Pasaulē
Jauno Emīliju Karls Brilovs – tolaik Pēterburgas Glezniecības akadēmijas profesors - pirmo reizi ieraudzīja Pēterburgā, teātrī. Rīgas skaistule tur bija devusies kopā ar vecākiem, lai apciemotu savu brāli Basilu Timmu, Pēterburgas glezniecības akadēmijas studentu.
Timmu dzimta Rīgā bija ļoti godājama: Emīlijas Timmas tēvs bija Rīgas birģermeistars Frīdrihs Vilhelms Timms. 1836. gadā jūnijā viņš organizēja Rīgas mūzikas svētku, kuros piedalījās arī viņa meita, pianiste Emīlija Timma.
Lūk, ko par Frīdrihu Vilhelmu Timmu raksta mākslas zinātniece Nina Lapidus: “Timms, izglītots un progresīvs cilvēks, būdams birģermeistars, lielu nozīmi piešķīra apgaismībai: viņš uzlaboja mācību sistēmu Rīgas skolās, veicināja to aprīkošanu ar labākajiem mūsdienu mācību līdzekļiem, centās izveidot skolu bibliotēkas. Par savām rūpēm un gādību viņš 1842. gadā tika apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni...”.
Frīdrihs Vilhelms Timms, pats būdams labs vijolnieks, mācīja mūziku arī saviem bērniem. Viņa dēli spēlēja vijoli un flautu, bet Emīlija – klavieres.
Karls Brilovs, pašportrets, 1841.g.
Vasaras kuplā ģimene pavadīja Zorgenfreijas muižā Ķīšezera krastā, bet pārējo laiku dzīvoja vecpilsētā – lielā četrstāvu mājā, ko projektēja slavenais Rīgas arhitekts Kristofs Hāberlands. Tur bieži tika rīkoti muzikālie vakari, kuros uzstājās gan paši Timmi, gan citi slaveni Rīgas mūziķi.
Bieži Timmu ģimenes rīkoto muzikālo vakaru viesi arī pazīstami komponisti, kas tolaik strādāja vai sniedza koncertus Rīgā, piemēram, Rihards Vāgners un Ferencs Lists. Pilsētas birģermeistars un viņa bērni iepazīstināja Ferencu Listu ar pilsētu – viņus kopā varēja redzēt Rīgas ielās. Slavenais ungārs šajā namā parādīja sevi ne tikai ka izcilu mūziķi, bet arī kā pavāru, iemācot ģimenes galvu pagatavot labāko steiku....
1830. gadu otrajā pusē Timmu ģimene aizvien biežāk viesojās Pēterburgā, kur mācījās viņu dēls. Sabiedrība sāka iziet arī skaistā Emīlija. Karls Brilovs pirmo reizi viņu ieraudzīja teātrī, iemīloties no pirmā acu skatiena. Un tam bija iemesls.
Gleznotāja draugs, ukraiņu dzejas klasiķis Tarass Ševčenko atcerējās: “Es nekad mūžā neesmu redzējis un neredzēšu tādu skaistumu...”.
Lūk, ko savās atmiņās rakstīja gleznotāja brālis Aleksandrs Brilovs: “Bez mazākās minstināšanās viņa apsēdās pie instrumenta un pēc pāris prelūdijām sāka dziedāt. Viņas balss nebija spēcīga vai iespaidīga, bet tik salda un burvīga, ka es klausījos un nevarēju noticēt sev, ka klausos dziedam mirstīgu, zemes būtni, nevis kādu pasaku feju. Vai nu tas bija viņas skaistuma maģiskais spēks, vai arī viņa tiešām labi dziedāja, tagad es nevaru jums pateikt, tikai es vēl tagad vēl it kā dzirdu viņas burvīgo balsi...”.
1838. gadā Karls Brilovs bildināja Emīliju. Līgavas vecāki deva savu piekrišanu, kāzas notika nākamā gada janvārī. Tomēr laulība bija ļoti īsa: jau pavisam drīz starp laulātajiem pārskrēja melns kaķis, un pēc divarpus mēnešiem viņi izšķīrās. Kāds bija iemesls? Nerakņāsimies citu cilvēku netīrajā veļā. Teiksim tikai, ka Emīlija, kaut arī uz īsu brīdi, darīja mākslinieku laimīgu.
Atcerēsimies, ko par laimi rakstīja Fjodors Dostojevskis “Baltajās naktīs”: “Mans Dievs! Vesela minūte svētlaimes! Vai ar to nepietiek, kaut vai visai cilvēka dzīvei?”
