Pasaulē
· seksistiski aizskaroši paziņojumi, kas tiek pausti konkrētai personai sabiedriskā vietā (piemēram, darba vai mācību vietā, publiskā pakalpojuma sniegšanas vietā);
· personīgās telpas pārkāpšana, uzturēšanās ciešā tuvumā, izraisot cietušajā nepatiku, nevēlama tīša pieskaršanās, gramstīšanās, intensīva skatīšanās uz personas intīmajām zonām;
· intīmu, personisku komentāru izteikšana, jautājumi par personas izskatu ar seksuālu zemtekstu, taujāšana par seksuālo pieredzi, piedāvājumi stāties seksuālās attiecībās;
· neatlaidīga, netaktiska, uzstājīga, agresīva, pārmēru privāta seksuāla, intīma vēršanās pie citas personas vai cita veida nevēlama un situācijai un vietai neatbilstoša seksuālas uzmanības paušana.
Jurists: “Mērķis ir nevis izskaust problēmu, bet gan papildināt valsts kasi?”
Latvijas juristu apvienības priekšsēdētājs Rihards Bunka komentē jauns likuma grozījumus, kas Saeimā jau apstiprināti trešajā lasījumā un drīz stāsies spēkā:
- Nevarētu teikt, ka šādi likumi nav vajadzīgi, tie ir vajadzīgi. Bet tas, kā tas ir uzrakstīts, un tās summas, kas, acīmredzot, būs jāmaksā tiem, par kuriem kāds būs pasūdzējies par nevainīgu pieskārienu vai joku, diemžēl radīs tikai pie soda naudu skaita pieauguma. Tas nozīmē, ka šie jauninājumi būs vērsti nevis uz problēmas izskaušanu, bet gan tikai uz valsts kases papildināšanu.
- Paskaidrojiet, kāpēc.
- Es varu balstīties tikai uz stāstiem, kurus mēs, juristi, dzirdam no Latvijas iedzīvotājiem. Protams, viņi sūdzas tajā skaitā arī par uzmākšanos darba vietā. Tādas situācijas ir bijušas un ir. Un šādi gadījumi nebūt nav retums. Pirms dažiem gadiem bija viens skaļš atgadījums, kad Jūrmalas pašvaldības policijas priekšnieks uzmācās savai darbiniecei, burtiski vajāja viņu. Sieviete neizturēja un par viņa uzmākšanos pasūdzējās juristu asociācijai. Nekāda pierunāšana nelīdzēja, un viņai nācās problēmu risināt juridiskā ceļā. Viņa pat mēģināja aiziet no darba, norādot atlaišanas iemeslu – morālu apsvērumu dēļ. Taču šāds formulējums priekšnieku neapmierināja, un viņš viņu iesūdzēja tiesā.
Ja toreiz būtu bijis šāds likums, priekšnieks uzreiz būtu kļuvis par administratīvo pārkāpēju un, visticamāk, būtu samaksājis līdz pat 700 eiro lielu naudas sodu.
Bet ir tā, kā ir, Darba likumā - 100. panta 5. daļā ir teikts, ka persona var uzteikt darba līgumu, pamatojoties uz saviem morāles principiem, kas tiek pārkāpti darba vietā. Ja darba devējs nepiekrīt šādai redakcijai, viņam ir jāvēršas tiesā. Cietušais priekšnieks arī vērsās tiesā, bet zaudēja: tiesa, izskatot lietas apstākļus, atzina, ka darbiniece patiešām varēja būt motivēta pamest darbu, pamatojoties uz morāliem apsvērumiem. Un cietušais var prasīt kompensāciju. Tāda kārtība ir noteikta esošajos tiesību aktos.
Saskaņā ar jauno redakciju sanāk, ka cilvēks (sieviete vai vīrietis – tam nav nozīmes), kuram uzmācas darba vietā, nevēršas tiesā civiltiesiskā procesa ietveros, bet gan uzreiz iet uz policiju. Jā, tiesas tiks atslogotas, bet kas notiks ar lietu izskatīšanas kvalitāti?
