Pasaulē
Vēstule redakcijai
“Cienījamā redakcija! Ir grūti vārdos izteikt šausmas, pazemojumu, ko piedzīvoju Majoros, Jūras ielas 33. namā. Līdz šim nebiju iedomājusies, ka līdzās ar mums dzīvo varmākas, kas pilnībā zaudējuši cilvēcību. Es vēlos, lai viņu vārdi būtu zināmi visiem. Lai huligāni un izvarotāji saņem bargu sodu, lai visi, kas viņus tā audzināja, saprot un apzinās savu vainu.” (No Gaļinas vēstules laikraksta “Padomju jaunatne” redakcijai).
Katrā meitenes vārdā ir neizturamas sāpes un bezmiega naktis, kad gribas izmisīgi kliegt tumsā, pat necerot, ka kāds tevi sadzirdēs. Kas īsti notika ar šīs izmisuma pilnās vēstules autori?
Vēl pavisam nesen šī meitene bija jautra un dzīvespriecīga. Gaļinai todien palika 20 gadi, un viņai tik daudz gaidīja no dzīves! Varbūt tāpēc viņas gaita bija tik viegla un pārliecināta, bet viņas tumšās, lielās acis raudzījās pasaulē tieši un atklāti. Viņa bija kā daudzas, kā desmitiem, simtiem meiteņu viņai līdzās, un gluži tāpat viņa sapņoja par lielu laimi.
Lūk, viņa gaiši zilā kleitiņā soļo pa 11. novembra krastmalu. Tumšās acis alkatīgi tver krāsas, toņus, smaidus. Diena ir tik skaista! Būtu labi vakarā satikties ar draugiem, draudzenēm, padejot. Un vēl labāk, ja šajā kompānijā pēkšņi izrādītos kāds, kura skatiens liktu sirdij sisties straujāk…
Braucam padejot uz Majoriem
“Tā esi tu? Ak, cik jauki!” pazīstama balss pārtrauca Gaļinas sapņus. Skolasbiedrene Valentīna bija patiesi priecīga viņu satikt. “Tik patīkami tevi redzēt! Ar mums tev nebūs garlaicīgi. Braucam uz Majoriem. Tur ir vieta, kur padejot, ar mums būs arī Semjons un Ļova.”
Semjons B. nepacietīgi mīņājas no kājas uz kājas. Tas, vai Gaļina dosies kopā ar viņiem, viņu nemaz neinteresē. Galvenais, lai Valentīna nepārdomātu. Galu galā tikai viņas dēļ Semjons dejo argentīniešu tango un spēlē bungas fabrikas estrādes orķestrī.
Ļevs Š., Semjona darba biedrs, klausās meiteņu sarunā un smaida. Viņš ir tik garš, ka ir grūti ieskatīties viņam acīs. Bet te nejauši noķerts skatiens: mēms, daiļrunīgs lūgums. Cik viņš ir izskatīgs, labi tērpies, droši vien skaisti dejo. Gaļina piekrītot pamāj ar galvu,.
Elektriskais vilciens, monotoni šūpojoties, ved jauniešus uz Jūrmalu. Un aiz loga zib ziedos slīkstošas pļavas, meži un lauki, kurus klāj smaragdzaļš ziemāju paklājs. Beidzot viņi ir klāt. Divstāvu plaša ēka ar skaistiem logu rāmjiem. Dīvaini, kāpēc Valentīna teica, ka viņi dejos kādā vasarnīcā? Drīzāk tā izskatās pēc kādas sanatorijas vai atpūtas nama ēkas.
Lielajā istabā klāts galds. Vīns, šņabis. Vairāki jauni vīrieši un meitenes. Starp viņiem izceļas kāds puisis. Viņš ir labi ģērbies, modernā tumši zilā uzvalkā un stilīgās kurpēs. Viņa vārds ir Ervants B. Viņš strādā Oktobra rajona sadzīves pakalpojumu kombinātā. Gaļina bija dzirdējusi runas, ka viņam neesot laba slava. Bet kur, kad? Ilgi viņai nebija jāmin.
Pēc pāris stundām Gaļina saprata, kas par cilvēku ir Ervants B. Meitenes jau grasījās doties prom. (“Ir laiks, mājinieki uztrauksies”). Tumsnējais, nedaudz augstprātīgais Ervants aukstasinīgi caur zobiem novilka: “Kurš pārkāps slieksni, tas par to samaksās.” Kas tas bija, draudi? Kāda slaida blondīne (visi viņu sauca par Dainu) spēra dažus soļus gaitenī, kad pēkšņi atskanēja izmisuma pilns, gandrīz histērisks kliedziens.
