Pasaulē
Kur tad paliek visi pārējie? Tiesvedība notikusi veselos 108 procesos. Tātad mazāk nekā trešdaļā bijis iespējams piemērot notiesājošu spriedumu!
Tā vien šķiet, ka skaļie paziņojumi ir vajadzīgi, lai imitētu darbību un panāktu, ka šo struktūru neklapē ciet bezjēdzīguma dēļ. Arī darbības reizēm šķiet vien tāda ārēja izrādīšanās. Darbinieci, kas bija tik uzcītīga, ka pat ņēma darbu uz mājām, iespundēja pat uz 48 stundām izolatorā. Policijas priekšnieku, kurš pats personīgi ierodas smagas autoavārijas vietā, mēģina saukt pie atbildības – vai tas nav apsurds?
It kā jau iekšējais uzraugs, kas uzmana visas Iekšlietu ministrijas struktūras, ir vajadzīgs, bet ne jau tādā izpildījumā, ka tikai kuļ tukšus salmus, taisa troksni, nomelno nevainīgus cilvēkus, bet rezultātā čuš vien sanāk.
Iekšlietu ministram Sandim Ģiģenam vajadzētu tā nopietni pieķerties šīs struktūras darbības izvētīšanai. Var jau sists bungas un pūst taurīti, tikai, ja beigās izrādās, ka tas ir bijis pa tukšo, tad vai šāda struktūra vispār ir lietderīga un varbūt ir pienācis laiks to reorganizēt un pataisīt par patiešām Iekšlietu struktūru uzraugošu iestādi, kas ne tikai taisa trobeli, bet spēj arī lietas novest līdz galam.
