Pasaulē
Slavenā “Kankāna” autors, operešu meistars Žaks Ofenbahs ir dzimis Vācijas pilsētā Ķelnē. Komponists visu mūžu strādāja pie šīs operas, taču diemžēl nespēja to pabeigt. Jau pēc komponista nāves to pabeidza Ernests Giro. Iestudējums guva neticamus panākumus un nostiprinājās uz pasaules labākajām skatuvēm. Dažādi autori piedāvāja savas interpretācijas tam, kā Ofenbahs būtu vēlējies redzēt savu mūža darbu, tāpēc ar to līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas "Hofmaņa stāstu" versijas.
Komponists vienkāršoja (labā nozīmē) diezgan sarežģīto mistisko sižetu, izstāstot to plašai publikai ar neticami skaistas, romantiskas mūzikas palīdzību. Izrāde LNO ilgst aptuveni 3,5 stundas (ar diviem pārtraukumiem), taču ir skatāma vienā elpas vilcienā.
Pirmais, kas jāsaka par šo iestudējumu, ir tas, ka tā patiešām ir izrāde. Īsta, pilnvērtīga izrāde, kurā brīnišķīgi dziedātāji sevi parāda arī kā izcilus aktierus. Negribu liegt skatītājiem pašiem izbaudīt šo muzikālo piedzīvojumu, tāpēc detaļās sīkāk neielaidīšos. Minēšu tikai galvenos punktus.
Izrāde ir veidota romantiskā minimālisma stilā. Tas nozīmē, ka uz skatuves ir daudz visa arī ar minimālām dekorācijām. Krāsu un gaismas spēlei izrādē ir sava atsevišķa loma. It kā tehniski nekas nenotiek, bet pasaule ir mainījusies.
Īsumā atgādināšu sižetu: Hofmanis meklē savu ideālu (sievieti). Mūza, cenšoties viņu mierināt, organizē tikšanās ar trim sievietēm. Tikšanās ir diezgan dīvainas. Olimpija, Antonija, Džuljeta. Viena no viņām izrādās... lelle. Cita sirgst ar noslēpumainu slimību, kas nogalina cilvēkus ar... dziedāšanu. Trešā, kurtizāne, nozog viņa tēlu un krāpj viņu. Hofmani salauž ciešanas – Mūza ir vīlusies viņā.
Tomēr interesantākais slēpjas detaļās. Piemēram, režisors Mūzai ir piešķīris kaķa, precīzāk, sudrabaini zilganas Kaķenītes veidolu. Tā taču ir pasaka, kāpēc gan ne? Praktiski visu izrādi (neskaitot to, ka viņa skaisti dzied – man bija gods redzēt šajā lomā čehu dziedātāju Štepānku Pučālkovu) šis graciozais dzīvnieciņš laiza kažociņu, kasa austiņu un spēlējas ar savu asti.
Reizēm šķiet, ka tā pārvilks uz sevi visu skatītāju uzmanību, jo zināms, ka neviens mākslinieks nespēj pārspēt īstu kaķi (un tas noteikti ir īsts, nu, gandrīz kā īsts), taču tieši līdzsvara izjūta ir tā, kas raksturīga Aika Karapetjana darbiem. Tāpat kā viņa pirms dažiem gadiem uz šīs pašas skatuves iestudētajā “Faustā” ar visiem specefektiem – visa ir tieši tik, cik vajag: gan priekam, gan domām.
Nedaudz pretrunīgs šķiet Olimpijas tēls, kas, Hofmaņa domām, ir īsta sieviete, bet patiesībā izrādās no galvas līdz kājām nosaitēta lelle. Tomēr Annija Kristiāna Ādamsone, kas atveido šo lomu, tik ļoti apgaro savu varoni, ka dzīvas būtnes piedzimšana uz skatuves pārsteigto skatītāju acu priekšā ir izraisa patiesu sajūsmu un samierina ar viņas izskatu. Starp citu, šī ir jaunās dziedātājas, kādreizējās Rīgas Doma skolas audzēknes, spilgta un ārkārtīgi veiksmīga debija.
Īpašs prieks ir par balsīm. Plasido Domingo savulaik tika uzskatīts par vienu no labākajiem Hofmaņa lomas izpildītājiem. Mūsu gadījumā šajā lomā lieliski ir iejuties slavenais Džordžo Berrudži, saulainais itāļu tenors (citā sastāvā – Latvijas publikas iemīļotais un kolorītais tenors Artjoms Safronovs).
Tomēr katrs no šī ansambļa māksliniekiem piešķir kopainai savas košās krāsas tikai viņiem vien piemītošajā sirsnīgajā manierē. Labākie dziedātāji: bez jau pieminētajiem – dažādos sastāvos – Inna Kločko, Tatjana Trenogina, Inga Šļubovska-Kanceviča, Jūlija Vasiļjeva, Dana Bramane, Laura Grecka, Rihards Mačanovskis, Krišjānis Norvelis, Edgars Ošleja, Ilona Bagele, Evija Martinsone... Latvijas Nacionālās operas koris kā vienmēr ir savu uzdevumu augstumos! Pirmizrādē pie diriģenta pults stājās pats maestro Šašlēns, kurš, starp citu, nav pirmais, kas iestudē Hofmaņa pasakas. Viņš ir strādājis pasaules labākajos teātros. Un tā viņš franču valodā – maigi, bet godbijīgi un aizrautīgi – stāsta mums par mīlas noslēpumainajiem labirintiem.
Vēlos vēl atsevišķi pateikties iestudējuma komandai, īpaši pieminot kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku, scenogrāfu Miķeli Fišeru, gaismu mākslinieku Euģeniju Sabaļauski, horeogrāfi Lindu Mīļo. Interesanti, ka uz skatuves ir pat suflieris Pasaka nav vienkārša lieta...
Jeļena SLUSAREVA
FOTO: Agnese Zeltiņa
