Pasaulē
Sieviete stāsta:
- Man laiku pa laikam sāpēja labais sāns, taču lielas problēmas tas nesagādāja – sāpes te pārgāja, te atkal atgriezās. Es ļoti rūpīgi izturos pret savu veselību, tāpēc izslēdzu ginekoloģiskās problēmas un sāku regulāri apmeklēt gastroenterologus, veicu fibrogastroskopija un kolonoskopija, divas reizes gadā nodevu asins analīzes, bet 2021. gadā man tika veikta vēdera magnētiskā rezonanse. Lieki teikt, ka ārsti neko neatklāja un tikai ieteica man dažādot uzturu un dzert probiotikas.
Tieši pirms gada, 2023. gada rudenī, sāpes labajā paribē sāka parādīties pēc katras ēdienreizes. Es kārtējo reizi izgāju man jau ierastos izmeklējumus. Gastroenterologi apgalvoja, ka neesmu viņu paciente. Decembrī veicu vēdera magnētiskās rezonanses izmeklējumu, un arī tas neko kriminālu neuzrādīja.
Pēc jaunā gada es vēl spēju normāli staigāt un gulēt, bet katra ēdienreize man sagādāja asu diskomfortu. Es samazināju porciju apjomu, pārgāju uz mīkstas konsistences ēdienu un zupām, izslēdzu alkoholu, asus un saldus ēdienus un atkal devos pie gastroenterologiem, kuri izvirzīja visdažādākās iespējamās diagnozes – no baktēriju augšanas sindroma, ārstējot ar mani antibiotikām, līdz pat vecam apendicītam. Sāpes turpināja pastiprināties.
Es saucu ātro palīdzību, kas pie mums Latvijā vairs neved uz slimnīcu cilvēkus pie skaidras samaņas. Tikmēr es vairs nevarēju ne staigāt, ne gulēt bez sāpēm. Beigu beigās, saņemot gastroenterologa nosūtījumu ar aizdomām par apendicītu, nonācu Austrumu slimnīcas uzņemšanas nodaļā, taču pēc trim stundām, ko tur pavadīju, mani slimnīcā neuzņēma. Viņi izpētīja magnētiskās rezonanses un neskaitāmo ultrasonogrāfijas izmeklējumu rezultātus, kā arī asins analīzes un tā arī neatrada iemeslu hospitalizācijai. Es atkal devos pie gastroenterologiem, vertebrologiem.
Domāju, jūs saprotat, ka es gāju pie ārstiem un veicu izmeklējumus par lielu naudu, cenšoties paātrināt diagnozes noteikšanu. Starp vizītēm pie speciālistiem pagāja nedēļas, dažkārt pat mēneši. Es izmisīgi lūdzu viņus paturēt mani prātā, ja pēkšņi ātrāk atbrīvojas vieta pie speciālista. Aprīlī man izdevās pārliecināt vienu gastroenterologu, un mani nosūtīja uz Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu.
Tur mani ielika ķirurģijas nodaļā. Taču ķirurgs pie manis tā arī nepienāca, atsaucoties uz izmeklējumu rezultātiem un sakot, ka neesmu viņu pacients, bet tikai aizņemu vietu, kas paredzēta “tiešām slimiem cilvēkiem” un “vispār te nav pētniecības institūts, lai meklētu manu sāpju cēloņus”. Es nogulēju slimnīcā, kur man uzlika vairākas sistēmas ar nošpu ar analgīnu, pie manis atnāca dietologs un gastroenterologs un abi ieteica dažādot uzturu.
Tikmēr es sāku zaudēt svaru, jo katra ēdienreize man sagādāja stipras sāpes. Es sāku gulēt sēdus. Kad mani izrakstīja no slimnīcas, slēdzienā bija izcelts viens ieteikums – vērsties pie psihiatra. Jāsaka, ka visu pavasari gastroenterologi deva mājienus, ka man ir “tīra psihosomātika”, kas ārstējama ar antidepresantiem. Viņi mani tik ļoti pārliecināja, ka pavasarī es devos pie psihiatra un visu vasaru lietoju antidepresantus, kas man nepalīdzēja, kamēr mans stāvoklis turpināja pasliktināties. Augustā psihiatrs man pateica, ka es neesmu viņa paciente, un anulēja man izrakstītos medikamentus.