Ja būs pierādījumi, piemēram, foto vai video, kas liecina, ka persona patiešām ir uzmākusies, vainīgajam būs jāmaksā soda nauda pēc tiesas lēmuma. Taču šeit ir interesanta nianse: cietusī puse, proti, persona, kas iesniegusi sūdzību, nekādu kompensāciju nesaņem, pat ja prasība tiek apmierināta, un soda nauda pilnā apmērā nonāk valsts kasē.
Šeit es saskatu bīstamu analoģiju ar citu pantu – par pārkāpumiem, kuru rezultāta tiek nodarīti viegli miesas bojājumi – nobrāzumi, sasitumi vai skrāpējumi, vainīgajam tiek piemērots administratīvais sods. Sanāk, ja reiz man ir nauda, lai samaksātu naudas sodu, man viss ir atļauts – es varu pieiet pie cilvēka, iesist, nodarīt viņam vieglus miesas bojājumus, bet policijai pateikt, ka man ir nauda sodam un es esmu gatavs to samaksāt.
Tas pats acīmredzot notiks arī šajā gadījumā, ja tiks ieviesti naudas sodi par uzmākšanos. Noziedznieks teiks, kas no tā, ka es uzmācos? Man ir nauda soda naudai, es to samaksāšu, un ar to arī viss beigsies.
- Ko jūs ieteiktu?
- Es noteiktu šīs soda naudas apmēru nevis 140 minimālās vienības (kas ir 700 eiro), bet nosacītu, piemēram, 10 vai 20 eiro. Bet tā, lai pats fakts tiktu kaut kur publicēts, publiskots, lai cilvēkiem būtu kauns būt iejauktiem šādās lietās. Tad tas varētu būs iedarbīgi. Arī darba meklētājiem būtu jāzina, ko sagaidīt no šāda priekšnieka. Varbūt vajadzētu izveidot kādu reģistru, kurā varētu redzēt šādus datus? Rezultātā šāda varmākas reputācija būs aptraipīta, un ne vienu reizi vien: ikviens varēs izlasīt - cilvēks ir šeit uzmācies, tur uzmācies. Viņi divreiz padomās, pirms iet pie tāda strādāt. Tajā pašā laikā, ja soda summa būs neliela, neviens nevarēs pārmest valstij, ka šādus likumus ievieš, tikai lai gūtu papildu ienākumu dēļ, nevis lai risinātu problēmu. Pagaidām es šo jaunievedumu uzskatu tikai par vēl vienu mehānismu, kā izspiest naudu no cilvēkiem.
Respektīvi, man svarīgāks ir pats vainas atzīšanas fakts, nevis samaksātā summa. Turklāt nav viegli pierādīt uzmākšanās faktu, ja nav drošu pierādījumu, tāpēc (ja uzmākšanās laikā nav bijis iespējams uzņemt audio vai video) bieži vien lieta balstās uz mutiskām liecībām, un sanāk vārds pret vārdu.
- Taču uzmākšanās faktam var būt arī liecinieki....
- Man gribētos ticēt, ka tie būs neitrāli liecinieki. Taču prakse rāda, ka šādās lietās ir vai nu parādās viltus liecinieki, vai arī tādi, kas a priori ir ieinteresēti liecināt par labu vai nu upurim, vai varmākam. Ja liecinieks ir varmākas pusē, viņš vienkārši pateiks: es redzēju, ka neviens viņai neuzmācās. Tas nav godīgi pret cietušo. Viņai taču uzmācās. Var būt arī otrādi: “upuris” nemaz nav upuris, bet vienkārši apmelo nosacīto “varmāku” un ir sarūpējusi viltus lieciniekus, kuri it kā var apstiprināt, ka priekšnieks viņai uzmācies. Tāpēc es nepaļautos uz lieciniekiem. Šeit saskatu plašas iespējas ļaunprātīgai izmantošanai. Piemēram, ja kāds vēlas atriebties, viņš vienkārši pateiks: “Viņš mani aizskāra!” vai “Viņš uz mani divdomīgi paskatījās!” Iekasēsim 700 eiro. Un viss! Process ir iekustināts. Īpaši, ja runa ir par darba sanāksmi, kur visi sēž pie galda, lieciniekus tam, ka priekšnieks uz kādu ir divdomīgi paskatījies, atrast ir viegli.
