Pasaulē
Viņš norāda šādus argumentus:
- Sašutuma pilnajās runās ir izlaists galvenais. Brīvība nav absolūta – kā mēs zinām, “tavas tiesības vicināt dūres beidzas pie mana degungala” (c). Lielāko daļu tiesību, tostarp tiesības uz korespondences neaizskaramību, ierobežo sabiedrības likumīgās intereses.
Šajā gadījumā galvenais normatīvais akts ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta 2. daļa: “Sabiedriskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts drošības, sabiedriskās kārtības vai valsts labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai morāli, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.” (https://www.coe.int/.../the-european-convention-on-human...).
Saskaņā ar ES noteikumiem pakalpojumu sniedzējam ir pienākums noteiktu laiku glabāt datus un sniegt tos pēc kompetento iestāžu pieprasījuma.
Vēlos uzsvērt: nevis kādas “šifrēšanas atslēgas”, kas dod izlūkdienestiem piekļuvi VISIEM datiem, bet gan konkrētu personu konkrēti dati, ja šāds pieprasījums tiek uzskatīts par pamatotu saskaņā ar ļoti stingriem noteikumiem.
Faktiski šādas procedūras pastāv jau sen, lai atļautu noklausīšanos, kratīšanu, arestu un citus pamattiesību ierobežojumus, parasti demokrātiskās valstīs šādām darbībām ir nepieciešama tiesas atļauja, kas izvērtē kompetento iestāžu argumentus.
Piemērs. Izlūkdienesta rīcībā ir dati par gaidāmo teroristu uzbrukumu, un to var novērst, pārbaudot aizdomās turētā saziņu. Taču pakalpojumu sniedzēja izpilddirektors atsakās piešķirt piekļuvi, aizbildinoties ar brīvību, principiem, “es saprotu jūsu ideālus labāk nekā jūs…”.
Rezultātā notiek terora akts. Tas, kuram bija iespēja novērst noziegumu, bet kurš to nedarīja, kļūst par līdzdalībnieku. Es nezinu konkrētās situācijas detaļas, bet, iespējams, ka tieši tas arī ir domāts, kad publiskajā telpā izskan apsūdzības par līdzdalību.
Durova aizstāvji aizgūtnēm klāsta šādus argumentus: “Teiksim, teroristi brauc ar a/m Toyota, vai tas nozīmē, ka koncerns Toyota ir atbildīgs par viņu darbībām? Patiesībā ir vietā analoģija ar taksometra vadītāju, kurš ir vedis teroristus un atsakās izpaust policijai maršrutu, teroristu izskatu un citu informāciju, kas varētu palīdzēt apturēt (vai vismaz notvert un sodīt) teroristus.
Toyota nevar kontrolēt ikvienu, kas brauc ar tās automašīnām. Bet elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējam šādas iespējas (lai arī ne bezgalīgas) ir, lūk, tāda ir atšķirība.
