Pasaulē
Pagājušā gadsimta beigās Rīgu bija kļuvusi par iemīļotu vietu uzpirksteņu spēlētājiem no Gruzijas, Krievijas, Baltkrievijas un citām republikām. Par to, kā Rīgas milicija cīnījās ar iebraukušajiem krāpniekiem, stāstīts F. Gucereviča rakstā “Kaisles ap trim uzpirksteņiem”, kas 1989. gadā tika publicēts pilsētas vakara laikrakstā “Rīgas Balss”.
Plaukstošs bizness
Azartspēles “Trīs uzpirksteņi” duļķainais vilnis, kas bija plaši izplatīts vairākos PSRS reģionos, diemžēl pāršalca arī Rīgu. Krāpnieku grupas steidzās uz mūsu galvaspilsētu no Maskavas, Kuibiševas, Minskas, Omskas, Abakanas, Poti, Pleskavas un citām pilsētām. Slikts piemērs, kā saka, ir lipīgs. Parādījās arī savējie, pašmāju “zagļi” – no Jūrmalas, Jelgavas un Rīgas rajona.
Uzpirksteņu spēles organizētāji parasti pulcējas vietās, uz kurām cilvēki parasti nāk ar naudu - Rīgas Centrālajā kolhozu tirgū, Čiekurkalnā, pie Centrāla universālveikala, tirdzniecības centra “Starts” Rumbulā, kur tirgoja auto rezerves daļas un automašīnas, kā arī pie universālveikala “Dole”. Tajos laikos šīs tirdzniecības vietas bija pārpildītas tā, ka ābolam nebija kur nokrist.
Krāpnieku pieplūdums uz Rīgu galvenokārt skaidrojams ar to, ka Krievijā un dažās citās republikās nodarboties ar šo noziedzīgo rūpalu bija palicis nedroši, jo pret uzpirksteņu spēlētājiem tika vērstas stingras represijas. Savukārt pie mums par to draudēja vien 50 rubļu naudas sods.
Uzpirksteņu spēlētāji dienā pelnīja no 500 līdz 1200 rubļu, tāpēc šāds sods viņiem bija tīrais nieks. Starp citu, tolaik vidējā inženiera alga ar visām prēmijām un piemaksām nepārsniedza 200 rubļu mēnesī.
Kas tas īsti bija šie spēlmaņi, kas tiek viegli spēja apmuļķot daudzus lētticīgos un vieglas naudas tīkotājus. Jāsaka, ka sabiedrība bija gana raiba: viņu vidū bija gan studenti, gan strādnieki, taču lielākoties tie bija deklasēti elementi ar iepriekšējām sodāmībām, kas jebkurā brīdī varēja sarīkot kautiņu vai izrādīt pretestību milicijai.
Krāpšanas shēma
Krāpnieki vienmēr darbojās pēc labi izstrādātas shēmas: viens vai divi cilvēki “ripina uzpirksteņus”, grupa no 5-6 cilvēkiem veic likmes (no 25 līdz 200 rubļiem) un prasmīgi iesaista spēlē vienkāršus cilvēkus, trešā grupa stāv uz vakts, brīdinot par milicijas ierašanos.
Tiem, kas “ripina”, kabatā bija ne vairāk kā 50-150 rubļu, zinot, ka neveiksmes gadījumā nauda tiks konfiscēta par labu valstij. Krāpniekiem bija savs kasieris, kurš tur pie sevis 10-15 tūkstošus rubļu un vienmēr pastaigājas kādu gabalu nostāk. Laiku pa laikam viņš pienāca pie spēles galda, lai paņemtu izmānīto naudu.
Beidzoties “darba dienai”, krāpnieki dalīja laupījumu (naudu, zelta laulības gredzenus, rokassprādzes, brošas, pulksteņus), kuru cilvēki labprātīgi atdevuši spēlmaņiem, neskatoties uz to, ka par šo krāpniecības veidu bieži stāstīja televīzijas raidījumos un rakstīja avīzēs.
Uzminēt, kura uzpirkstenī atrodas bumbiņa, bija neiespējami, jo spēlētājs to turēja starp pirkstiem. Un ja kādam tas arī izdevās, tad šis cilvēks viennozīmīgi bija no tās pašas krāpnieku kompānijas.
To neslēpa arī paši spēlmaņi. Vadims Latiševs no Minskas milicijai stāstīja, kā viņš “ripinaja uzpirksteņus”, bet viņa tautietis Aleksandrs Moničs viņu piesedza. Pirmā likme bija 50 rubļu, nākamā – jau 100 rubļu.
