Pasaulē
- Oktobrī vien notika trīs šādas apspriedes – prezentēja dažādus atkritumu dedzināšanas objektus. Es piedalījos visās un pat filmēju tās video.
- Vai jūs apmierināja tas, ko dzirdējāt no projektētājiem un izstrādātājiem prezentācijās? Vai viņi spēja jūs pārliecināt par to, ka šādu objektu atrašanās tiešā dzīvojamo māju tuvumā ir nekaitīga?
- Nē, nepārliecināja. Taču es uzskatu, ka ir ļoti pozitīvi, ka šādas prezentācijas ar publisku apspriešanu vispār notiek. Izstrādātāji detalizēti izklāstīja savu redzējumu par šādām katlumājām un rūpnīcām, un iedzīvotāji varēja uzdot jautājumus, kas viņus uztrauc. Katrai pusei bija, ko teikt. Brīžiem emocijas ņēma virsroku, un saruna ritēja augstos toņos, bet ko lai dara, šī ir sāpīga tēma daudziem cilvēkiem, jo runa ir par vides tīrību un cilvēku veselību.
- Kādā no apspriedēm Krustpils ielā 17a emocijas sita tik augstu vilni, ka nonāca līdz dūru vicināšanai?
- Nekas briesmīgs nenotika, sanāksmes laikā, kas notika uz ielas, bija klāt arī policija, lai uzturētu kārtību. Vienkārši starp sanāksmes dalībniekiem radās pārpratums. Viens cilvēks bija aizpildījis anketu un jau bija to nodevis, bet pēc tam vēlējās kaut ko papildināt, pierakstīt telefona numuru vai e-pasta adresi.
Nu, cilvēks pasniedzās pie savas anketas, lai to aizpildītu. Taču viņa motīvi tika nepareizi interpretēti, viņu mēģināja pagrūst malā, lai neļautu to izdarīt. Pēc tam viss nokārtojās, visi salīga mieru un paspieda viens otram roku, bet tas bija pārpratuma brīdis.
Vēlos atzīmēt, ka tieši tas ieinteresēja sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus, un, pateicoties šim incidentam, LTV žurnālisti ieinteresējās par atkritumu dedzināšanas katlumājām un pat ierakstīja interviju ar mani kā notikušā aculiecinieku. Tomēr no visas astoņu minūšu garās intervijas par atkritumu dedzināšanas katlumāju potenciālajiem riskiem un kaitējumu viņi atstāja tikai dažas sekundes par “kautiņu”. Secinājums ir vienkāršs: vienīgais veids, kā sasniegt sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus, ir sarīkot kautiņu pasākuma laikā, citu iespēju nav. Es par to rakstīju savā blogā: “Viņi atstāja tikai vienu teikumu par “kautiņu”. Tātad izrādās, ka LTV ieskatā tas ir svarīgākais. Un tas diemžēl vairs nepārsteidz...”
Manā Facebook profilā ir visu apspriežu ieraksti, un, ja paskatās, kas toreiz notika apspriedē Krustpils ielā 17a, tad nekāda kautiņa tur nebija, nekā briesmīga. Tāpēc nevajag sabiezināt krāsas.
Vēl viena apspriede notika 24. oktobrī Ulbrokā, kafejnīcā “Ulbrokas pērle”. Runa bija par atkritumu dedzināšanas rūpnīcu, ko plānots būvēt Salaspils novadā. Lieta tāda, ka rūpnīcas būvniecība skars arī četrus Ropažu novadā esošos zemes gabalus, tāpēc, lai virzītu šo projektu, izstrādātājiem ir jāsaņem arī Ropažu novada iedzīvotāju piekrišana. Tāpēc jautājums tika nodots balsošanai arī tur.
Kā redzam, faktiski nedēļā notiek pa divām šādām sanāksmēm un apspriedēm, katru reizi tās rīko dažādas rūpnīcas. Prezentācijas un apspriedes bija gan 23. un 24. oktobrī, gan 31. oktobrī – veselas divas vienā dienā.
- Kā saka, strīdos dzimst patiesība. Pat ja kāds paaugstinātos toņos izsaka savas pretenzijas vai neapmierinātību, galvenais ir iegūt maksimāli izsmeļošu informāciju par plānoto katlumāju un atkritumu dedzināšanas rūpnīcu darbību. Vai jūs saņēmāt pilnīgu informāciju un atbildes uz jautājumiem, kas jūs uztrauca?
- Tas taču ir tikai sākums! Viss vēl tikai sākas un turpināsies. Mēs noklausījāmies par projektiem vispārēju informāciju. Tātad mums ir pirmie iespaidi. Svarīgi, ka iedzīvotājiem bija iespēja beidzot reālajā dzīvē redzēt visus šos attīstītājus, kas reklamē šīs ražotnes. Un viņi, savukārt, redzēja iedzīvotājus ar viņu nostāju un cerībām. Mēs viņus uzklausījām, viņi uzklausīja mūs. Bet kā viņi rīkosies tālāk pēc visām šīm apspriedēm, vai viņi ieklausīsies mūsu vēlmēs, mēs nezinām.
- Vai bija kaut kas, kas jums radīja aizdomas un raisīja neuzticību?
