Pasaulē
Iesniegums milicijai
21. gadsimta paaudzei vārds “teletaips” neko neizsaka. Taču kādreiz šo saziņas līdzekli – telegrāfa aparātu, kas ļāva ātri savienoties ar dažādiem abonentiem un nosūtīt tiem individuālus ziņojumus, plaši izmantoja arī Iekšlietu ministrijas sistēmā.
Teksts, kas nonāca pie Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas dežuranta, skanēja šādi: “15.06.1975. gadā plkst. 16.00 Rīgas pilsētā pie mājas Nr. 37, Revolūcijas ielā, tika nozagta sarkanas krāsas automašīna VAZ-2101, reģistrācijas Nr. 42-14 LTA, kas pieder pilsonim V...”.
Šādi ziņojumi nebija retums tajos laikos, jo Toljati automobiļu rūpnīca bija sākusi strādāt ar pilnu jaudu, un Latvijas pilsētu ielās sāka parādīties arvien vairāk dažādu modifikāciju “Žiguļu”. Tajā pašā laikā automobiļu īpašniekiem nācās risināt savu dzelzs zirgu apkopes un remonta problēmas, jo rezerves daļas nebija pieejamas.
Taču šoreiz automašīnu negrasījās izjaukt detaļām vai nelegāli pārdot tālāk naudīgajiem uzpircējiem no Kaukāza republikām. Zagļi nolēma izspiest naudu tieši no automašīnas īpašnieka.
Pēc dažām dienām Rīgas Proletāriešu rajona Iekšlietu pārvaldē vērsās pilsonis Augusts D. ar šādu iesniegumu. “1974. gadā es iegādājos automašīnu VAZ-2101, v/n 42-14 LTA. Tajā pašā gadā izsniedzu brālim pilnvaru tās vadīšanai. Kad 18. jūnijā atgriezos mājās, sieva man paziņoja, ka kāds zvanījis pa telefonu un mani meklējis. Balss bija vīriešu, klusa, runāja latviski. Astoņos vakarā telefons zvanīja atkal, es pacēlu klausuli un dzirdēju: “Vai Augusts?”
Izdzirdot apstiprinošu atbildi, vīrietis paskaidroja, ka mana automašīna ir nozagta un viņš zvanot no Valsts autoinspekcijas. Es palūdzu zvanītājam, lai viņš stādās priekšā, taču skaidru atbildi nesaņēmu, un mans sarunu biedrs nolika klausuli. Pēc pusstundas tālrunis zvanīja atkal, un tā pati balss atkal jautāja: “Vai “Žigulis” ar numuru 42-14 ir jūsu?”. Es atbildēju, ka jā. Un zvanītājs paziņoja: “Ja vēlaties to atgūt, sagatavojiet izpirkumu 2000 rubļu”. Domādams, ka kāds no draugiem mani izjoko, es pajautāju, kur un kad viņš vēlas saņemt naudu. Man atbildēja, ka es tikšot informēts papildus. Joprojām domājot, ka tas ir joks, es pajautāju: “Vai tas ir detektīvs?” “Jā, detektīvs,” atbildēja svešinieks un nolika klausuli...”
Runa bija par to pašu “Žiguli”, par kura zādzību tika ziņots ar teletaipa starpniecību. Acīmredzot automašīnā bija servisa grāmatiņa uz D. vārda. Tā zagļi uzzināja viņa adresi un mājas tālruņa numuru.
Kaut kas jauns
Auto zādzības tajos laikos nemaz nebija tik retas, jo īpaši tāpēc, ka tā paša “Žiguļa” durvis varēja atvērt ar parastu skolas metāla lineālu, savukārt motoru varēja iedarbināt, veicot elementāras darbības aizdedzes slēdzi. Taču šantāža no automašīnu zagļu puses bija kas jauns.
Svešinieks piezvanīja atkal pēc trim dienām. Spriežot pēc balss telefona klausulē, zvanītājs katru reizi bija viens un tas pats cilvēks. Zvanīja parasti vakarā, kad nozagtās automašīnas īpašnieks bija atgriezies no darba.
Pēc milicijas darbinieku ieteikuma cietušais centās runāt ar šantažētāju pēc iespējas ilgāk, velkot laiku un mēģinot nokaulēt summu. Tolaik operatīvo darbinieku rīcībā nebija atbilstoša aprīkojuma, kas ļautu noteikt vietu, no kuras zvana šantažētājs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka katru reizi viņš zvanīja no cita telefona automātu.
