Pasaulē
Nenoliedzami, attieksme pret ārzemniekiem Latvijā pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski mainījusies. Ja agrāk tumsnējs bārdainis ar turbānu uz galvas vai tumšādains puisis ar žilbinoši baltu smaidu raisīja Latvijas iedzīvotājos atturīgu ziņkāri, tad šodien ārzemnieku sejas vairs nevienu nepārsteidz.
Lai gan civilizētā sabiedrībā jebkāda diskriminācija dzimuma, rases vai etniskās piederības dēļ nav pieļaujama, pastāv bažas, ka svešzemnieki ar savu morāli un paražām var apdraudēt latviešu kultūru. Īpaši ņemot vērā to, ka Latvijas robežu no Baltkrievijas puses katru dienu mēģina šķērsot desmitiem migrantu.
Piemēram, pazīstamā žurnāliste un publiciste Elita Veidemane nesen publikācijā laikrakstā “Neatkarīgā” pauda, ka, tiklīdz šo migrantu īpatsvars sasniegs noteiktu robežu, viņi pieprasīs būvēt mošejas un ieviest savus likumus, un latvieši būs spiesti pārcelties uz komunālajiem dzīvokļiem, lai atbrīvotu vietu migrantiem. Īpašas bažas rada bēgļu plūsmas palielināšanās no trešajām valstīm, kuri ierodas Latvijā patvēruma meklējumos.
Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem šādu patvēruma meklētāju skaits ir faktiski pieaudzis. Ja 2022. gadā bēgļa statusa saņemšanai pieteicās 546 cilvēki, tad 2023. gadā jau 1624 cilvēki. Lielākoties tie ir Sīrijas, Afganistānas, Indijas, Indijas, Irānas un Irākas pilsoņi.
Pastāvīgā gaidīšanas režīmā
Lai iegūtu bēgļa statusu un saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā, ir oficiāli jāiesniedz patvēruma pieteikums. Līdz galīgā lēmuma pieņemšanai – bēgļa statusa piešķiršanai vai atteikumam – ārvalstnieki var dzīvot patvēruma meklētāju izmitināšanas centros. Latvijā ir divi šādi centri: viens no tiem atrodas Muceniekos pie Rīgas, kurā var uzturēties 400 cilvēki, otrs – Alūksnes novada Liepnā, kur var izmitināt vēl 250 cilvēkus.
“Cilvēki ierodas un aizbrauc, viņi šeit nedzīvo pastāvīgi. Visi gaida lēmumu, vai viņiem ļaus palikt šeit (Latvijā - red.), vai nosūtīs atpakaļ,” stāsta Mucenieku centra iemītnieks Ali (vārds mainīts). Viņš ir ieradies no Afganistānas, viņa mājas ir nopostījis karš, pie varas ir talibi, un dzimtenē viņu nekas labs negaida. Sava pieteikuma izskatīšanu viņš gaida jau vairākus mēnešus un ir noskaņots visnotaļ fatāli: “Viss ir Allāha rokās.”
Tikmēr PMLP amatpersonas un robežsargi veic pārrunas ar patvēruma meklētājiem, noskaidro viņu identitāti un izvērtē katru situāciju individuāli. Saskaņā ar likumu bēgļa statuss tiek piešķirts, ja personai ir pamatotas bailes no vajāšanas savā mītnes zemē tautības, reliģijas, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ. Pastāv arī alternatīvais statuss, kas arī ļauj uzturēties Latvijā. To piešķir, ja ir pamats uzskatīt, ka migrantam mītnes valstī draud nāvessods, spīdzināšana vai necilvēcīga izturēšanās, vai ja viņš nevar atgriezties mājās starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu dēļ.
Visas šīs pārbaudes nav ātrs process. Dažos gadījumos migranti patvēruma centrā var uzturēties līdz pat pusotram gadam. Uz jautājumu, vai viņš vēlētos doties labākas dzīves meklējumos uz citu Eiropas valsti, Ali atbild ar pretjautājumu: “Kur es varu doties bez saviem dokumentiem? Tos paņēma amatpersonas uz robežas”
Uz visu birokrātisko procedūru laiku ārvalstniekiem ir pienākums nodot savas pases un personu apliecinošus dokumentus robežsardzes dienestam. Pretī tiek izsniegta patvēruma meklētāja apliecība. Tā ļauj uzturēties Latvijā, bet ne ceļot uz ārzemēm. Mēģinājums neatļauti pamest valsti tiek pielīdzināts vēlmei atteikties no patvēruma, un procedūra tiek pārtraukta, kam seko izraidīšana uz mītnes valsti.
