Pasaulē
- Šķiet, nekas īpašs, taču šis stāsts rosināja veikt grozījumus Administratīvajā kodeksā. Kādu dienu pie viena no mūsu juristiem, Daiņa Šaicāna, pēc palīdzības vērsās kāds viņa paziņa. Klients pastāstīja, ka noticis sadzīvisks konflikts, viņš ar kādu nopietni sastrīdējies, un šīs vārdiskās saķeršanās laikā viņš lietojis rupjus izteicienus, izmantojot krievu necenzēto leksiku. Taču viņš nebija gatavs doties uz cietumu uz piecpadsmit diennaktīm, tāpēc nolēmis konsultēties ar juristiem.
Mēs sākām pētīt likumus. Kas pie mums tiek uzskatīts par necenzētu leksiku? Izrādījās, ka tolaik nebija (un arī tagad nav) precīzas definīcijas – kādus vārdus drīkst teikt un kādus nedrīkst. Daži valodnieki uzskata tā, citi – savādāk. Viss ir ļoti izplūdis, un skaidrības nav. Savukārt Satversmes 100. pants nosaka, ka cenzūra ir aizliegta (tiesa, 116. pants to ierobežo, piemēram, cietumos, jo cenzori lasa ieslodzīto vēstules un konfiscē tās, ja tajās tiek lietoti necenzēti vārdi).
Un tomēr. Kad runa ir par apvainojumiem vai rupjībām, nereti izrādās, ka daudzi cilvēki lieto krievu necenzēto leksiku latviešu valodā bez nolūka kādu aizvainot – vienkārši, lai sasaistītu vārdus vai piešķirtu teiktajam spilgtāku emocionālo nokrāsu, dažkārt pat nedomājot par vārdu nozīmi. Daži, protams, izmanto necenzēto leksiku, lai paustu savas emocijas. Un šo vārdu nozīme nav juridiski definēta.
Katrā ziņā, lai personai varētu piespriest administratīvo arestu, ir jābūt juridiskam pamatojumam. Un tāpēc mēs nosūtījām pieprasījumu Latviešu valodas aģentūrai. Valodnieku oficiālā atbilde mūs toreiz pārsteidza. Izrādījās, ka latviešu valodā tikai divi vārdi, kas tiek uzskatīti par necenzētiem - “padaudza” un “slampa”, un ar tiem diezgan reti kāds apsaukājas. Biežāk tiek lietoti citi rupji lamu vārdi latviešu valodā (vulgārismi u. tml.) vai krievu necenzētā leksika. Taču visi šie vārdi, kā mums pastāstīja latviešu valodas speciālisti, nav necenzēti vārda tiešā nozīmē – tie ir vai nu vulgārismi, vai vienkārši nepieklājīgi, nevēlami vārdi. Tas nozīmē, ka par to lietošanu būtībā pie atbildības saukt nevar.
Atklāti sakot, mums bija atklājums. Kā tas ir iespējams? Kārtības sargi no laika gala ir saukuši pie atbildības un arestējuši cilvēkus uz 15 diennaktīm ne tikai par sabiedriskās kārtības pārkāpumiem, bet arī par necenzētu lamāšanos. Un neviens pat nav papūlējies pieprasīt necenzēto lamu vārdu sarakstu.
- Izrādās, ka visiem šiem cilvēkiem brīvība tika atņemta nelikumīgi?
- Spriediet paši - valstī vairāk nekā 1000 cilvēku gadā tika aizturēti un sodīti ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 15 diennaktīm par sīko huligānismu – necenzētas leksikas izmantošanu. Lai gan viņi lamājās krieviski, gandrīz neviens no viņiem nebija izmantojis šos divus “aizliegtos” vārdus - padauza un slampa... Izrādās, ka cilvēki tika aizturēti ne par šo necenzēto vārdu izmantošanu. Tātad, raugoties no likuma burta viedokļa, viņi tika sodīti nelikumīgi?
