Pasaulē
- Ap šo neapšaubāmi ekstraordināro notikumu (pat ASV ne pārāk bieži arestē pasaulslavenas personības, it īpaši apsūdzībās par “līdzdalību”, tikmēr Francija, šķiet, nav spējīga arestēt pat mušu) ar Francijas oficiālo amatpersonu atbalstu ātri vien sāk veidoties ļoti raksturīgs naratīvs, ko es vēlētos apspriest, ņemot vērā daudzus citus naratīvus un reālās darbības, kas pēdējā laikā notiek attīstītajās valstīs.
Šis naratīvs (atmetīsim to, ka tas ir tikai aizsegs, taču pats par sevi interesants) ir diezgan skaidrs: “Durova radīto un pārvaldīto produktu (ziņojumapmaiņas programmu Telegram) [vārdā nenosauktie] noziedznieki izmanto [acīmredzot] saziņai, un Durovs to neaptur un nepietiekami sadarbojas ar tiesībaizsardzības iestādēm, tādējādi kavējot tiesiskumu”.
Neapšaubāmi (un nevajag te pieminēt bēdīgi slaveno “vārda brīvību”, tai ar to nav nekāda sakara), ja jūsu [viesnīcā, tirdzniecības centrā, uzņēmumā, kruīza kuģī, ziņojumapmaiņas platformā – vajadzīgo pasvītrot] ir ieviesušies noziedznieki un attīstītas demokrātiskas valsts tiesībaizsardzības iestādes pieprasa izdot [viņus, viņu saraksti, viņu mantas, viņu netīro veļu, viņu tīro veļu – vajadzīgo pasvītrot], jebkuram krietnam pilsonim – īpašniekam vai vadītājam – vajadzētu to izdot.
Galu galā, ja mēs ticam brīvībai un demokrātijai šajā valstī (mēs taču ticam, vai ne?), tad pretošanās policijai ir noziegums. Un, neapšaubāmi, ja policija vai citas tiesībaizsardzības iestādes vairākkārt ir pieprasījušas Telegram nodrošināt piekļuvi konkrētiem kanāliem, un Telegram ir atteicies to darīt, un policija (vai kas tur ir?) pat ir vērsusies tiesā ar pierādījumiem par šo prasību pamatotību (un galu galā Francijā piekļuve personas datiem un sarakstei pat policijai ir iespējama tikai ar tiesas lēmumu), un tiesa ir pieprasījusi šo piekļuvi nodrošināt, bet Telegram šo pieprasījumu ir noignorējis, tad skaidrs, jautājumu nav.
Vienīgā problēma ir tā, ka neesmu neko dzirdējis par šādām prasībām vai tiesas lēmumiem. Jūs esat dzirdējuši?
Tas ir, ja ticēt izplatītajam naratīvam, Francijas tiesībaizsardzības iestādes apsūdz Telegram (Durova personā, kas arī ir mazliet dīvaini, bet pagaidām atstāsim to malā) nevis par traucēšanu policijas darbam (kas ir ļoti slikti), bet par ... policijas funkciju nepildīšanu, lai meklētu, identificētu un aizturētu noziedzniekus. Teiksim tā, “tev te Telegramā sēž daudz neliešu, kāpēc tu neesi mums atklājis viņu vārdus un saraksti?”.
Un tieši šeit, manuprāt, ir aprakts milzīgs un ļauns mūsdienu traģiski ātri augošā birokrātiskā kapitālisma suns. Bet, pirms es par to runāju, pāris vārdi par šī jautājuma vēsturi:
Tā sauktā “sociālā valsts” (patiesībā uzvarējušās birokrātijas valsts), kas pirms aptuveni 40 gadiem kautrīgi izveidojās Rietumos 60. gadu beigu nemieru un 80. gadu ekonomisko satricinājumu rezultātā, vispirms sāka ar budžeta hipertrofēšanu savā un savas klientūras (subsīdiju un sociālās drošības fanu) labā; panākot budžeta deficītu, tā ķērās pie nodokļu celšanas un vienlaikus, aizbildinoties ar iekasējamības līmeņa paaugstināšanu, sāka ieviest plašu kontroles sistēmu pār visu ekonomisko sistēmu; un, visbeidzot, mūsu gadsimta desmitajos gados tā nonāca situācijā, kad nodokļi sasniedz 40 % no IKP, deficīts joprojām ir rekordliels, ekonomikas stagnē un visas ieviestās valsts sistēmas, maigi izsakoties, nedarbojas.
