Pasaulē
Civillikums paredz, testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatņemamās daļas tiesīgajiem atstājamas viņu neatņemamās daļas. Neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie (piemēram, vecāki).
Neatņemamā mantojuma daļa
Saskaņā ar Civillikuma 425. pantu neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais būtu mantojis pēc likuma, ja nebūtu testamenta. Atbilstoši Civillikuma 788. pantam, ja kāds neatņemamās daļas tiesīgais testamentā palicis neievērots vai bez likumiska iemesla atstumts no mantojuma, viņam ir tiesības prasīt, lai nodala viņa neatņemamo daļu vai arī, ja viņam novēlēts mazāk par šo daļu, lai to papildina. Citādā ziņā testaments patur savu spēku.
Tādējādi, ja vīrietim nav laulātās un citu radinieku, izņemot viņa vienīgo meitu, viņa kā vienīgā mantiniece viņa nāves gadījumā ir tiesīga saņemt visu vīrieša mantojumu.
Attiecīgi viņas neatņemamās mantojuma daļas apmērs ir puse no visa vīrieša mantojuma.
Ja kontā esošā summa ir mazāka vai lielāka par neatņemamo mantojuma daļu.
Ja vīrietis testamenta ir novēlējis dzīvokli un automašīnu drauga dēlam atstāj, bet naudu kontā - meitai, ir jānosaka, pirmkārt, visa mantojuma kopējā vērtība, ieskaitot dzīvokli, automašīnu un summu bankas kontā, un, otrkārt, vai summa bankas kontā atbilst meitai pienākošās mantojuma neatņemamās daļas apmēram, t. i., pusei no visa mantojuma vērtības. Un, ja šī summa nesedz meitas neatņemamo daļu (pusi no īpašuma kopējās vērtības), viņai ir tiesības pieprasīt trūkstošās mantojuma neatņemamās daļas izmaksu naudā.
Ja meitai novēlētā summa bankā nav mazāka par viņas neatņemamo daļu, meitai nav tiesību pieprasīt no testamentārā mantinieka papildu maksājumus.