- Kāda bija jūsu rīcība, saņemot šādu valodnieku slēdzienu?
-Tā persona, kuru mēģināja sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz piecpadsmit diennaktīm, iesniedza tiesai Latviešu valodas aģentūras atzinumu par to, kuri vārdi oficiāli uzskatāmi par necenzētiem. Apspriešanas gaitā tiesa noskaidroja no policijas darbiniekiem, kādus vārdus aizturētā persona ir izteikusi. Izrādījās, ka ar diviem “aizliegtajiem” vārdiem tiem nebija nekāda sakara! Galu galā tiesa pilnībā attaisnoja šo cilvēku, pamatojoties uz valodnieku liecībām!
Un tas neskatoties uz to, ka viņš patiešām nepieklājīgi lamājās, taču krievu valodā. Šī tēma kādu laiku bija ziņās, par to notika spraigas diskusijas, un pēc mūsu ierosinājuma izdevumā “Jurista vārds” (juristavards.lv) tika publicēts apjomīgs raksts ar nosaukumu “Valodas likumu un tiesību zinātnes sadursme”.
Lai sakārtotu likumdošanu šajā jomā, mēs uzrakstījām vēstuli Saeimai ar lūgumu veikt grozījumus likumā, jo īpaši tāpēc, ka tobrīd jau 20 gadus dzīvojām neatkarīgajā Latvijā un Administratīvo pārkāpumu kodekss nebija grozīts kopš 1984. gada. Mūsu vēstule ar priekšlikumu 167. pantā aizstāt terminu “necenzēti vārdi” ar “nepieklājīgu uzvedību” krita uz auglīgas, jau sagatavotas augsnes, deputāts Andrejs Judins iesniedza likuma grozījumus, un galu galā 2013. gadā 167. pants tika grozīts - “necenzēti izteicieni” no tā pazuda, un par kārtības pārkāpumu kļuva jebkura nepieklājīga uzvedība – vai tie būtu žesti, vai vārdiski apvainojumi, vai nepiedienīga uzvedība (piemēram, kad ārvalstu tūristi nokārtoja savas dabiskās vajadzības pie pieminekļa).
Pēc likuma grozīšanas 2013. gadā tajā vairs nav minēti necenzēti vārdi, un sabiedriskās kārtības pārkāpēja rīcība tagad tiek interpretēta holistiski, ņemot vērā visus apstākļus un nodomu.
Par aizguvumiem un slengu
Latvieši neformālā saziņā bieži lieto arī latviešu un krievu valodas sajaukumu, piemēram, sakot “Labi, davai, čau!”, kad vēlas beigt sarunu pa telefonu.
Starp citu, 2008. gadā Latvijā izdotā “Latviešu valodas slenga vārdnīca” acumirklī tika izpirkta, kļūstot par bibliogrāfisku retumu. Tajā ir daudz smieklīgu lietu zinātkārajiem prātiem, tostarp daudz aizguvumu no krievu valodas. Īpaši jauniešu slengā. Piemēram, tādi vārdi kā nahalka, nahaļavu, ačkāriks, abloms, kirdiks, čaiņiks, halturščiks, hļupiks, krasavčiks, abidna, proļots, propka, prikols, barabanščiks, kistočka, prorabs, obsčaks.
Dažus vārdus, kas aizgūti no krievu valodas, latvieši lieto nedaudz citā nozīmē. Piemēram, bekons - resns vīrietis, pričindalis - kāda lieta, piederums, aksesuārs, pritča - frizūra, bābuška - šalle un lakats, kas sasiets zem zoda, babuliene (atvasināts no bābuška un babuļa) - neglīta, nemoderni ģērbusies sieviete. Tēju dēvē par čaikovski. Lai gan kāds tai sakars ar krievu komponistu?
Duņa latviešu valodas slenga vārdnīcā nozīmē krievu tautības sieviete (bieži saka arī krievuška vai tjotja Motja).
