Diemžēl neilgi pirms šīs skaļās pirmizrādes notika pamatīgs skandāls. Tiem, kas ir aizmirsuši, atgādināsim: komanda sāka mēģinājumus Nacionālajā teātrī, no kurienes tika negaidīti izraidīta tā saukto atkrievotāju spiediena rezultātā par... krievu valodu. Neskatoties uz to, ka gan režisors, gan galveno lomu izpildītāji – Čulpana Hamatova un Maksims Suhanovs - paši ir, skarbi izsakoties, upuri.

Pēc tam, kad viņi asi nosodīja Krievijas agresīvo uzbrukumu Ukrainai 22. februārī, mākslinieki bija spiesti pamest savu dzimteni. Tomēr viņi neatteicās no savas valodas. Kā preses konferencē paskaidroja režisors, šī izrāde ir veidota pēc viņa paša lugas motīviem. Savā ziņā tā ir Gogoļa, un arī Puškina gara un tradīciju turpinājums. Dostojevskis: “Mēs visi esam šīs valodas bērni.”

Rezultātā pasaules pirmizrāde notika Rīgas industriālajā zonā netālu no Sarkandaugavas, LED UNIT hallē Rāmuļu ielā 29. Varas iestādes pēdējā brīdī pat uzklāja brīnišķīgu asfaltu tieši pretī norises vietai (pirmajiem viesiem pat paveicās kļūt par šo darbu aculieciniekiem).

Izvēlētā iestudējuma vieta izrādījās ļoti demokrātiska – priecīgi sveicieni, draudzīgi apskāvieni un rokasspiedieni - “sveši te nestaigā”, un, visbeidzot, pati izrāde.....

Sekojot Krimova piemēram, galveno intrigu – sižeta izskaidrojumu – atstāju skatītāju ziņā. Kā izskaidrot Gogoli? Viņa nāriņas, viņa dēmonus, viņa dvēseles – dzīvās un mirušās?

Krimova izrādes izceļas ar īpašu radošo valodu, stilu un žanru sajaukumu. Jaunajam darbam pamatā režisors licis paša sarakstītu tekstu – fantasmagorisku stāstu par cilvēkiem, kuri apjūk, kad nonāk citā telpā un laikā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas

“Ārprātīgo piezīmju” varoņi ir divi samulsuši cilvēki – vīrietis un sieviete, kuri ne pēc pašu gribas attapušies jaunos dzīves apstākļos. Nodrošināta sadzīve ir palikusi pagātnē – izrādes varoņiem jāatrod sava vieta un pielietojums svešā valstī, arī jauna vieta dzīvē, mērķi un orientieri. Tāda ir stāstījuma ass, lai gan tik daudz ir savērpts ap to...

Čulpana Hamatova savu redzējumu paskaidroja vienkāršāk: “Šī izrāde vēsta par neprātīgu mīlestību, par vientulību un zaudējumu, par pienākuma apziņu un pašcieņu, par apkārtējo pasauli, kas sen jau sajukusi prātā – un, kā redzams, uz ilgu laiku.”

Īpašu lomu izrādē spēlē, ja tā var teikt, video jeb scenogrāfija. Specefekti, ja runājam jaunmodīgā valodā. Kā tas izskatās: tīri tehniski varoņi dzīvo uz ekrāna, laiku pa laikam “izkāpjot” no tā uz skatuves. Arī uz skatuves viņi dzīvo, laiku pa laikam pārceļoties “uz kino”.

Īsāk sakot, uz skatuves skatītāju priekšā parādās uzreiz divas realitātes. Ar prātu jūs saprotat, ka viena no tām nav reāla, bet nez kādēļ jūs ticat abām. Īsta velnišķība! Vai parasts talants? Taču saknes daudzi saskata vienā un tajā pašā. Bet, kad galvenā varoņa roka apjukušo skatītāju acu priekšā stiepjas no vienas pasaules uz otru, godīgi sakot, gribas pārmest krustu. Gogolis tajā brīdī noteikti ir kopā ar mums.

Saturs turpināsies pēc reklāmas

Teikt, ka tas viss ir mākslīgi radīts, nebūtu pareizi. Varoņi patiešām dzīvo divās dimensijās vienlaikus, ceļojot no vienas uz otru un atpakaļ. Vienā viņi meklē, otrā atrod. Un kura no tām ir īstā - katrs izvēlas pats gandrīz katru sekundi kaut kur zemapziņas līmenī.

Un šī izvēle ir jāizdara visu laiku, trenējot prātu un dvēseli. To droši vien var pārstāstīt, bet nez vai tas ir nepieciešams. Tāpat kā nav iespējams pārstāstīt, piemēram, mīlestību. Ir jāredz un jājūt, kā resnītis ar aizdusu, kurš daudz ko piedzīvojis un pieredzējis, pēkšņi pārvēršas par iemīlējušos Romeo. Reāli – par piecpadsmitgadīgu puišeli, kurš iemīlējies vienreiz un uz visiem laikiem. Tāpat kā trešā plāna aktrise, noraujot no sevis bizbizmārītes kostīmu, pārvēršas par trīspadsmitgadīgu meiteni Annu Franku. Un raksta savu dienasgrāmatu “lai cilvēki zinātu”. Tu uz savas ādas izjūti, kā virs pasaules sabiezē mākoņi...

Kāda intervijā Dmitrijs Krimovs minēja šādu salīdzinājumu:  peldēja kuģis ar nosaukumu “Krievija”, te pēkšņi kaut kas tam trāpīja un sadragāja to gabalos. Atjaunot kuģi vairs nevar. Taču apkalpes locekļi, izkaisīti pa dažādiem planētas nostūriem, laiku pa laikam pulcējas, lai pabūtu kopā un kaut ko radītu. Šķiet, kuģi vairs nesalabot – ilūzija? Taču kopā būšana ir ļoti svarīga.

...Jautājums par “kuģi” joprojām ir atklāts. Laiks, kā saka, rādīs. Taču, kā liecina nesenā “trupas sapulce”, komanda, kas izkaisīta pa visu planētu, pilnīgi noteikti neko nav aizmirsusi. “Šīs valodas bērni”...

P.S. Latvijā izrādi varēs noskatīties tikai dažas reizes septembrī, pēc tam – pasaules turneja: Izraēla, Amerika, Gruzija... Decembrī Rīgā plānotas vēl vairākas izrādes – Rīgā uz Čehova teātra skatuves un Daugavpilī. “Ārprātīgo piezīmes” ir teātra aģentūras “Entracte International” projekts, kas tapis sadarbībā ar Lielbritānijas fondu “WE EXIST!”, kurš atbalsta krievvalodīgo kultūru trimdā. Izrādes producents Baltijas valstīs ir kompānija “Art Forte”.

Jeļena Slusareva

Saturs turpināsies pēc reklāmas

Autores foto