Nākamais birokrātijas solis bija neveselīga monetārās politikas mīkstināšana (lai varētu aizņemties bezgalīgi, “atbalsts ekonomikas izaugsmei” bija labs, taču ne reāls, iemesls, un faktiski izaugsmes nebija vispār) un – vienlaikus – tendence pārlikt funkcijas, kas par saņemtajiem nodokļiem būtu jāveic valstij, uz nodokļu maksātāju pleciem pēc principa “jūs esat atbildīgi pilsoņi/uzņēmēji, jums tas ir jādara”.
Kā mēdz teikt: “jūs esat šeit”.
Spilgtākais šādas “pārlikšanas” piemērs, protams, ir atbilstības nodrošināšana, saskaņā ar kuru bankām, brokeriem, advokātiem, nekustamā īpašuma aģentiem tika uzlikts par pienākumu pašiem meklēt finanšu noziedzniekus un nodokļu nemaksātājus un nogādāt tos policijā.
Šis pienākums mūsdienu finanšu sistēmu ir pārvērtis par neveiklu un dārgu mašīnu, kas spēj pienācīgi veikt (bet daudz dārgāk nekā pirms 30 gadiem) tikai ļoti standartizētas operācijas. Tikai dievs zina, cik daudz pasaules ekonomika ir zaudējusi šīs sistēmas dēļ, bet mēs zinām, ka finanšu noziegumu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas skaits nav samazinājies, jo vai tad bankas ir pielāgotas noziedznieku ķeršanai?
Nākamais “pārlikšanas” veids bija “sankcijas” - uzņēmumu un privātpersonu tiesību ierobežojumi, ko noteica nevis tiesa, bet amatpersona, pamatojoties uz aizdomām par kaut ko vai vienkārši uz piederību, tautību vai atrašanos blakus kādam.
Ja jūs domājat, ka es šeit galvenokārt runāju par Krieviju un krieviem, jūs maldāties. Piemēram, ja kādā attīstītā valstī regulatoram kaut kas nepatīk brokera darbībā, pēdējos gados regulators iesaldē visus klientu kontus, aizliedzot izņemt līdzekļus un veikt darījumus – tas velkas gadiem ilgi, jo tiesvedība ir ārkārtīgi lēna (“mums ļoti trūkst cilvēku”, bet “augustā neviens regulatorā jums neatbildēs – visi ir atvaļinājumā”).
Klientu zaudējumus neviens neskaita - de facto šajā gadījumā brokera darbības likumības noteikšanas funkcija tiek uzticēta tā klientiem: “neveiciet darījumus ar brokeri, ja viņš kaut ko pārkāpj, un pat tad, ja mums var šķist, ka viņš kaut ko pārkāpj”.
Patiesībā šādu “pārlikšanas” gadījumu mūsdienu Rietumu pasaulē ir daudz, tikai lielākā daļa no tiem nav tik pamanāmi, un tie bieži tiek veikti nevis atbilstības nodrošināšanas nolūkos, “pēc pavēles no augšas”, bet gan valstij totāli sabotējot funkciju, kuru valsts reiz piesavinājās un iekasēja par to nodokļus trīskāršā apmērā.
Vai esat dzirdējuši par “neighbours’ watch”? Noteikti esat, ja dzīvojat kādā no Rietumu pasaules pilsētām. Tā vietējie iedzīvotāji (Eiropā, starp citu, viņiem pat nav tiesību izmantot piparu gāzes baloniņus) ir spiesti pašorganizēties, lai pasargātu sevi no huligāniem un sīkiem noziedzniekiem, jo “policijai trūkst finansējuma, un vispār – kā gan viņus noķert, un, ja noķer, tad izrādās, ka viņi ir vai nu nepilngadīgi, vai sociāli neaizsargāti, vai arī cietumā nav vietu un nākas viņus laist vaļā...”.
Jūs, protams, zināt, ka attīstītajās valstīs, lai iegādātos lielāko daļu medikamentu ir jāsaņem recepte no vietējā (tikai vietējā!!!) ārsta, un tikt pie viņa dažu dienu laikā par brīvu ir praktiski neiespējami (nosacīti par brīvu – vidēji statistiskais eiropietis par “bezmaksas medikamentiem” maksā 8-15% no saviem ienākumiem nodokļos, plus papildus maksā arī uzņēmumi)? Vai jūs zināt, kas ir “indiešu ārsts”? Tas ir tad, kad jūs aizejat uz aptieku un sakāt: “Man vajadzīgas šīs zāles”, un viņi atbild: “Nāciet pie mūsu ārsta, viņš jums izrakstīs recepti par 50 mārciņām”. Ārsts jūs neizmeklēs, viņš izrakstīs jums visu, ko jūs teiksiet, viņš tikai aizpilda nepilnības valsts sistēmā, un jūs par to maksājat 50 mārciņas (papildus nodokļiem).