- Visās trijās apspriedēs pamanīju vienu tendenci – tie, kas prezentē rūpnīcas vai katlumājas projektu, kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas atklāt savu investoru vārdus. Tā tas bija visos trijos gadījumos. Uz jautājumiem par investoriem viņi atbildēja aplinkus, sūtīja meklēt informāciju internetā vai arī apliecināja, ka šī informācija ir pieejama publiski. Taču viņi neatbildēja uz jautājumu tieši un atklāti. Respektīvi, publiskās apspriedēs noskaidrot to nebija iespējams. Uzskatu, ka tā ir problēma.
- Kādus riskus jūs tajā saskatāt?
- Pirmkārt, nav skaidrs, ko sagaidīt no šādiem objektiem. Kad nezini, kas ir investors, kas aiz tā visa stāv, nevari pat aptuveni saprast, ko vēl, izņemot deklarētos atkritumus, var sākt dedzināt jaunajās katlumājās vai rūpnīcās. Un tas ir nopietns risks. Mēs nezinām investorus ne divām potenciālām lielā atkritumu dedzināšanas rūpnīcām, ne vienai mazai katlumājai. Tāpēc, protams, mēs nezinām, kas notiks, ja mainīsies šo objektu valdes. Ko viņi sāks darīt? Piemēram, kas mūs sagaida pēc diviem gadiem, pēc četriem gadiem? Gribētos redzēt ilgtermiņā.
Bet tagad izrādās, ka mēs taustāmies pa tumsu, nezinot, kas stāv aiz visām šīm izrādēm.
- Kas vēl rada jautājumus un šaubas?
- Pats galvenais ir drošības jautājumi. Kādu kaitējumu šīs rūpnīcas nodarīs apkārtējo iedzīvotāju veselībai? Šis jautājums vēl nav atrisināts. Cilvēki ir nobažījušies arī par to, kāds ir iespējamo avāriju riska procents? Izstrādātāju atbildes diemžēl nav pārāk pārliecinošas. Mēs nevaram būt droši, ka nekas neparedzēts nenotiks. Vēl viens nopietns trūkums ir straujš nekustamā īpašuma cenu kritums potenciālās būvniecības tuvumā. Tas nozīmē, ka, ja mēs vispār vēlēsimies pārdot savus dzīvokļus, tie būs jāpārdod par neizdevīgu cenu. Nekustamā īpašuma tirgus jau ir reaģējis uz ziņām par atkritumu dedzināšanas rūpnīcu projektēšanu.
- Vai arī jūsu ģimene dzīvo potenciālo atkritumu dedzināšanas rūpnīcu tuvumā? Vai neplānojat pārcelties uz citiem, tālākiem rajoniem?
- Mēs neplānojam pārcelties, mēs vēl pacīnīsimies! Īpaši tāpēc, ka mūsu aktīvā cīņa jau nes augļus – piemēram, atkritumu sadedzināšanas rūpnīcas projekts Ropažu novadā ir apturēts. Izstrādātāji cenšas to virzīt, bet tas nebūs tik ātri. Mēs ceram, ka tādā pašā veidā apturēsim arī citu projektu virzīšanu. Galu galā ir ļoti svarīgi kontrolēt šādu ražošanu. Ja valsts būtu šādas rūpnīcas līdzīpašniece un uzņemtos atbildību par visiem riskiem, tad aina būtu pavisam cita un attieksme pret šiem objektiem būtu citāda. Bet tagad mēs saskaramies ar nezināmiem privātiem investoriem, kuru mērķis ir pilnīgi skaidrs – gūt peļņu. Uz mūsu rēķina, uz apkaimes iedzīvotāju rēķina, kuriem nāksies riskēt ar savu veselību. Tāpēc mēs ceram piesaistīt mūsu pusē pēc iespējas vairāk cilvēku, aktīvistu, kuri ir gatavi iedziļināties jautājuma būtībā, izpētīt visus riskus, informēt par šādu objektu iespējamo bīstamību dzīvojamo rajonu tuvumā. Mums nav citas izvēles – mēs centīsimies aizkavēt šo būvniecību pēc iespējas ilgāk. Kas attiecas uz šīm divām lielajām rūpnīcām, kuras plānots būvēt Ropažu un Salaspils novadā, to būvniecība skars mani un manu ģimeni personīgi. Es esmu vietējais iedzīvotājs – ja rūpnīcas tiks uzbūvētas, tās atradīsies manā redzeslokā – faktiski es tās varēšu vērot no sava loga. Es nedomāju, ka kāds gribētu dzīvot blakus šādam objektam. Mums nav nekādas ticības vietējo atkritumu dedzināšanas rūpnīcu solījumiem!
- Tātad jūs neticat drošo filtru maģiskajam spēkam, ko sola uzstādīt šo rūpnīcu projektētāji?
- Protams, ka nē. Te nevajag ne zīlēt, ne pareģot – mums ir cilvēki ar inženiertehnisko un tehnisko izglītību, kuri jau ir aprēķinājuši visus iespējamos riskus un to pakāpi. Viņi ir pētījuši šo jautājumu, veikuši mērījumus. To, kā šādas atkritumu dedzināšanas rūpnīcas darbojas ārzemēs, kā tur viss ir organizēts un iekārtots, ir viegli izpētīt un salīdzināt. Un izdarīt savus secinājumus.
