanu Esplanādē, kāds nacionāli noskaņots deputāts iebilda: “Vai maskavieši gribētu savā galvaspilsētā redzēt pieminekli Čingizhanam vai gestapo šefam Milleram?
Normāls cilvēks pagrozītu ar pirkstu pie deniņiem un pajautātu: “Kāda tam saistība?” Kāds deputāts (starp citu, lielas celtniecības firmas vadītājs), kurš tolaik nodarbojās ar uzņēmējdarbību Krievijā, teica, ka saistība ir... tieša. Viņš teica, ka krievu kņazs bijis iekarotājs un turklāt Krievijas militārā izlūkdienesta dibinātājs.
Loģika ir, maigi izsakoties, dīvaina. Mihaels Barklajs de Tolli pirmām kārtām bija izcils komandieris, kura nopelni tika atzīti gan toreiz, gan šodien. Un ne tikai savā dzimtenē. Viņš ir apbalvots ar Prūsijas, Nīderlandes, Francijas, Zviedrijas, Austrijas, Lielbritānijas ordeņiem, Vācijā feldmaršala krūšutēls ir uzstādīts Slavas zālē. Domāju, mēs varam tikai lepoties, ka Barklajs de Tolli un daudzi viņa radinieki ir saistīti ar mūsu zemi...
Brokhauza un Efrona enciklopēdiskā vārdnīca ļauj ieskatīties Barklaju dzimtas ģenealoģijā.
Barklaji de Tolli ir sena skotu dzimta, tās pārstāvji savulaik pametuši Lielbritāniju un XVII gadsimta otrajā pusē Pīteris Barklajs pārcēlies uz dzīvi Rīgā.
Viens no karavadoņa brāļiem bijis Rīgas birģermeistars. Barklaju ģimenei savulaik piederēja Mencendorfu nams Rīgā, netālu no kura bija Mihaela vectēva būvētais nams.
Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Mihaels Barklajs de Tolli ir dzimis Pamūšes muižā Lietuvā, taču ir arī citas versijas. Jebkurā gadījumā Mihaels un viņa priekšteči ir saistīti gan ar Rīgu, gan ar mūsu valsti.
Pastkarte nosūtīta no Rīgas uz Harkovu junkeram Jēkabam ELSIM.
Topošais karavadonis dzimis 1761. gadā un uzaudzis Pēterburgā. Militārajā dienestā stājās 14 gadu vecumā, divus gadus pavadīja zemākajās dienesta pakāpēs, 1778. gadā tika paaugstināts par kornetu.
Arī kļūstot par slavenu komandieri, viņš nesarāva saites ar dzimtajām vietām. Ir saglabājušās dokumentāras liecības par viņa vizīti Rīgā 1812. gadā: toreizējais 1. Rietumu armijas virspavēlnieks un Krievijas kara ministrs Barklajs de Tolli Rīgā ieradās 1812. gada 26. martā.
Pēc pilsētas nocietinājumu apskates viņš atzīmēja: “Rīgas un Daugavgrīvas cietokšņi spēj un tiem ir jānodrošina izturīga aizsardzība pret ienaidnieku...”.
Virspavēlnieks apmetās pie sava brālēna, pilsētas birģermeistara Augusta Vilhelma Barklaja de Tolli. Divas dienas vēlāk komandieris pameta pilsētu, bet šajā laikā viņš paspēja personīgi izpētīt tās nocietinājumu stāvokli.
Eiropa augstu novērtēja Barklaja de Tolli komandiera talantu. Daudzos darbos Eiropas vēsturnieki viņu dēvē par veiksmīgāko Napoleona konkurentu. Līdzīgu viedokli pauda arī Aleksandrs Puškins savā dzejolī “Ģenerālis”. Arī Mihails Ļermontovs uzskatīja, ka laikabiedri netaisnīgi nodevuši Barklaju de Tolli aizmirstībai.
Iespējams, ka šīs personas lomas noniecināšana vēsturē bija saistīta ar viedokli, ka viņš nerunāja krieviski un viņam bija grūti komunicēt ar krievu virsniekiem. Taču tas ir mīts. Komandieris ne tikai runāja, bet arī rakstīja krievu valodā. Vienīgais, kas viņā izdeva ārzemnieku, ir izteiktais vācu akcents.
Barklajs de Tolli nomira 1818. gadā un tika apglabāts dzimtajā zemē. Taču nevis tagadējā Lietuvā vai Latvijā, bet gan Jegevastes pilsētā Igaunijā, kas tolaik, tāpat kā Latvija un Lietuva, ietilpa Krievijas impērijas Livonijas guberņas sastāvā.