- Bet, ja uzmākšanās notiek privāti, nevis publiski, ne katram darbiniekam pie rokas ir videokamera vai mobilais tālrunis, lai fiksētu pierādījumus. Tāpēc arī pierādījumu vākšana var radīt problēmas. Ko cietušajiem darīt šādos gadījumos?
- Piekrītu - vairumā gadījumu pierādījumu nebūs. Būs tikai mutiska informācija no personas, kas iesniegusi sūdzību. Un šeit satraucoši ir tas, ka valsts ir gatava ieņemt noziegumā novērotāja pozīciju: jā, pārsniegt atļauto ātrumu nedrīkst, bet, ja esat gatavs maksāt, varat to pārsniegt pēc saviem ieskatiem, pat ja tie ir simts kilometri stundā. Ja ātruma pārsniegšanu fiksē radars, tiek uzlikts tikai naudas sods, soda punkti netiek piešķirti un tiesības netiek atņemtas. Tāpat uzmākties nav atļauts, bet, ja jums ir nauda, ko esat gatavs samaksāt valsts kasei, uzmācieties cik gribat. Galvenais ir papildināt valsts kasi ar naudas sodiem. Vai tas nešķiet amorāli?
Piekrītiet, pēc būtības, naudas sodu iekasēšana par uzmākšanos nerisina pašu problēmu, bet gan valsts gūst labumu no tā, ka šī problēma pastāv. Turklāt šī tendence - vienkārši piepildīt valsts kasi - ir izsekojama ne tikai šajā gadījumā – pantos par uzmākšanos vai vieglu miesas bojājumu nodarīšanu, bet arī daudzos citos likumos un noteikumos: valsts kopumā ieņem novērotāja pozīciju, nevis risinot sabiedrības problēmas, bet vienkārši papildinot kasi uz to rēķina.
Jebkurā gadījumā pirms šādu grozījumu pieņemšanas tos vajadzēja labi pārdomāt, izvērtējot visus iespējamos riskus.
Cietušie nespēj izturēt tiesu maratonu
Latvijas Juristu apvienības biedrs Sergejs Mahņevs pastāstīja, ka pirms vairākiem gadiem aizstāvējis kādu policisti, kura tika atlaista no darba tieši šādas uzmākšanās dēļ. Savā atlūgumā viņa norādīja, ka vēlas aiziet no darba morālu apsvērumu dēļ. Viņas priekšnieks – toreizējais Jūrmalas Pašvaldības policijas pārvaldes priekšnieks – apstrīdēja šo formulējumu tiesā, taču lietu zaudēja. Tas nozīmē, ka tiesa faktiski atzina šādu motīvu šīs darbinieces aiziešanai no darba.
- Vai kliente mēģināja tiesāties tālāk, lai saņemtu kompensāciju?
- Viņa mēģināja caur tiesu saņemt kompensāciju, kas viņai pienākas pēc likuma pie atlaišanas, taču bet viņas priekšnieks atteicās šo kompensāciju izmaksāt, norādot, ka viņa nav to pelnījusi disciplināru apsvērumu dēļ. Galu galā viņš naudu tā arī neizmaksāja. Tas bija iemesls viņas sūdzībai tiesā. Taču pirmās instances tiesā lieta tika zaudēta, jo nebija pietiekamas pierādījumu bāzes, lai aizstāvētu sievieti: kolēģi, kas strādāja blakus telpās, atteicās liecināt, tāpēc tiesa noraidīja prasību pierādījumu trūkuma dēļ.
Mana kliente atteicās pārsūdzēt lēmumu un turpināt tiesāties - tas prasītu no viņas pārāk daudz morālo un fizisko spēku un nervu. Pēc visiem šiem pārdzīvojumiem viņai nācās vērsties ārstiem, lai atgūtu veselību. Rezultātā viņa atrada citu darbu un nolēma aizmirst visu šo negatīvu. Tāpēc apelācijas sūdzību mēs neiesniedzām un kompensāciju nesaņēmām. Pēc kāda laika priekšnieks pats iesniedza atlūgumu – sabiedrības spiediena rezultātā. Pēc viņa atkāpšanās bija jau par vēlu turpināt lietu – lēmums bija pieņemts un termiņš – pagājis. Tā šis stāsts arī beidzās.
