Pasaulē
Necieņa pret latviešu kultūru?
Runa ir par to, ka publikācijā latviešu valodā pasaku tēls ir nosaukts par Ziemassvētku vecīti, bet krievu valodā – par Salaveci, kas, pēc sūdzības iesniedzēja domām, ir nepieņemami: mēģinot “krieviskot” šo tēlu, tiek izrādīta necieņa pret latviešu kultūru, kas, savukārt, liecinot par LSM autoru zemajiem ētikas un profesionālisma standartiem...
Vēstule nonāca pie sabiedrisko mediju ombuda Edmunda Apsalona, kura uzdevums ir izvērtēt izdevuma atbilstību Sabiedrisko mediju likuma pirmajam un trešajam pantam, proti, vai nav pārkāpti ētikas principi un pašu sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas.
Padziļināti izpētot šo jautājumu, Edmunds Apsalons sniedza sekojošu atbildi: “Jautājums nav tikai par atbilstošu vārdu jeb apzīmējumu izvēli un to tulkošanas tradīciju, bet gan par to, vai Ziemassvētku vecītis ir viens, vai katrai tautai tas ir savs. Pieņēmumu par Ziemassvētku vecīšu daudzskaitlību netieši apliecina fakts, ka “Rūķupe” Ziemupē pieņem gan Ziemassvētku vecītim, gan Santa Klausam adresētas vēstules, kurām norādāma adrese ir Somijā.
Ja tomēr Ziemassvētku vecītis ir viens visas pasaules bērniem, tad šīs vienas personas atveidojumam var lietot katrā valodā pieņemtos, kopskaitā vairāk kā 120 vārdus. Tomēr, ja runa ir par (vismaz) trim atšķirīgām personām jeb tēliem (latviešu Ziemassvētku vecītis, krievu Salatēvs un Somijas amerikāniskais Santa Klauss), tad to valodiskajiem atveidojumiem arī būtu jāatšķiras. Šajā gadījumā arī svešvalodās norādei uz latvisko Ziemassvētku vecīti būtu lietojams tā apzīmējums oriģinālajā – latviešu literārajā valodā.
Tāpat ombuds pus pa jokam, pa pusei nopietni paskaidro, ka laikā, kad līdz Ziemassvētkiem ir atlikusi mazāk kā nedēļa, viņš nespēj atzīt, ka Ziemassvētku vecītis vispār neeksistē un ir tikai mītiska figūra kā ideoloģiski noteikta kultūras konstrukcija..
Ombuds norāda arī, ka Ziemassvētku vecīša burtiskais tulkojums ir “Рождественский дед/дедушка”, kas krievu valodā netiek izmantots, līdz ar to šāds formulējums neatspoguļotu vēstījumu. Savukārt apzīmējumu “Санта Клаус” krievu valodā izmanto, norādot uz folkloras tēlu, kurš dzīvo ārzemēs. Tas izskaidro, kāpēc rakstā ir minēti abi nosaukumi.
Edmunds Apsalons pieļāva arī, ka, protams, pastāv iespēja, ka krievu Salatēvs, reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā, ir emigrējis uz Latviju, tāpēc tas, ka viņš tagad ir sasniedzams Ziemupes “Rūķupē”, ir visnotaļ loģiski un ticami.
Savukārt LTV galvenā redaktore Sintija Roķe, atbildot uz sabiedrisko mediju ombuda pieprasījumu, norādīja, ka konstrukcijas “Дед Мороз” lietojums ir raksturīgs tekstiem ne tikai krievu valodā, bet arī baltkrievu (Дзед Мароз) un ukraiņu (Дід Мороз) valodās, proti, tēla saknes ir meklējamas slāvu mitoloģijā.
Rezultātā Salatēvs (un LSM+) tika pilnībā reabilitēti, secinot, ka publikācijā lietotais Ziemassvētku vecīša atveidojums krievu valodā nav pretrunā ar SEPLPL 1. pantā noteikto mērķi un 3. pantā noteiktajiem sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības pamatprincipiem, sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa ētikas kodeksam un tā redakcionālajām vadlīnijām.
“Un neviens neuzdrošinās pateikt – nenodarbojies ar muļķībām”
Press.lv lūdza komentēt situāciju Latvijas Juristu apvienības priekšsēdētāju Rihardu Bunku:
“Cik saprotu, Ziemassvētku vecītis, Salatēvs vai Santa Klauss nav reāls, bet gan mitoloģisks tēls. Līdz šim nebiju dzirdējis, ka pasaku tēls tiktu vērtēts no politiski tiesiskā viedokļa. Tas ir absurds. Turklāt arī krievu vārds Снегурочка latviski netiek tulkots burtiski, bet gan kā Sniegbaltīte (Белоснежка). Taču latvieši to lieto arī, lai apzīmētu Ziemassvētku vecīša palīdzi. Un ko tagad darīt? Vispār, ja jau mēs šo jautājumu paceļam juridiskā līmenī, kas var atturēt tos pašus somus izvirzīt pretenzijas visai pasaulei – kāpēc jūs mūsu Joulupukki saucat par Santa Klausu vai Ziemassvētku vecīti?
Nevajag politikā jaukt pasaku tēlus. Tā ir tikai bezjēdzīga naudas izšķiešana - pieteicējs raksta absurdu sūdzību, atraujot speciālistus no nopietna darba, lai izmeklētu kaut kādas muļķības. Un neviens neuzdrošinās viņam pateikt – nenodarbojies ar muļķībām un neatrauj cilvēkus no darba. Nē, viņi sāk izskatīt."
Jurists Edgars Averins, Latvijas juristu sabiedriskās organizācijas biedrs:
"Tas atgādina Romu imperatora Nerona valdīšanas laikā. Kad pilsētā plosījās ugunsgrēks, senatori esot sprieduši, kādam dzimumam piederējis kāds otršķirīgs romiešu mitoloģijas dievs. Mūsu gadījumā tā ir valsts līdzekļu izšķiešana. Ir daudz svarīgāki jautājumi, kurus vajadzēja risināt un censties tos sakārtot."
