Pasaulē
Vispirms atskatīsimies pagātnē: pagājušā gadsimta sākumā Rīgas mērs Džordžs Armitsteds nolēma, ka pilsētas galvenajam tirgum nepieciešama pilnīga rekonstrukcija. Toreiz tirgus atradās Daugavas krastmalā, un tā pirmsākumi meklējami jau tālajā 11.–12. gadsimtā. Armisteda plānus izjauca Pirmais pasaules karš, taču tieši pateicoties tam Centrāltirgus kļuva tāds, kāds tas ir šodien.
Pēc Pirmā pasaules kara Rīga nolēma iegādāties Vaiņodē (gandrīz 150 km no Rīgas) esošos cepelīnu angārus. No tiem pēc arhitekta Pāvila Dreimaņa projekta tika uzbūvēti leģendārie Centrāltirgus paviljoni, kas kļuva par pamatu vienam no vecākajiem un lielākajiem tirgiem Eiropā.
PressPaviljonu vēsturiskie nosaukumi - Gaļas, Piena, Gastronomijas, Sakņu un Zivju - šodien nav gluži atbilst īstenībai. Piemēram, Piena paviljonā netirgo pienu, sviestu vai skābo krējumu – tos var iegādāties Gastronomijas paviljona, savukārt bijušajā Piena paviljonā tagad pārdod apģērbu un dažādas sadzīves preces.
Savukārt Sakņu paviljonā šobrīd var redzēt tikai cementa putekļus un vērienīgus būvdarbus. Kopš pagājušā gada novembra šeit norit jumta metāla konstrukcijas nostiprināšanas darbi. Pēc būvdarbu vadītāja Dāvja Priedes teiktā, 20. gadsimta 20. gados celtās būves konstrukciju mezgli bija savu nokalpojuši, un tas ir tikai laika jautājums, kad šie stiprinājumi kļūtu bīstami arī tirgus apmeklētājiem.
Kamēr notiek būvdarbi, kuriem pašvaldība ir piešķīrusi 612 000 eiro, augļu un dārzeņu tirgotāji savas preces pārdod turpat blakus uz ielas, bet daži ir pārcēlušies Zivju paviljonu. Vai viņi atgriezīsies Sakņu paviljonā, kad rekonstrukcija būs pabeigta? Tas ir liels jautājums, jo tirgotāju skaits ir manāmi samazinājies, un tirgus vadība to atzīst:
“Pēc tā apjoma, kas mums ir šobrīd, redzam, ka mēs varam šo saturu kvalitatīvi izvietot četros paviljonos. Tas nav tā, ka mēs zaudējam tirgotājus, viņi vienkārši paliek kompaktāki,” Latvijas Radio iepriekš sacīja Mārcis Budļevskis, Centrāltirgu pārvaldošās firmas “Rīgas Nami” valdes loceklis. Viņš atzīmē, ka šeit savu lomu ir nospēlējusi arī kara ietekme, un, iespējams, arī ražas ir bijušas mazākas.
To, ka tirgus sarūk, ir novērtējuši arī apmeklētāji:
“Mazāk ir gan preču, gan pārdevēju,” atzīst Anna, kas regulāri apmeklē tirgu jau vairākus gadu desmitus. “Es neteiktu, ka tas ir kļuvis sliktāks, vienkārši tirgus ir kaut kā... sarāvies. Preču kvalitāte ir laba, bet cenas ir ievērojami pieaugušas. Īpaši pēdējā pusgada laikā. Es braucu uz tirgu, jo šeit man viss ir zināms un saprotams, nevis kā lielajos veikalos.”
Runājot par cenām, piedāvājam īsu ieskatu par to, kas piektdien, 14. martā, bija nopērkams Centrāltirgū. Sāksim ar maizi: svaigas baltmaizes klaipu var nopirkt par 1,20-1,40 eiro, rudzu maize ir dārgāka – no 2,70 līdz 3,40 par Borodinas ķieģelīti. Olas maksā no 2,00 līdz 2,80 par desmitu atkarībā no lieluma. Biezpienu ar tauku saturu 9 % var atrast par 5 eiro kilogramā, bet dažādu šķirņu sieri no vietējiem ražotājiem maksā no 9 līdz 10 eiro par kilogramu.
Ar dārzeņiem un augļiem ir nedaudz grūtāk – marta sākumā izvēle ir maza, un, ja pagājušajā nedēļā visas letes teju vai lūza no turku tomātiem, tad tagad tie palikuši vien dažās tirdzniecības vietās, bet cena ir patīkama – aptuveni 1 eiro par kilogramu. Kartupeļus mums izdevās atrast Zivju paviljona dziļumos, un, acīmredzot, nelielā piedāvājuma dēļ tie bija padārgi – lētākie par 60 centiem, bet dārgākie – līdz 1,50 eiro par kilogramu. Diezgan daudz bija poļu gurķu par 3 eiro, savukārt zemeņu cienītāji jau var baudīt zemenes no Grieķijas, arī par 3-3,50 eiro.
Gaļas paviljonā tradicionāli valdīja rosība - vistas fileja šeit bija nopērkama par 6,99 eiro, bet cāļa stilbiņi un kājas maksāja 3,30 eiro. Savukārt cūkgaļa pirmajam pavasara šašlikam maksāja aptuveni 5 eiro par kilogramu. Kopumā jāatzīst, ka šoziem šeit ir vairāk tirgotāju - īpaši plašāka ir kļuvusi liellopu, jēra un teļa gaļas izvēle. Taču tās cenas “kožas” – no 7 eiro par teļa krūtiņu līdz 15 eiro par liellopa muguras gabalu.
Ņemot vērā, ka tirdzniecība šeit ir ievērojami atdzīvojusies, varbūt gaļas tirgotājiem nebūs jāpamet savas ierastās vietas? Iepriekš tirgus vadība ziņoja par plāniem pārvērst Gaļas paviljonu par Modernās mākslas muzeju, lai piesaistītu tirgum papildu tūristu plūsmu. Tomēr arī bez avangarda mākslas objektiem galvaspilsētas viesi atzīst, ka Centrāltirgus nebeidz pārsteigt:
“Mums Spānijā nekā tāda nav, tirgi tiek organizēti pavisam citādi. Ir atsevišķs dārzeņu tirgus, pilsētā ir gaļas veikali, bet šeit tas viss ir kopā. Tas ir ļoti interesanti un neparasti,” stāsta jauna sieviete, kura kopā ar ģimeni jau nedēļu viesojas Rīgā. Viņa atzīst, ka šāda tirgus atmosfēra ir aizraujoša un pārsteidzoša.
Tomēr pie visa tirgus dvēseliskuma nevajadzētu aizmirst, ka tam ir arī tumšā puse. Šeit var ne tikai iegūt ko vērtīgu, bet arī pazaudēt. Īpaši jāsargā nauda - šeit joprojām uzdarbojas garnadži, un, uz mirkli zaudējot modrību, var izrādīties, ka jūsu izķidātais maks jau mētāsies tuvējā atkritumu tvertnē kopā ar cigarešu izsmēķiem.