- Kā jūs domājat, vai šīs jaunais pants, kas ļauj varmākam uzlikt naudas sodu līdz pat 700 eiro, būs pluss, vai, gluži pretēji, radīs zināmus riskus?
- Šeit ir ļoti plāna robeža... Ir ļoti ļaunatminīgi cilvēki, kuri var izmantot šādu iespēju, lai vienkārši atriebtos. Pamēģini pēc tam atmazgāties! Tātad riskam var būt pakļauta gan viena, gan otra puse. Manuprāt, šis pants ir bīstams, tas ir nepārdomāts un nepietiekami izstrādāts. Ir viegli vicināt zobenu, proti, iekasēt soda naudas, bet ka tas pavērsīsies...
- Atceroties neseno skandālu Mūzikas akadēmijā, ir skaidrs, ka reakcija uz šāda veida ziņām var būt ļoti vētraina. Bet, pieņemsim, saskaņā ar jauno likumu vainīgajam tiek uzlikts naudas sods, bet cietušie paliet pie salauztas siles, jo soda nauda aiziet budžetā.
- Tagad, kad likums tikai gatavojas stāties spēkā, juristi var tikai vērot, kā tas izpaudīsies praksē, gūt pieredzi un izdarīt secinājumus. Taču, lai šādi sodi būtu efektīvi, nevis tikai papildinātu budžetu, ir vērts šādus lēmumus pieņemt klātienē, cenšoties vairāk iesaistīt rajona administratīvās komisijas, kas ir katrā rajonā vai pilsētā un parasti tiek sasauktas, pamatojoties uz cietušā pieteikumu. Pēc apspriešanas tās pieņem lēmumu par administratīvā soda piemērošanu vai nepiemērošanu.
Bieži vien šādi lēmumi tiek pieņemti aizmuguriski, bez potenciālā pārkāpēja līdzdalības. Tāpēc, ja ir aizdomas par uzmākšanos, efektīvāk būtu rīkot klātienes sēdes, ar potenciālā pārkāpēja piedalīšanos. Tas būtu sava veida kauna stabs. Iespējams, ka daudzus cilvēkus tas atturētu. Ne visi gribētu, lai viņus izsauc uz pašvaldību un apspriež viņu uzvedību. Administratīvajā komisijā, lai sodītu varmāku, varētu iesaistīt dažādus speciālistus, tostarp psihologus un pat psihiatrus. Šī komisija pēc apspriešanas varētu arī lemt, vai varmākam ir jānozīmē ārstēšanās kurss, piemēram, pie psihologa vai psihiatra.
Kā bija līdz šim?
Atgādināsim, ka iepriekš Press.lv stāstīja par priekšnieka un padotās sarežģītajām attiecībām Latvijas miera uzturēšanas misijā Kosovā, kad kāda darbiniece tika pakļauta izsmieklam un apvainojumiem, jo ignorēja seržanta uzmākšanos. Pēc viņas tēva teiktā, viņš nolēma padarīt savu padoto pakļāvīgāku un nosūtīja viņu kājnieku patruļā kalnos ar savainotu kāju. Lai gan darba devējs viņai izmaksāja naudas kompensāciju, ārstēšana ilga sešus mēnešus.
Rezultātā sievietei nācās aizmirst par karjeru armijā gūto traumu dēļ, dienot misijā pie nežēlīga komandiera. Pats seržants no atbildības paglābās: saskaņā ar NBS preses centra oficiālo informāciju šādu faktu nemaz nav bijis, un neviens viņu nav sodījis. Tomēr, kā ziņo mūsu avoti, pēc incidenta seržantam tika sarīkota profilaktiska saruna, kā rezultātā viņam tika liegta iespēja dienēt starptautiskajās misijās, kuru dalībniekiem pienākas piemaksa pie algas.
