Pasaulē
“Lieliski kartupeļi - Adretta,” apgalvoja pārdevējs. “Maisā 16 kg, cena 16 eiro.”
“Pirmkārt, Adrettu Latvijā jau sen neaudzē. Es šo to saprotu no šī biznesa,” es atbildēju. “Otrkārt, tas ir ļoti dārgi - eiro par kilogramu.”
“Cena ir runājama, bet ar zemnieku – viņš ir mašīnā. Un, ja jūs neapmierina Adretta, ir arī Priekuļu dzeltenais”.
“Labi,” es piekāpos.
Vēl pēc divām minūtēm pie durvīm atkal atskanēja zvans. Uz sliekšņa stāvēja vīrietis, acīmredzot, zemnieks, ar diviem 16 kilogramu smagiem kartupeļu maisiem.
“Man nevajag divus maisus. Mums nav, kur tos glabāt. Uz lodžijas nav tik daudz vietas...”
“Tie ir pēdējie divi maisi,” atbildēja zemnieks. “Ko es ar iesākšu? Atdodu par 85 centiem par kilogramu.”
Apmēram piecas minūtes mēs ar sievu viņam skaidrojām, ka mums nav vajadzīgi divi maisi. Pārdevējs turpināja apgalvot, ka viņš tos atdod burtiski par brīvu.
Beidzot es piekritu:
“Labi, par 60 centiem kilogramā mēs paņemsim abus maisus.”
Reakcija bija negaidīta:
“Jūs gribat mani izputināt!”
Ikviens pircējs, kurš tirgū pērk kartupeļus lielos daudzumos, zina, ka lētāk ir pirkt vairumā. Arī šajā gadījumā pārdevējam, ja viņš patiešām ir lauksaimnieks, vajadzētu gūt labumu. Nekādu kases aparātu, atdot pa tiešo pircējam, nevis caur mazumtirdzniecības ķēdēm, kuras uzliek savu uzcenojumu.
Galu galā mēs nopirkām vienu 16 kg maisu par 85 centiem kilogramā. Lēti nav, taču galvenais, lai garša būtu laba.
Pirms kāda laika es jau rakstīju, ka esmu pārstājis pirkt kartupeļus no tiem, kas tos piegādā uz mājām, jo tas ir kaķis maisā. Dažreiz trāpās labi, bet biežāk – negaršīgi un pat bojāti.
Šoreiz garša bija viduvēja, veikalos dažkārt var dabūt labākus. Taču galvenais atklājās pēc pāris dienām, kad devos uz tuvāko tirgu savā Rīgas mikrorajonā.
Kādā dārzeņu bodē uzreiz pamanīju tieši tādus pašus 16 kg kartupeļu maisus (īpašas krāsas), turklāt šeit kartupeļus varēja nopirkt arī jebkurā citā brīvi izvēlētā daudzumā. Tātad 16 kg kartupeļu tika pārdoti par 59 centiem kilogramā, ņemot mazāku daudzumu – par 80 centiem kilogramā.
Tagad jūs saprotat, kāpēc “zemnieks”, kurš piegādāja kartupeļus uz mājām, bija sašutis: “Jūs gribat mani izputināt!” Ļoti iespējams, ka viņš pērk šos kartupeļus tajā pašā tirgū par 59 centiem kilogramā. Un, ja viņš tos pārdotu par 60 centiem, viņš praktiski neko nenopelnītu.
Kopumā es vēlreiz pārliecinājos, ka no šādiem tirgoņiem kartupeļus pirkt nevajadzētu. Ja vēlaties ietaupīt naudu, to pašu kartupeļu maisu, bet par zemāku cenu var nopirkt tirgū.
Teicami piena produkti!
Turpinot tēmu par to, kādus produktus un kur ir izdevīgāk pirkt, es vēlos pakavēties pie savas personīgās pieredzes, iegādājoties piena produktus – sieru, skābo krējumu, biezpienu.