1912. gadā Krievija svinēja 100. gadadienu kopš uzvaras pār Napoleonu. Rīga nolēma šo datumu atzīmēt īpašā veidā – uzceļot pieminekli Barklajam de Tolli.
Kā jau tas pienākas, tika izsludināts konkurss. No 45 projektiem komisija izvēlējās Berlīnes profesora Vilhelma Vandšnaidera piedāvāto risinājumu. Gadu vēlāk, 1913. gada 13. oktobrī, piemineklis tika atklāts.
Taču drīz vien sākās Pirmais pasaules karš, un 1915. gadā tika nolemts pieminekli evakuēt uz Krieviju.
Ne reizi vien esmu dzirdējis, ka piemineklis tika evakuēts ar to pašu kuģi, ar kuru tika transportēts arī piemineklis Pēterim I, kuru pa ceļam nogremdēja trāpījusī torpēda. Tomēr, ja cara piemineklis vēlāk tika atrasts, tad Barklaja piemineklis ir uz mūžiem apglabāts jūras dzelmē.
Tika sarīkots pieminekļa metu konkurss, kurā pārliecinoši uzvarēja Berlīnes profesora Vilhelma Vandšnaidera piedāvātais risinājums. Pieminekli atklāja 1913. gada rudenī, taču drīz vien sākās Pirmais pasaules karš, un 1915. gadā tika nolemts pieminekli evakuēt uz Krieviju. Īsti nav skaidrs, kādēļ, jo diez vai pilsētā ienākošie vācieši to mestos uzreiz demontēt - galu galā, Barklajs taču kopā ar prūšiem bija karojis pret Napoleonu. Atšķirībā no Pētera I pieminekļa, ko evakuēja ar kuģi, kuru pa ceļam nogremdēja, bronzas Barklaju veda ar vilcienu un noglabāja kādā Maskavas noliktavā. Taču tad pie varas nāca boļševiki un šajās noliktavās ierīkoja čekas garāžas, bet pašu pieminekli, visticamāk, pārkausēja. Un tikai XXI gadsimta sākumā Rīgas uzņēmējs Jevgeņijs Gombergs pasūtīja pieminekļa kopiju, kas tagad atrodas Rīgas centrā.
Patiesībā šai versijai nav nekāda sakara ar realitāti.
Vienā no laikraksta “Rīgas Vēstnesis” 1915. gada numuriem tika publicēta informācija, ka piemineklis Barklajam de Tolli ir nosūtīts uz Maskavu uz intendantūras noliktavām. Kravu uz Maskavu nebija iespējams nosūtīt pa jūru, tāpēc bronzas Barklaju veda ar vilcienu. Pagājušā gadsimta 20. gados noliktavas pārņēma “čeka”. Acīmredzot tieši šī organizācija izlēma pirmsrevolūcijas pieminekļa likteni. Visticamāk, piemineklis “buržuāziskajam ģenerālim” tika pārkausēts.
Daudzus gadu desmitus no krāšņā bronzas Barklaja Rīgā bija palicis tikai granīta postaments. Kurš gan varēja iedomāties, ka pēc daudziem gadiem piemineklis atgriezīsies savā agrākajā vietā – Rīgas uzņēmējs Jevgeņijs Gombergs pasūtīja pieminekļa kopiju.
Piemineklis tika atliets Sanktpēterburgā. Taču daudz grūtāk bija nevis to atjaunot, bet gan pārliecināt Latvijas amatpersonas piekrist pieminekļa uzstādīšanai. Valstī un Rīgas domē mēnešiem ilgi virmoja kaislības. Un tomēr bronzas feldmaršals atgriezās uz senā pjedestāla Esplanādē.
Starp citu, veco pastkarti ar pirmā pieminekļa atklāšanas foto raksta autors saņēma no kāda Mežaparka. Viņš stāstīja, ka mājas bēniņos esot atradis vecu koferi ar pirmskara žurnāliem un grāmatām. Starp tām bijusi arī ar dzeltenu auklu pārsietu pastkaršu paciņa. Tās visas bija nosūtītas no Rīgas uz Harkovas guberņas Čugujevas pilsētu 4. rotas junkeram Jēkabam ELSIM.
Sūtītājs raksta, ka piemineklis Barklajam de Tolli nesen atklāts Rīgā. Var pieņemt, ka junkers nav gājis bojā karā un atgriezies Rīgā. Kopā ar viņu atgriezās arī viņa radinieku nosūtītās pastkartes. Daudzus gadu desmitus vēlāk viena no tām nonāca manā kolekcijā. Arī pastkartēm, tāpat kā cilvēkiem, ir savs liktenis....
Iļja DIMENŠTEINS
Pastkartes no autora kolekcijas