Septembrī stāvoklis strauji pasliktinājās. Es zaudēju 18 kg un skaitīju soļus, kad man vajadzēja kaut kur aiziet. Man negribējās cilvēku priekšā locīties uz pusēm un saļimt no sāpēm. Pretsāpju līdzekļi un spazmolītiķi nedarbojās. Es padomāju, ka man, iespējams, ir vēzis, un nodevu analīzes uz dažādiem vēža marķieriem, kas izmaksāja man 230 eiro. Taču tās neko neparādīja, un es pierakstījos pie onkogastroenterologa, profesora, kurš pateica, ka mans kuņģis esot “Bermudu trijstūris”, ka man nav vēža un izrakstīja man kārtējās probiotikas.
Kur lai vēršas sāpju izmocīta sieviete, ja vairs nav pie kā vērsties? Pie kāda speciālista? Kā atrast ārstu, kurš saliks kopā visus manus izmeklējumu rezultātus, izanalizēs tos un beidzot vienkārši aprunāsies ar mani un ieinteresēti iztaujās par manu veselības stāvokli? Es jums nestāstīšu, kā gāju pie dažādiem zāļotājiem un magiem, ēdu kaltētas rudzupuķes vai pēc viņu stingra ieteikuma pirku simtiem eiro vērtus amerikāņu uztura bagātinātājus. Es lieliski apzinājos, ko daru, taču turpināju darīt šīs absurdās lietas.
Taču, acīmredzot, Dievs joprojām mani pieskata, jo es saņēmu palīdzību no turienes, no kurienes nebiju gaidījusi. Mana laba paziņa, ieraugot manu aizdomīgo tievumu un noklausoties manu stāstu, ieteica Symptomato – nesen izveidotu medicīnisko konsultāciju resursu, kurā var uzdot ārstiem jautājumus un pastāstīt par savu veselības stāvokli, pievienojot visus izmeklējumus un bildes.
Šo konsultāciju vietni izveidojuši domubiedri, vieni no labākajiem dažādu specialitāšu ārstiem, kuri ir pārcēlušies no Krievijas un jau sākuši praktizēt dažādās pasaules valstīs vai turpina strādāt Krievijas slimnīcās. Šie ārsti viens otru pazīst, un visas konsultācijas tiek veiktas, savstarpēji saskaņojot savus pieņēmumus. Viņi neārstē, taču viņu konsultācijas ir visu provizorisko diagnožu apkopojums, kas balstīts uz īstu konsīliju.
Manā gadījumā man bija vajadzīgs tikai atskaites punkts un atbalsts ārstniecības lēmuma pieņemšanā, tikai padoms, kā veidot diagnostikas vai ārstēšanas procesu, atšifrēt attēlus, izskaidrot, kādu rezultātu var sasniegt un kādas iespējas ir pieejamas. Viņi savstarpēji konsultējās un ieteica diagnozi, par kuru neviens no Latvijas ārstiem nebija iedomājies.
Viņi izteica pieļāvumu, ka man ir zarnu išēmija uz manas iedzimtās hiperholesterinēmijas fona. Viņi pirmie ieteica man veikt zarnu datortomogrāfiju, un viņu pieņēmums apstiprinājās! Man tika uzstādīta diagnoze! Divas no trim manām zarnu artērijām ir trombozētas.
Protams, mana diagnoze ir reta, un pagājušajā nedēļā es jau pabiju P. Stradiņa slimnīcā. Mūsu asinsvadu ķirurgi joprojām mani izmeklē, lai noskaidrotu, vai man ir iespējams veikt endovaskulāru operāciju vai zarnu šuntēšanu. Tā viņiem nav ierindas procedūra. Vai manā gadījumā netika zaudēts vērtīgais laiks?
Jā, laiks ir zaudēts, jo trombus pirms gada vēl varēja likvidēt endoskopiski. Vai to var izdarīt bez riska tagad, ir liels jautājums. Bet galvenais, ka Symptomato ārsti man parādīja pareizo vektoru ārstēšanai, ieskicēja manu ārstēšanās ceļu Latvijā un ārzemēs. Bet vissvarīgākais ir tas, ka mani var izārstēt. Ja mūsu Latvijas ārsti neuzņemsies mani operēt, viņi man jau ir ieteikuši slimnīcas Uzbekistānā un Erevānā, kur šādas operācijas veic.
Draugi, mans stāsts ir ļoti zīmīgs. Es dalījos tajā ar jums, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri ir nonākuši manā situācijā – pilnīgā apjukumā un bezpalīdzībā. Lūdzu, dalieties ar manu ierakstu ar saviem draugiem un ģimeni, saglabājiet saiti. Novēlu visiem nekad neapstāties un vienmēr cīnīties par savu un savu tuvinieku veselību! Un nekautrējieties lūgt palīdzību!