Bezmaksas veselības aprūpe attīstītajās valstīs parasti ir pilnīgas aizvietošanas tēma – protams, ja jūs vēlaties izārstēties. To var aizstāt ar privāto apdrošināšanu (tā maksā apmēram tikpat, cik vidējais iedzīvotājs maksā sociālajos nodokļos, bet kaut kādu iemeslu dēļ viss darbojas ātri un efektīvi), var, maksājot pa tiešo klīnikai, bet – ir jāaizvieto, un varas iestādes par to nekaunas (tāpat kā par neighbours’ watch).
Līdzīgi aizvietošana notiek visā izglītības sistēmā, kas, protams, visiem ir bezmaksas, bet kaut kādu iemeslu dēļ visi, kas domā par saviem bērniem, cenšas maksāt par viņu izglītību. Turklāt pašreizējie politiķi Lielbritānijā, piemēram, ir nākuši klajā ar ideju, ka vecākiem, kuri vēlas maksāt par savu bērnu izglītību, būtu jāfinansē arī bezmaksas izglītība visiem pārējiem (citādi tas nav pareizi, visi labie skolotāji pāriet uz privātskolām!): sākt ir nolemts ar PVN iekasēšanu par privātskolu pakalpojumiem.
Ir arī diezgan eksotiskas “aizvietošanas”. Piemēram, Rietumvalstu birokrāti pēdējo 40 gadu laikā ir tā sapiņķerējuši nodokļu sistēmu, ka normāls cilvēks (un pat uzņēmējs) nav spējīgs aprēķināt, kādi nodokļi viņam ir jāmaksā.
Taču valstis saviem iedzīvotājiem nepiedāvā: “sniedziet mums informāciju par saviem ienākumiem un izdevumiem, un mēs aprēķināsim jūsu nodokļus”. Tā vietā vidēji aktīvam Rietumvalstu pilsonim reizi gadā ir jāalgo īpašs grāmatvedis, lai aprēķinātu nodokļus un iesniegtu veidlapu, ko sauc par “nodokļu pašnovērtējuma formu”.
Šāda grāmatveža izmaksas ir aptuveni 2 % no vidējiem ienākumiem (t. i., aptuveni 1 % no IKP, Lielbritānijā – 30 miljardi sterliņu mārciņu gadā). Tās ir tiešās papildu “aizvietošanas” izmaksas, ko rada valsts, vispirms sapiņķerējot sistēmu un pēc tam atsakoties no atbildības par šo piņķerējumu.
Šajā kontekstā (te varētu minēt vēl virkni citu piemēru) ideja “lai [sociālie tīkli, kafejnīcas, viesnīcas, kinoteātri – pasvītrojiet vajadzīgo] ķer noziedzniekus policijas vietā” ir loģisks turpinājums tendencei, ko pieprasa “sociāla valsts”: “Mēs esam no jums paņēmuši pārmērīgus nodokļus, bezjēgā visu sačakarējuši, sagrābušies neiespējami lielus parādus, izdomājuši daudzus stimulus, lai cilvēki nestrādātu un nebūtu noderīgi citos veidos, un visādi citādi atturam jūs no noderīgas darbības, bet diemžēl no tā visa valsts mašīna brūk kopā. Tāpēc tagad mēs jums, mūsu pilsoņiem, uzliksim par pienākumu pildīt valsts funkcijas – varbūt no tā kaut kas iznāks. Taču par nodokļu un regulējuma samazināšanu, darbību veicinošas motivācijas radīšanu, idiotisku noteikumu un likumu, kas diskriminē normālo vairākumu, atcelšanu, birokrātijas un nepamatotu subsīdiju samazināšanu nevar būt ne runas – mēs esam uzvarējušā nesaprātīgā birokrāta un par viņu balsojošo subsīdiju saņēmēju valsts!”
Šajā ziņā Durovs, protams, pavisam nebija trendā. Visticamāk (prognozes ir slikts bizness, bet tomēr), viņš savu nostāju mainīs, un aizvietošanas politika izcīnīs uzvaru vēl vienā kaujā. Taču karā tā tik un tā neuzvarēs, jo birokrātija ir vīruss, kas iznīcina valsti, kas to radījusi.