Lūk, kā Emīliju raksturo Brilova biogrāfs Valērijs Prudominskis: “...Viņa darbnīcā apmetās burvīga būtne ar smalku seju un vieglām kustībām; viss Emīlijas kundzē ir bija jauks – gan jautrā tērzēšana ar vācu akcentu, gan kautrība, ar kuru viņa reaģēja uz vīra neķītrajiem jokiem, gan vācu kāršu spēle, kuru viņa centās iemācīt uz darbnīcu atnākušajiem studentiem...”.
Pēc šķiršanās Emīlija atgriezās Rīgā un pievērsās mūzikai. Tēvs nolēma viņu sūtīt mācīties uz Franciju – pie paša Frederika Šopēna, kurš šajā laikā dzīvoja Sēnas krastā. Studijas ilga divus gadus, un visu šo laiku Emīlija dzīvoja kopā ar izcilā franču rakstnieka Prospēra Merimē māti.
1844. gadā uz Parīzi atbrauca arī Emīlijas brālis Bazils, lai mācītos pie slavenā franču batālista Orasa Verne.
Šķita, ka dzīve sāk sakārtoties, taču drīz vien Emīlijai nācās atgriezties Rīgā: Šopēns devās ārstēties uz Francijas dienvidiem. Pēc kāda laika Emīlijas roku lūdz Aleksejs Grečs – pazīstama Sanktpēterburgas grāmatu izdevēja dēls. Kāzas notiek Rīgā 1844. gada 6. decembrī. Pēc kāzām jaunais pāris pārceļas uz Pēterburgu.
Karla Brilova glezna "Nevainība, kas pamet zemi"
Pati Emīlija apraksta savu jauno māju šādi: “Jau kopš svētdienas astoņiem vakarā esam šeit, bet kur! Brīnišķīgā mazajā dārglietu kastītē. Es to saucu par mazu tikai tāpēc, ka tā ir ļoti jauka, bet patiesībā tā ir lielāka par diviem mūsu mājas stāviem Rīgā. Visa māja iekārtota tā, it kā tā būtu nevis zeme, bet paradīze. Uz manu ierašanos Aleksejs visu bija sagatavojis. Viesistabā es atradu lielisku flīģeli, uz kura vāka stāvēja Šopēna “Noktirnes” partitūra!”
Jaunajā laulībā Emīlija bija laimīga. Piedzima bērni, mājā bieži skanēja mūzika. Pie klavierēm – pati saimniece un bērni, kurus viņa, tāpat kā savulaik tēvs jaunībā, mācīja muzicēt. Taču kļūt par slavenu pianisti viņai nebija lemts: vīrs un viņa vecāki uzskatīja, ka viņai ir jāspēlē tikai mājās. Ko lai dara – nācās samierināties....
Pēc sešiem gadiem Aleksejs nomira, un Emīlija pārcēlās uz Vāciju – uz Karlsrūi, lai rūpētos par bērniem, kuri tur mācās. Viņa daudz koncertē un pat uzstājas Virtemburgas karaļa galmā. Vienu no viņas mājas koncertiem apmeklēja arī Ferencs Lists.
No Karlsrūes Emīlija bieži brauca uz Rīgu. Lai gan tēvs uz to brīdi jau bija miris, Rīgā dzīvoja viņas māte, māsas un viens no brāļiem. Tomēr Emilija negribēja ilgi palikt ne Vācijā, ne Rīgā. Kad bērni bija ieguvuši izglītību, viņa atgriezās Pēterburgā, savā savrupmājā, kur bieži rīkoja klavierkoncertus...
Karla Brilova pirmās sievas un Frederika Šopēna skolnieces dzīve noslēdzās 1877. gadā Pavlovskā, netālu no Pēterburgas, viņas meitas mājā. Tā sakrita, ka tajā pašā dienā nomira arī Karla Brilova brālis Aleksandrs. Pats gleznotājs, kuru dzīves laikā sauca par Kārli Lielo, aizgāja aizsaulē 1852. gadā Itālijā.
Viņa pirmā mūza ir iemūžināta vairākos viņa darbos, tostarp gleznās “Nevainība, kas pamet zemi” un “Krustā sišana” – Pētera un Pāvila luterāņu baznīcas altārim, kur gleznotājs Marijai Magdalēnai ir piešķīris Emīlijas vaibstus.
Iļja Dimenšteins
Foto no arhīva.