Latviešu valodā iesakņojušies arī tādi krievu valodas vārdi kā jolka - meitene, pivčiks - alus, kinčiks - kino, ački - punkti (sporta spēlē, piemēram, basketbolā).
Un, protams, kā gan bez krievu necenzētās leksikas, kas šad un tad dzirdama latviešu jauniešu runā: pofig, abaldet, afiget..... Nu, un spēcīgāki izteicieni. Daži vārdi tiek saīsināti. Piemēram, ahuns nozīmē “lielisks”.
Starp citu, latviešu valodā “Razborkas ar žmurikiem” nozīmē izrēķināšanos nevis ar mirušajiem, bet gan ar bandītiem. Vārds žmuriks nozīmē “bandīts”.
“Vienam un tam pašam vārdam dažādos kontekstos ir atšķirīga nozīme”
Saeimas deputāts Andrejs Judins komentē likuma izmaiņas šādi:
“Saukt pie atbildības joprojām var par jebkuru pārkāpumu, tā var būt gan necenzēta lamāšanās, gan jebkas cits. Galvenais ir saprast, kādas sekas šāda rīcība rada citiem. Ja kādam tiek nodarīts kaitējums – tas jau ir pārkāpums. Un nav svarīgi, kā šis kaitējums tiek nodarīts - ar vārdiem vai ar roku, vai ar kādu citu darbību. Aizliegto vārdu saraksta nav, taču tas nenozīmē, ka cilvēki, kas lamājas, netiks sodīti. Administratīvo sodu likuma 11. pantu var piemērot arī tiem, kas lieto aizskarošu leksiku. Panta aprakstā nav tādu vārdu kā “pļauka” vai “pieskāriens”, tomēr gan pļauka, gan pieskāriens var sāpināt un aizvainot cilvēku. Agresija var būt verbāla un neverbāla. Motīvus analizē un interpretē policija.
- Tātad ir iespējams kādu aizvainot ar dusmīgu skatienu? Bet, ja likumā nav minētas konkrētas aizskarošas darbības, tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku lēmums ir atkarīgs no viņu situācijas uztveres, t. i., cilvēciskajam faktoram var būt nozīme lēmuma pieņemšanā?
- Ja cilvēks jūtas aizvainots par kādu citas personas rīcību, viņam ir jāraksta iesniegums policijai. Un policija viņu aizsargās. Taču iesniegumā ir skaidri jāpaskaidro, kas viņam ir nodarīts. Vienam un tam pašam vārdam dažādos kontekstos būs atšķirīga nozīme. Vienu un to pašu rīcību var interpretēt dažādi atkarībā no tā, kā cilvēks izturas. Tāpēc, ja likumā vienkārši aizmirstu uzrakstīt aizliegtos vārdus, tas būtu dīvaini. Viss ir atkarīgs no notikuma konteksta un apstākļiem, un policisti lemj, vai likums tika pārkāpts vai ne.
Augstākā tiesa nosūtīja lietu pārskatīšanai
Press.lv nolēma izpētīt tiesu praksi un arhīva dzīlēs atrada vienu kuriozu dokumentu - Latvijas Augstākās tiesas lēmumu. Tā būtība ir tāda, ka kādam liepājniekam par necenzētu lamāšanos tika piespriesta brīvības atņemšana uz 15 diennaktīm, taču apsūdzētais šo lēmumu apstrīdēja tiesā. Lieta nonāca līdz Augstākajai tiesai, kas atcēla iepriekšējos spriedumus un nosūtīja lietu pārskatīšanai.
Zīmīgi, ka apsūdzētais lietoja vārdu “padauza”, kas tolaik tika atzīts par necenzētu, turklāt adresēja to toreizējai valsts prezidentei. Taču pat šādos apstākļos Augstākā tiesa atcēla iepriekšējo tiesu spriedumus. Tādējādi vienā šķietami nenozīmīgā lietā par brīvības atņemšanu uz 15 diennaktīm par rupju lamāšanos tika iesaistītas visu instanču tiesas līdz pat Augstākajai tiesai.