Viņa ieskrēja istabā, sarkana no bezspēcīgām dusmām, ar sasistu seju. No pārsistās lūpas sūcās asinis. “Ko tu dari? Tu esi traks!” iesaucās Gaļina. Viņa gribēja kliegt, lai šis brutālais sadists nāktu pie prāta.
“Ko tu gribi, mazulīt?” vērsās pie viņas izskatīgais vīrietis tumši zilajā uzvalkā. Un Gaļinai uzreiz kļuva skaidrs, cik bezjēdzīgs šajā situācijā ir jebkurš lūgums, jebkurš kliedziens. Viņas priekšā stāvēja skaists, cinisks plēsējs, kurš neatzina nekādus cilvēciskus likumus, nekādu morāli.
Kā ļaunā sapnī
Pārējie vakara un nakts notikumi meitenes atmiņā saplūda kā ļaunā murgā, pēc kura grūti atgūties. No Ļeva draudzīgās sejas pazuda smaids: “Ak, vai tu vēl te pretosies? Varbūt Ervantu pasaukt?”
Viņas priekšā atkal stāv slaids, cinisks jauns vīrietis tumši zilā uzvalkā. Acu priekšā nozib zelta gredzens. Kopta, vienaldzīga seja. Sitiens, vēl un vēl… pa krūtīm, vēderu. Gaļinas vaigs deg kā no briesmīga apdeguma. No precīzi tēmētajiem sitieniem nevar ne paglābties, ne izvairīties.
...Piekauta, pazemota, apkaunota meitene atgriezās mājās. Viņa iegāja istabā, ar lakatiņu piesedzot zilumu uz vaiga. Kam pastāstīt par savu nelaimi? Mātei? Salauzt sirdi savam tuvākajam cilvēkam? Nē, labāk pārciest visu pašai.
Dažas dienas Gaļina klusēja. Smagie jautājumi nelika viņai mieru. “Vai tiešām tā ir mana vaina? Kāpēc es aizgāju, kāpēc? Un, no otras puses, kāpēc gan nē? Kā es varēju neuzticēties cilvēkiem?” Uzticēties! Nē, nevar uzticēties tādiem cilvēkiem kā Ļevs Š. un Ervants B., gļēviem, nicināmiem izvarotājiem, kuriem sagraut un aptraipīt svešu dzīvi ir tas pats, kas izsmēķēt cigareti. Šie deģenerāti, kas iesaista savus vienaudžus orģijās, kropļo viņu dvēseles, saminot cilvēciskās jūtas, ir pelnījuši visstingrāko sodu. Jā, ar viņiem viss ir skaidrs. Cerēsim, ka viss būs skaidrs arī prokuratūrai.
Šeit ir vēl viens personāžs – Semjons B. Viņam šajā traģiskajā stāstā bija sīka, gļēva loma. Viņš sevi uzskata par labu. Viņš ir uzmanīgs, gādīgs pret savu draudzeni un pat dejo Argentīnas tango. Valentīna viņu uzskatīja par diezgan pozitīvu. Bet patiesībā? Viņš stāv tur, turot savas draudzenes roku. Viņa acu priekšā norisinās mežonīgi, vardarbīgi notikumi, bet Semjons mulsi klusē. Viņš baidās pateikt kaut vārdu Ervanta aukstā skatiena priekšā. Semjons dārgi samaksāja, paklausot pašsaglabāšanās instinktam vai drīzāk gļēvumam, iemantojot nicināma gļēvuļa slavu uz daudziem gadiem.
Kas tā par ēku?
Kas tā ir par ēku, kuru meitene piemin savā vēstulē redakcijai un kur notika skandalozais incidents? Jūras iela 33, pansionāts “Majori”.
Laikraksta “Padomju jaunatne” korespondents sazinājās ar pansionāta direktora palīgu Duviju D. Viņš atbild par ēkām, par īpašumu. Kā pansionāta ēkā izrādījās pilnīgi nepiederošas personas? Kā viņi tur nokļuva? Ar kā atļauju?
“Viņiem ir savas atslēgas, man ar to nav nekāda sakara, nav ko mani apvainot, es sūdzēšos,” nervozi kliedzot Duvijs mēģina noliegt savu vainu. Taču viņam tas neizdodas.
P. S. Informāciju par juridiskajām sekām, kas izriet no dalības šajā ballītē, laikraksta arhīvos neizdevās atrast. Tur bija tikai, atbilstoši tā laika tikumiem, publicētas dusmīgu lasītāju vēstules, pieprasot bargu sods vainīgajiem. Bet vai viņu vaina bija pierādīta? Tāpēc vārdi ir mainīti.
Aleksandrs VALTERS