Sarunas ilgums telefona automātā bija ierobežots – četras minūtes. Lai turpinātu sarunu, vajadzēja vēlreiz ievietot automātā divu kapeiku monētu un no jauna uzņemt numuru.
Tikmēr operatīvie darbinieki pētīja iesniegumus par auto zādzībām Latvijā pēdējā gada laikā. Izmeklētāji pievērsa uzmanību diviem aizdomīgiem gadījumiem. Viena automašīna tika nozagta aprīlī, otra – maijā, turklāt līdzīgā veidā: no veikala autostāvvietas, 10 minūšu laikā, kamēr īpašnieki devās iepirkties.
Vienas automašīnas īpašnieks informēja miliciju, ka viņa “Žigulis” ir atradies. Otra automašīna tika uzieta mežā netālu no Rīgas izjauktā veidā. Abu auto īpašnieki tika izsaukti uz sarunu. Un, kā izrādījās, arī viņi bija kļuvuši par šantažētāja upuriem. Turklāt viens no viņiem, kura automašīna bija “atrasta”, bija aiznesis pieprasīto summu uz izspiedēja norādīto vietu.
Ne viens, ne otrs par izspiešanu milicijai nebija ziņojis. Pirmo atturēja gļēvulība, bet otro – nepiedodama vieglprātība. Skarbi aprunājoties ar noziedznieku pa tālruni un kategoriski atsakoties no jebkādām sarunām par šo tēmu, viņš, dīvainā kārtā, “aizmirsa” piezvanīt uz numuru 02. Rezultātā izspiedējs pameta viņa “Žiguli” mežā, noskrūvējot no tā detaļas vairāk nekā tūkstoš rubļu vērtībā.
“Naudu aiznes uz bagāžas glabātuvi!”
Visbeidzot cietušais paziņoja, ka nepieciešamie 2000 rubļu ir savākti, uz ko šantažētājs pateica, ka nauda noteiktā laikā ir jāievieto Rīgas dzelzceļa stacijas automātiskajā glabātavā, konkrētā skapītī. Jāpiebilst, ka kādreiz Rīgas centrālajā dzelzceļa stacijā bagāžas glabāšanas telpas atradās pirmajā stāvā.
Pēc tam šantāžists nodiktēja kodu. “Jā, un ņem vērā, lai tur būtu precīzi divi tūkstoši,” piekodināja izspiedējs. “Tikai tādā gadījumā tu atgūsi savu auto, kas stāvēs pie Stacijas laukuma.”
Ciešā operatīvo darbinieku uzraudzībā Augusts D. devās uz bagāžas glabātuvi, rokās turot vecmodīgu koferi, kurā bija nauda. Drīz vien viens no miličiem pamanīja iespējamo vainīgo. Kalsns, tumšmatains puisis trolejbusa pieturā nervozi slaucīja saulesbrilles un nepacietīgi meta acis uz stacijas pulksteni. “Ir viņš vai nav?” saspringti domāja operatīvais darbinieks. “Drīz viss noskaidrosies.”
Beidzot parādījās D. Viņš uzreiz pamanīja savu mašīnu un, atverot durvis, ilgi nekāpa ārā no salona. Beigu beigās viņš aizcirta durvis un devās dzelzceļa stacijas virzienā, taču, apstājoties pie skapīšiem, kaut kāda iemesla dēļ naudu neielika, bet devās atpakaļ.
“Automašīnā nav aizdedzes atslēgas,” viņš apjucis čukstēja, ejot garām grupas vadītājam. “Vienalga. Ielieciet naudu,” praktiski nekustinot lūpas atbildēja galvenais.
Beidzot koferis prasīto naudas summu izrādījās 58. skapītī. Aizdomīgais puisis no trolejbusa pieturas nervozā gaitā devās uz bagāžas glabātuves pusi. Operatīvie darbinieki viņu uzmanīgi vēroja, lai saprastu, vai viņam nav līdzzinātāju.
Puisis piegāja pie skapīša, izvilka koferi un, paejot nomaļākā stūrī, sāka bāzt naudu kabatās. Vecākais operatīvais darbinieks deva signālu aizturēšanai. Jau pēc brīža izspiedēja rokas bija saslēgtas rokudzelžos.
Ar to arī tika pielikts punkts kāda Rīgas autotransporta uzņēmuma 23 gadus vecā mehāniķa Zigmunta Š. Noziedzīgajai darbībai. Izmeklētāji pierādīja viņa līdzdalību visās trīs noziedzīgajās epizodēs. Rezultātā Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija viņam piesprieda septiņu gadu cietumsodu par automašīnu zādzību un izspiešanu.
Aleksandrs VALTERS