Jau daudzkārt esam rakstījuši, ka Latvijā gandrīz nav iespējams atrast labus, vietējos cietos sierus, jo šo nišu ir pārliecinoši ieņēmuši Lietuvas ražotāji. Kādreiz pieklājīgus sierus ražoja gan Rīgas piena kombinātā, gan Limbažos, taču šodien tie vairs netiek piedāvāti. Tomēr izrādījās, ka arī Latvijā turpina ražot izcilas kvalitātes cietos sierus, kuri tiek izturēti gadu, 18 mēnešus un 24 mēnešus. Tas ir viens no Latgales piena pārstrādes uzņēmumiem. Starp citu, lielu daļa savas produkcijas uzņēmums eksportē, tostarp uz Itāliju un Somiju.
Šī ražotāja sierus var iegādāties daudzos lielveikalos, puscietā siera cena ir aptuveni 15 eiro par kg. Dārgākajos lielveikalos ir atrodami cietie sieri, kā arī premium kvalitātes sieri. Es neteiktu, ka tie maksā daudz dārgāk nekā puscietie sieri parastajos tīklos – aptuveni 16 eiro. Tomēr šos izcilos sierus var iegādāties daudz lētāk.
Pazīstamā Latvijā piensaimnieku kooperatīva veikali ir Rīgā un daudzās citās pilsētās Starp citu, tas ir viens no diviem, kas reāli ražo piena produktus. Šis kooperatīvs savas tirdzniecības vietas sāka veidot apmēram pirms divdesmit gadiem. Rīgā tās darbojas tirgos, bet mazākās pilsētās, piemēram, Siguldā, Jāņa tirgū ir šī kooperatīva veikali.
Mēs šeit iegriezāmies pēc paziņas ieteikuma un bijām patīkami pārsteigti. Veikalā bija sveramais biezpiens, skābais krējums, piens, kefīrs, sviests. Plauktos pamanīju arī Latgales ražotāja sierus. Un produktu klāsts bija plašāks nekā dārgos lielveikalos! Taču visvairāk pārsteidza cenas.
Puscieto sieru, kas lielveikalos maksā ap 15 eiro, šeit varēja nopirkt nedaudz vairāk par 9 eiro par kg! Tiesa, nevis rūpnieciskā iepakojumā, bet gan uz svaru. Tas ir sagriezts no lielām siera galvām. Savukārt cietais siers - premium klases - šeit maksā tikpat, cik puscietais siers lielveikalos, un pat lētāk!
Vienīgi es neieteiktu pirkt šī ražotāja sviestu. Tas nav lēts un ari kvalitāte nav tā labākā. Savulaik man stāstīja, ka kooperatīvs šo sviestu ražo nevis pie sevis, bet gan kādā citā piena pārstrādes uzņēmumā netālu, atļaujot izmantot savu zīmolu.
Kas noticis ar maizi?
Rudzu maizi es jau daudzus gadus pērku no neliela, bet labi pazīstama ražotāja Rīgas apkaimē. Tomēr pēdējos mēnešos maizes garša ir pasliktinājusies. Iespējams, kaut kas nav kārtībā ar izejvielu.
Kāds pazīstams maizes ražotājs no Latgales zināja stāstīt, ka daži cepēji, lai samazinātu produkta pašizmaksu, pievieno rudzu maizei kviešu miltus, “aizmirstot” to norādīt uz iepakojuma.
Taču Latvijā joprojām tiek cepta izcila rudzu maize. Zemnieku saimniecībās, nelielos daudzumos. Par to mēs ar sievu pārliecinājāmies, kad Ziemassvētkos devāmies uz tirdziņu Mežaparkā. Viena stenda saimniece piedāvāja man nobaudīt rudzu maizi. Kāda garša! Maize nebija lēta, taču mēs paņēmām pusi klaipa un pēc tam ēdām to kā kūku, ar sviestu! Brīnišķīgi! Tādu rupjmaizi es sen nebiju ēdis.
Kā teica saimniece, maizi cep fermā netālu no Smiltenes. Un to var nopirkt līdzīgos gadatirgos vai uz vietas ceptuvē. Jāatzīst, ka braukt tādu gaisa gabalu, lai nopirktu maizi, sanāk dārgi. Tomēr, ja pa ceļam no zemniekiem nopirksiet vēl kaut ko citu, varbūt ir vērts. Jo lielie ražotāji ir pārstājuši mūs lutināt ar labu rudzu maizi...
Iļja Dimenšteins
