Pasaulē
Atbraucējs, pat tāds, kas aktīvi interesējas par politiku, karu Kijivā pamana ne uzreiz. Milzīgās pilsētas (aptuveni divi miljoni iedzīvotāju) ikdiena ir skaļa, rosīga un aktīva. Anomālais augusta karstums kausē asfaltu, tāpēc cilvēki dod priekšroku strūklakām un parkiem.
Kreščatikā, kuplo kastaņu ēnā, dzīve kūsā gandrīz visu diennakti (izņemot komandantstundu no pulksten 12 līdz 5 naktī). Tuvāk Maidanam troksnis norimst, un paveras negaidīta aina - kādreiz zaļie pakalni ir nosēti ar neskaitāmiem karogiem un karodziņiem.
Neviļus prātā nāk salīdzinājums ar Lietuvas Krustu kalnu. Cilvēki paskaidro: katrs, kurš zina kādu bojā gājušu Ukrainas aizstāvi, var šeit viņa piemiņai nolikt karodziņu – nav svarīgi, lielu vai mazu.
Centrā plīvo arī Latvijas karogs. Pa celiņiem aizeju līdz tam – uzrakstu nav. Uzraksti, tāpat kā visa šī tautas piemiņas vieta, ir pilnīgi brīvprātīgi. Policiju nekur neredz.
Starp karogiem ir saliktas fotogrāfijas – uz tām lielākoties ir redzami jauni, spēcīgi vīrieši. Uz dažām tikai vārdi un dzīves gadi. Pēdējais visiem ir 2022., 23., 24. gads. Savukārt dzimšanas gadi ir dažādi – šeit ir gan 1950.-60. gados dzimušie, bet visvairāk, protams, to, kas dzimuši 1980.-2000. gados...
Uz ceļa apmales sēž pavisam jauna meitene un maigi glāsta fotogrāfiju sēru rāmītī. Vaicāju: “Līgavainis?” Meitene skumji atbild: “Vīrs. Bija iesaukts armijā. Sākās karš, viņš turpināja dienēt pēc līguma. Dzimis Umaņā. Gāja bojā. 24 gadi...”
Pienāk stalts vīrietis militārajā formā ar mugursomu. Viņš lietišķi paraugās pulkstenī un kādu brīdi stāv, skatoties debesīs. Pēc pāris minūtēm, pieklājīgi atraidot kāda iedzēruša sirmgalvja apskāvienus, dodas tālāk.
Blakus pamanu vēl vienu figūru militārā formā – neliela auguma smalku puisi. Arī viņš stāv klusēdams, acīmredzot pieminot kādu. Pēc brīža pieeju viņam klāt un piedāvāju aprunāties. Viņš priecīgi piekrīt: “Sergejs Poļakovs. Es esmu no Hersonas apgabala, no Heničeskas pilsētas - vai esat dzirdējusi par tādu? - “Tagad pasaulē teju katru Ukrainas ciemu zina.”
Sergejs stāsta, ka viņš dienē (karo) 425. atsevišķajā kaujas bataljonā, speciālajā vienībā “Skala”. Armijā esot jau gadu un divus mēnešus.
Kijivā nonācis nejauši: “Biju ievainots, krūškurvja kreisajā pusē, dienas laikā nomainīju 5 hospitāļus, tagad šeit atveseļojos un pēc pāris nedēļām atgriezīšos frontē. Gribēju pastaigāties pa pilsētu – neparasti, apkārt tāds klusums un it kā nebūtu kara. Es atnācu šurp, uz Maidanu, lai godinātu bojāgājušo piemiņu. Par akcijām Azovas gūstekņu atbalstam nezināju, bet noteikti pastāstīšu saviem draugiem. Ir ļoti svarīgi zināt, ka viņi nav aizmirsti.
- Vai nejūtaties aizskarts, ka jūs esat frontē, bet citi šeit dzīvo mierīgi?
- Esmu pārsteigts, cik šeit ir kluss, bet dusmu uz citiem nav. Katrs pats izvēlas savu ceļu.
Sergejs labprāt stāsta par savu dienestu:
- Dienēt aizgāju brīvprātīgi. Neviens mani nekur ar varu nevilka un nemaldināja, mani aizsūtīja tur, kur es pats palūdzu. Šobrīd esam šajā virzienā: Časov Jar, Torecka, Ņujorka.
- Vai kas trūkst no pirmās nepieciešamības lietām?
- Frontē mums viss ir. Baro lieliski. Ieroču pietiek.
- Un cilvēki?
- Cilvēki tagad sāk ierasties. Rekrutēšana ir laba lieta, tā piesaista daudz cilvēku. Un lai ko teiktu par ieslodzītajiem, tie, kas karo kopā ar mums, ir īsti patrioti. Viņi cīnās par savām ģimenēm, to var redzēt. Tie, kas izcieš sodu par smagiem noziegumiem, pie mums netiek atbrīvoti.
- Vai atvaļinājumā bieži palaiž?
- Atvaļinājumu praktiski nav. Mums gandrīz visi ir brīvprātīgie – vecumā no 20 līdz 60 gadiem.
- Kādā valodā jūs runājat frontē?
- Gandrīz visi runā krieviski, tur vispār nav problēmu ar valodām.
- Ko armijā domā par Zalužniju pēc viņa atkāpšanās no amata?
- Zalužniju ļoti ciena. Viņam joprojām ir liela autoritāte.
- Vai jums nākas saskarties ar Krievijas pilsoņiem?
- Tikai kaujas laukā. Kad ņemam gūstekņus. Pārsvarā tie ir vienkārši cilvēki – studenti, alkoholiķi, algotņi, lai gan ir arī daži profesionāli karavīri, bet tādu nav daudz.
- Kā viņi paskaidro, kāpēc viņi karo?
- Ir divas kategorijas: vieni saka, ka naudas dēļ, lai pabarotu ģimeni, citi sūdzas, ka esot atsūtīti ar varu.
- Vai tīri cilvēciski ir bail?
- Tas ir briesmīgi, kad tavu acu priekšā tiek nogalināti tev tuvi cilvēki. Nav naida, tikai dusmas. Un pārliecība, ka mēs cīnīsimies tik ilgi, cik būs nepieciešams. Ārkārtas situācijām man vienmēr pie bruņuvestes ir granāta, es negrasos padoties gūstā.
... Mūsu sarunā uzmanīgi klausās kāda sieviete vidējos gados. Neslēpjot asaras, viņa pienāk klāt un uzrunā Sergeju: “Liels paldies. Jūs esat tik jauns un jau esat frontē. Noteikti atgriezieties dzīvs. Vai es drīkstu jūs apskaut?”
Sergejs smejas: “Protams! Bet kāpēc gan raudāt!”. Un steidz prom: “Atvainojiet, es jau kavēju tikšanos.”
Sieviete pavada viņu ar skatienu un klusi atkārto: “Ievainots kreisajā pusē krūtīs..... Tieši pie sirds...”
Jeļena SLUSAREVA, autores foto
