Pasaulē
Atšķirībā no slavenajiem jūgendstila namiem, kas Elizabetes ielā (tuvāk Krišjāņa Valdemāra ielai) tika uzcelti īsi pirms Pirmā pasaules kara, Tīzenhauzena nams parādījās daudz agrāk – 1884. gadā. Tas bija viens no pirmajiem mūra namiem šajā ielā un viens no pirmajiem Rīgā, kas bija pilnībā elektrificēts.
Aplūkojiet veco pastkarti. Tajā vēl nav redzamas apkārtnē esošās savrupmājas. Tās sāks parādīties 1910. gados, kad apkaime kļūs par vienu no aristokrātiskākajām Rīgā.
XVI gadsimtā tagadējās Pulkveža Brieža vietā atradās dambis. No tā cēlies pirmais ielas nosaukums – Ganību dambis. Vēl XIX gadsimtā šeit tika dzīti ganībās lopi – tagadējā Ganību dambja vietā bija palieņu pļavas.....
Vēlāk uz ielas parādījās koka mājiņas. Viena no pirmajām piederēja baronam Edmundam fon Tīzenhauzenam, atvaļinātam Krievijas flotes virsniekam. Tad viņš pasūtīja četrstāvu īres nama būvniecību. Eklektisko projektu īstenoja talantīgais Rīgas arhitekts Edmunds Trompovskis.
Plašajā īres namā dzīvoja juristi, arhitekti, ārsti. Vienā no dzīvokļiem darbojās ārsta privātprakse. Plašākais dzīvoklis atradās Elizabetes ielas pusē, aizņemot veselus divus stāvus.
Mājas priekšā pilsētniekus priecēja strūklaka ar eņģeļiem, un stāsta, ka zem ielas bija pazemes eja, kas veda tieši uz blakus esošo Kronvalda parku.
Savrupmājas īpašnieks piederēja pie vienas no senākajām vācbaltiešu muižnieku dzimtām. Pirmie Tīzenhauzeni ieradās Latvijā bīskapa Alberta laikā. XVII gadsimtā Zviedrijas karaliene Kristīne dāvāja Tīzenhauzeniem baronu titulu, bet XVIII gadsimtā dzimta ieguva grāfu titulu.
Pēc Livonijas un Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai vairākas Tīzenhauzenu paaudzes kalpoja Krievijas caram. Viens no slavenākajiem bija pulkveža Mihaila Kutuzova znots Ferdinands. Viņš ir iemūžināts Ļeva Tolstoja lielajā romānā “Karš un miers”. Rakstnieks viņu padarīja par Andreja Bolkonska prototipu.
Tīzenhauzens bija slavenā komandiera adjutants un gāja bojā 1805. gada 20. novembrī Austerlicas kaujā. Viņš mira ar karogu rokās, mēģinot apturēt krievu karaspēka atkāpšanos.
Starp slavenākajiem dinastijas Rīgas atzara pēctečiem ir arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens. No 109 namiem, kas pirms revolūcijas tika uzcelti Mežaparkā, 49 bija būvēti pēc viņa projektiem! Gerhards agri aizgāja no dzīves – viņš nomira 39 gadu vecumā...
Spriežot pēc 1907. gada adrešu grāmatām, Rīgā tajā laikā dzīvoja astoņi cilvēki ar uzvārdu Tīzenhauzens, no tiem trīs – Elizabetes ielā. Tiesa, nav zināms, vai viņi bija radnieciski saistīti ar greznās savrupmājas īpašnieku...
Pagājušā gadsimta 30. gados uz bijušo barona māju pārcēlās politiķi un ministri, un tajā tika atvērta Konstantīna Jākobsona privātā poliklīnika.
Spriežot pēc tā laika pastkartes, Ganību dambja virzienā, gluži kā cara laikos, kursēja tramvajs. Policista, kurš dežurēja pie mājas, posteņa vairs nav. Toties fotogrāfijā redzamais karavīrs nolēmis sevi iemūžināt vēsturē. Atšķirībā no noslogotās Brīvības šeit nebija satiksmes regulētāja, jo transporta bija pavisam maz.
Šādi nams un krustojums izskatījās pusgadsimtu vēlāk - 1986. gadā. To iemūžinājis jūsu autora bijušais kolēģis laikrakstā “Rīgas Balss”, fotoreportieris Genādijs Maidanovs. Satiksme ir krietni intensīvāka.
Ielas otrā pusē atradās veikals ar izkārtni “Maize”. Veikaliņi šajā namā ir vēl joprojām.
Jāatzīmē, ka līdz 20. gadsimta 60. gadu sākumam šajā namā atradās Baseina slimnīca, bet vēlāk tika ierīkoti dzīvokļi. Stāsta, ka savulaik šeit dzīvojis bijušais Rīgas “Dinamo” treneris Vladimirs Jurzinovs.
Mūsdienās slavenais nams ir mainījis savu profilu – šeit atrodas viesnīca un restorāns. 2012. gadā pie nama tika uzstādīta piemiņas plāksne Mātei Marijai - viņa ir vienīgā no Latvijas, kura tikusi oficiāli iecelta svēto kārtā. 2016. gadā viņas vārdā tika nosaukta iela Parīzē.
Māte Marija (dzimusi Jelizaveta Pilenko) piedzima Rīgā 1891. gadā apriņķa prokurora vietnieka Jurija Pilenko ģimenē, kura dzīvoja šajā namā. 1895. gadā Lizas tēvs atvaļinājās no dienesta, aizrāvās ar agronomiju un kopā ar ģimeni pārcēlās uz īpašumu pie Anapas, ko bija mantojis no tēva. Vēlāk viņam uzticēja vadīt botānisko dārzu.
Pēc revolūcijas Māte Marija nonāca Francijā, un kara laikā viņas māja Parīzē par ebreju, izbēgušu karagūstekņu un citu apdraudētu cilvēku patvērumu. Pateicoties Mātes Marijas saiknei ar Pretošanās kustības grupām, daudziem izdevās nokļūt ārpus vācu okupētajām teritorijām un izglābties no nāves.
1943. gadā varonīgā sieviete tika arestēta un nonāca sieviešu koncentrācijas nometnē Rāvensbrikā. 1945. gada 31. martā, nedēļu pirms koncentrācijas nometnes gūstekņu atbrīvošanas, Māte Marija apzināti iegāja gāzes kamerā – citas sievietes vietā.
Vienas no senākajām vācbaltiešu dzimtas pēcteču būvētais nams ir pārdzīvojis gadsimtus. Tas joprojām rotā Elizabetes ielu, bet tūristi apstājas, lai iemūžinātu to savos albumos.
Iļja Dimenšteins
FOTO no arhīva
