Pasaulē
Oļega Skaraiņa 85 gadus vecā dzīvesbiedre Irēna, neraugoties uz cienījamo vecumu, ir saglabājusi možu garu un turpina uzturēt kārtībā sava slavenā vīra māju un darbnīcu: viņa regulāri maina ekspozīciju, izstādot savā mazajā mājas muzejā mākslas cienītājiem un ģimenes draugiem līdz šim nezināmu tēlnieka darbu skices un maketus. Daudzus no tiem meistars tikai iesācis, bet nav paspējis pabeigt.
Visus, kas šogad ieradās sveikt tēlnieka atraitni viņa dzimšanas dienā, sagaidīja pārsteigums – no putupolistirola izgatavotu eņģeļu maketu sērija, dažādu monumentālo darbu fotogrāfijas un maketi, kā arī ... mastā lepni plīvojošs karogs ar paša Oļega Skaraiņa foto..
Tēlnieka atraitne arī šogad nemainīja ilggadējo tradīciju oriģināli un krāšņi svinēt sava mīļotā vīra dzimšanas dienu: iepriekšējā dienā mājas pagalmā Ragaciemā, kur pāris laimīgi nodzīvoja vairāk nekā pusgadsimtu, svinīgi tika pacelts karogs ar Skaraiņa jaunības portretu, kas tapis viņa radošās daiļrades labākajos gados. Šo karogu izgatavoja un mājas pagalmā pacēla ģimenes draugs, scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Ļoti interesants un radošs risinājums, saka tēlnieka atraitne Irēna Skaraine:
- Oļegam tas būtu paticis. Šobrīd ir bezvējš, taču uzpūšot vieglai brāzmai, karogs atveras visā savā krāšņumā, un Oļegs Skarainis raugās uz mums no vairāku metru augstuma, ik sekundi mainot sejas izteiksmi. Jāsaka, ka dzīvē Oļegs bija diezgan skarbs – gandrīz nekad neizrādīja savas emocijas. Un tas nav pārsteidzoši – viņa dzīve nebija salda. Viņam nācās iziet cauri koncentrācijas nometnei, piedzīvot dažādas grūtības. Ilgu laiku Oļegs slimoja. Taču viņš nekad nogura radīt. Un viņš strādāja ātri. Šķiet, piesēdis atpūsties, bet rokās jau gatava skice vai pat makets. Aizdegoties ar kādu ideju, viņš to nekavējoties īstenoja. Cita lieta, ka varasvīri viņu nemīlēja viņš nemācēja iet un kaut ko lūgt, piedāvāt. Viņa dumpīgais, neatkarīgais gars nepatika nevienai valdībai. Tāpēc labākos pasūtījumus saņēma citi.
Taču Oļegs nepadevās – viņš veidoja to, ko gribēja un ko uzskatīja par vajadzīgu. Piemēram, šīs mini skulptūriņas, kas veidotas no neparastas formas koku zariem... Šeit viss ir caurstrāvots ar viņa garu, viņa idejām. Man tas viss ir dārgs. Redziet, te ir viņa Če Gevara, Maikls Džeksons, Puškins un Oņegins, Salaspils memoriālā ansambļa fotogrāfijas un makets.
Pagājušajā, jubilejas gadā, šeit bija daudz viesu, šogad gan pārsvarā zvanīja pa telefonu. To vidū tēlnieces Arta Dumpe un Anda Poikāne, grāmatas par Skaraini autore Gundega Cēbere un citi.
- Kā Oļegs Skarainis būtu svinējis savu dzimšanas dienu, ja būtu bijis dzīvs?
- Patiesībā Oļegs bija ļoti oriģināls. Viņš nomira 94 gadu vecumā. Ja viņš būtu nodzīvojis līdz tik cienījamam vecumam – 101 gadam, es domāju, ka viņš vienkārši būtu uz galda uzlicis avīzi, melnas maizes klaipu, marinētu gurķi, ielējis glāzīti degvīna. Un viss. Viņš savus viesus cienātu ar sviestmaizēm. Viņam nepatika lielas pulcēšanās, klāti galdi, trokšņainas balles un visa šī burzma.
Viņa pēdējie vārdi bija: “Tu esi mans sargeņģelis”, viņš pateica man to uz atvadām, pieskaroties pie pleca, kad es viņu aprūpēju slimnīcā, jau viņa pēdējās dienās. Es bieži atceros šo sarunu. Es plānoju viņu no rīta aizvest mājās, bet rītu viņš diemžēl nesagaidīja. Viņš nomira 2017. gada 11. decembrī. Pēdējos gados mums bija izveidojusies jauka tradīcija: vakaros mēs pārmaiņus viens otram priekšā lasījām Puškina dzejoļus, viņš ļoti mīlēja šo krievu dzejnieku. Oļega bērnība pagāja Taganrogā, kur viņš piedzima latviešu strēlnieka Jūlija Gaujera un Sofijas Gaujeres (Skaraines) ģimenē.
Faktiski Oļegs bija krievu puika, lai gan abi viņa vecāki ir latvieši. Rasula Hamzatova dziesma “Dzērves”, šķiet, bija viņa mīļākā dziesma, kas viņu iedvesmoja radīt tāda paša nosaukuma skulptūru. Tā joprojām atrodas Oļega darbnīcā. Tuva viņam bija arī kara tēma, jo Otrā pasaules kara laikā viņš pabija gan padomju armijā, gan gūstā, gan koncentrācijas nometnē, gan sabiedroto armijā.
Daudzi Oļega Skaraiņa darbi ir aplūkojami Latvijas Mākslas muzejā, bronzas kaķis Mufis atrodas Tretjakova galerijā, dažas skulptūras glabājas privātkolekcijas, bet vairāki vērtīgi darbi joprojām gaida savu pircēju. Viens no pēdējiem nozīmīgākajiem Oļega Skaraiņa darbiem, bronzas “Krusta nesējs” ir uzstādīts Svētā Pētera baznīcā. Pirms dažiem gadiem iznāca arī grāmata par Oļegu Skaraini.
Ceļš no Skaraiņu mājas pagalma ved tieši uz jūru. Pie vārtiņiem jau gadu stāv soliņš ar piemiņas plāksni, kuru par godu Skaraiņa 100 gadu jubilejai uzstādīja Lapmežciema pensionāru biedrības “Selga” biedri kopā ar Ragaciema iedzīvotājiem. Šeit bieži atvelk elpu tie, kas dodas baudīt jūras priekus Ragaciema pludmalē.
Oļegs Skarainis, 2016. gads
Oļega Skaraiņa darbi:
· Salaspils memoriālais ansamblis (1967),
· Kapa piemineklis režisoram A. Amtmanim-Briedītim Meža kapos (1970),
· "Viktora Haras dziesma", bronza (1975),
· "Če Gevara", bronza (1980),
· "Kaķis", bronza (1980),
· "Mani vecāki", bronza (1983),
· 1905. gada revolūcijai veltītais ansamblis Dobelē (1987),
· “Rozes mātei” R. Blaumaņa muzejā Brakos (1992),
· Piemineklis pulkvedim Briedim Pulkveža Brieža ielā Rīgā (1998),
· Piemiņas zīme pirmajai latviešu teātra izrādei Kronvalda parkā Rīgā (1993),
· Kapa piemineklis kinorežisoram J. Podniekam Meža kapos (1993),[2]
· Piemineklis Mihailam Tālam Vērmanes dārzā (2000)