“Mēs nevienu spēlēt nespiežam,” stāstīja Latiševs. “Viņi zināja, ka zaudēs, bet tik un tā spēlēja. Viena sieviete pat ieķīlāja savu laulības gredzenu.” Patiešām, Centrāltirgus zivju paviljonā pusmūža kundze Gaļina K., zaudējot 100 rubļu, nolēma atspēlēties. Viņa bija pārliecināta, ka šoreiz noteikti uzminēs. Taču, kā jau bija sagaidāms, viņai tas neizdevās, kā rezultātā sieviete bija spiesta atdot Latiševam gredzenu. Tomēr viņai paveicās. Krāpnieks tika aizturēts, un gredzens atgriezās pie savas īpašnieces.
Aleksandrs K., TEC maiņas priekšnieks no Barnaulas, mēroja tālu ceļu, lai atpūstos un uzlabotu veselību Dzintaru pansionātā. Kādu dienu viņš atbrauca uz Centrāltirgu, lai iegādātos vietējos lauku labumus. Pie zivju paviljona grūstījās cilvēku bariņš, un Aleksandrs, ziņkārības dzīts, nolēma uzzināt, kas tur notiek. Pieejot klāt, Aleksandrs ieraudzīja, ka puiši spēlē uzpirksteņus. Kādu laiku pavērojot spēli, vīrietis neizturēja un pievienojās spēlētājiem. Azarts pilsētas viesim izmaksāja 300 rubļu. Viņš taču redzēja, ka spēle bija negodīga. Uz ko viņš cerēja?
Tajā pašā vietā pie zivju paviljona uz krāpnieku āķa uzķērās arī strādnieks Andrejs Z., vienā mirklī šķiroties no 50 rubļiem. Šādu gadījumu bija patiešām daudz.
Tikai 1989. gada martā Centrāltirgū vien policijas darbinieki pie administratīvās atbildības sauca 52 uzpirksteņu spēles organizētājus. Viņi samaksāja 1120 rubļu naudas sodu, un aptuveni tikpat liela naudas summa viņiem tika konfiscēta. Cik patiesībā nopelnīja krāpnieki, ir miglā tīts noslēpums. Vienu mēs zinām noteikti – summas bija iespaidīgas. Spriežot pēc pašu krāpnieku teiktā, viņu guvums dienā bija no 500 līdz 1200 rubļiem.
Kas bija šie cilvēki?
Lūk, daži no viņiem: Vano Gvinerija, dzimis 1965. gadā, Odesas institūta students; Andrejs Zubakins, dzimis 1966. gadā, Omskas Fiziskās audzināšanas institūta students; Aleksandrs Lazarevs, dzimis 1965. gadā, Voroņežas kooperators; Sergejs Kolmogorovs, dzimis 1968. gadā, strādnieks no Omskas, iepriekš sodīts.
Atsevišķi gribētos izcelt bezdarbnieku Ēriku Burkhardu no Jelgavas. Milicija viņu aizturēja ne vienu reizi vien. Bija tā, ka no rīta milicija uzlika Ērikam 50 rubļu sodu, bet pēc pāris stundām viņš jau atkal organizēja uzpirksteņu spēli pie autoostas.
Spēlmaņi ne tikai apkrāpa lētticīgos iedzīvotājus, bet arī nekautrējās laist lietā dūres, kad viņiem kāds ko aizrādīja. 9. martā Centrāltirgū atslēdznieks Jurijs Grigorjevs, vērojot spēli, sāka atrunāt apkārt stāvošos piedalīties tajā, par ko nekavējoties saņēma sitienu pa seju.
Jurijs vērsās milicijā un palīdzēja aizturēt Vladimiru Kovaļu no Omskas, kurš sāka trakot, lamāties un palaist rokas, tāpēc milicijas darbiniekiem nācās pielietot spēku un nogādāt viņu iecirknī.
Stingrāks sods
Galu galā arī Latvijas tiesībsargājošās iestādes nolēma pastiprināt atbildību par azartspēļu organizēšanu, klasificējot to kā noziedzīgu nodarījumu. Par atkārtotu azartspēļu, tostarp uzpirksteņu spēļu organizēšanu gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas draudēja brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai labošanas darbi uz tādu pašu laiku, konfiscējot azartspēļu piederumus, kā arī naudu, mantas un citas vērtības, kas tika izmantotas spēlē.
Neraugoties uz to, uzpirksteņu spēlētājus varēja sastapt līdz pat 90. gadiem, kad krāpnieki sāka apgūt arvien jaunus cilvēku krāpšanas veidus paņēmienus. Tieši tad parādījās klasiskā telefonkrāpšana ar “Mammu, es notriecu cilvēku un man steidzami vajag naudu, lai neierosinātu lietu”.
Aleksandrs VALTERS