Muceniekos viss ir mierīgi
Tā nu patvēruma meklētāji gaida savu likteni migrācijas centra sienās. Tomēr, ja migrants nav aizturēts personības noskaidrošanai vai par nelikumīgu robežas šķērsošanu (šādi cilvēki tiek turēti atsevišķos robežsardzes dienesta centros), pārvietošanās brīvība netiek būtiski ierobežota. Lai gan staigāt šurpu turpu caur caurlaides telpu nav atļauts – par savu vēlmi pamest centru ir jāinformē 24 stundas iepriekš. Ja ir vēlēšanās un atļauj iespējas, var īrēt atsevišķu mājokli un vispār nerādīties migrantu centrā, galvenais ir norādīt dzīvesvietas adresi.
Pašos Muceniekos ārpus centra migrantu praktiski nav. Iespēja satikt ārzemnieku Stabu vai Avotu ielas rajonā Rīgā ir daudz lielāka nekā patvēruma meklētāju izmitināšanas centru tuvumā. Un ko šeit darīt, kurp doties? Autobusu pietura, neliels vietējais veikaliņš un ducis daudzstāvu māju – tas arī ir viss, ko šeit var redzēt.
“Jā, viņi brīvi nāk ārā, bieži redzu viņus autobusā, braucot uz Rīgu,” stāsta Mucenieku iedzīvotājs Aigars. Viņš atzīst, ka blakus dzīvojošie migranti nevienu netraucē. “Viņi uzvedas mierīgi. Dažreiz viņi nāk uz sporta laukumu spēlēt futbolu. Nē, neko tādu briesmīgu viņi nedara. Izņemot to, ka transportā viņi dažkārt var uzvesties trokšņaini - skaļi sarunājas, sēž ar plaši izplestām kājām. Bet vietējie jaunieši arī ar to grēko, es nedomāju, ka tā dara tikai migranti.
Arī vietējā veikalā par migrantiem nesūdzas, lai gan viņi šeit ir bieži viesi, pērkot pārtikas produktus. Kur viņi ņem naudu?
“Reizi nedēļā saņemam 21 eiro. Tie, kam ir ģimene, saņem vēl tikpat par bērnu. Par šo naudu pērkam pārtiku, cigaretes, kaut ko sev,” skaidro Ali. Valsts patvēruma meklētājiem maksā trīs eiro dienā. Salīdzinājumam: Latvijā minimālā stundas likme ir lielāka – aptuveni 4 eiro. Patvēruma meklētājiem tiek izsniegta arī gultasveļa, trauki, pirmās nepieciešamības un higiēnas preces. Ar pārējo, tostarp, arī ar pārtiku, migrantiem ir jānodrošina sevi pašiem. Ali atzīst: daudzi cilvēki meklē darbu, bet atrast to ir grūti.
Saskaņā ar noteikumiem, ja pieteikuma izskatīšana ilgst vairāk par trim mēnešiem, patvēruma meklētājiem ir tiesības sākt strādāt Latvijā. Taču darba devējiem jāņem vērā, ka darba attiecības var tikt izbeigtas jebkurā brīdī, PMLP pieņemot galīgo lēmumu.
Paliet tikai katrs desmitais
Ja bēgļa statuss vai alternatīvais statuss tiek atteikts, migrantam ir pienākums pamest Latviju. PMLP lēmumu var apstrīdēt Administratīvajā rajona tiesā, kas uz kādu laiku pagarinās tiesisko pamatu uzturēties valstī. Galīgais atteikums piešķirt patvērumu nozīmē, ka ne vēlāk kā 30 dienu laikā valsts ir jāpamet – brīvprātīgi vai piespiedu kārtā.
Atgriežoties pie raksta sākumā citētajiem satraucošajiem statistikas datiem par to, ka patvēruma meklētāju skaits gada laikā ir trīskāršojies. Cik no 1624 migrantiem joprojām gaida labvēlīgu lēmumu? Pērn bēgļa statuss ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā tika piešķirts 88 personām, vēl 40 cilvēkiem tika piešķirts alternatīvais statuss ar termiņuzturēšanās atļauju. Pavisam 128 cilvēki, pat mazāk nekā katrs desmitais pieteikuma iesniedzējs. Kopš 1998. gada Latvija ir uzņēmusi nedaudz vairāk nekā 1200 ārvalstnieku. Vai tiešām šis ir tas vilnis, kas spēj nopietni apdraudēt Latvijas kultūras pastāvēšanu?
“Es nedomāju, ka viņi pie mums ir ilgu palikšanu,” spriež Aigars, kurš dzīvo blakus bēgļu centram. Visu šo gadu laikā viņš nav novērojis, ka migrantiem būtu īpaši gribējuši integrēties Latvijas sabiedrībā vai arī mēģinājuši uzspiest savas kultūras paražas un kārtību. Aigars uzskata: - Viņiem tas drīzāk ir kā tranzīta punkts uz Eiropu.
Arī Ali ir grūti atbildēt, ko viņš darīs tālāk. Viss ir atkarīgs no tā, kāds lēmums tiks pieņemts. Taču viņš cer uz labāko un vēlas palikt, lai gan atzīst – šeit ir auksts un grūti ar naudu.
