Pasaulē
Pilsētā sāka izplatīties baumas
Kā apgalvo raksta autore, 1990. gada septembra vidū pilsētu satricināja ziņa par noslēpumainu slepkavību kādā neapbūvētā teritorijā. Notikumu nekavējoties apvija visdažādākās baumas un spekulācijas. Kas īstenībā bija noticis? Kāpēc slepkavu rīcība bija tik nežēlīga un aukstasinīga? Vai tas bija rekets? (Naudas izspiešana no komersantiem tolaik bija izplatīta parādība.) Vai arī tā bija atriebība par liecinieku liecībām kukuļdošanas lietā Mēbeļu namā?
Šī krimināllieta kā reiz tika izskatīta tajās dienās. Varbūt tas bija tikai triviāls greizsirdības akts? Taču, pateicoties Rīgas operatīvo darbinieku meistarībai un profesionalitātei, slepkavība tika atklāta tikai 23 dienu laikā. Turklāt tolaik milicija bija atvērtāka pret žurnālistiem, ko nevarētu teikt par mūsdienu policistiem, kas visu informācija sniedz tikai ar oficiālo preses relīžu starpniecību. Lūk, kā viņu kolēģi strādāja pirms 34 gadiem.
16. septembrī plkst. 6.11 milicijai piezvanīja kāds nezināms vīrietis, kurš atklāja, esot redzējis, kā Mežaparka rajonā divi nezināmi vīrieši no tumši zila Mercedes-Benz bagāžnieka izmet asiņainu sievietes līķi.
Vīrietis paskaidroja, ka par liecinieku kļuvis nejauši, netālu atpūšoties ar meiteni automašīnā. Uz piedāvājumu sagaidīt operatīvo grupu viņš atbildēja, ka esot iedzēris un nevēloties kontaktēties ar miliciju. Mobilo telefonu tolaik nebija, un zvans tika veikts no tuvumā esošā taksofona.
Kā jau visi zvani milicijai, arī šī saruna tika ierakstīta magnetofona lentē. Tas varēja būt vienkārši neveiksmīgs joks, taču tā kā zvanītājs runāja par slepkavību, kriminālizmeklēšanas darbinieki nekavējoties devās pārbaudīt informāciju.
Ierodoties notikuma vietā, operatīvie darbinieki patiešām atrada sievietes līķi neapbūvētā zemes gabalā starp Kokneses prospektu un M. Ķempes ielu. Un tā patiešām bija slepkavība, jo bija redzams, ka sieviete ir nogalināta ar diviem naža dūrieniem krūtīs. Līdzas mētājās rokassomiņa ar vizītkarti, uz kuras bija upura vārds: Raisa Vepržicka.
Noslēpumainās slepkavības izmeklēšanu uzdeva grupai, kuras sastāvā bija Iekšlietu ministrijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes operatīvie darbinieki J. Kuvšinņikovs, G. Nastajs un E. Sajenko. Grupu vadīja Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieks V. Aniko.
Uz karstām pēdām atrast slepkavas bija nereāli, un viss liecināja par to, ka noziegums tā arī paliks neatklāts. Vienīgais liecinieks bija vīrietis, kurš ziņoja par mersedesu, taču viņš bija gluži kā ūdenī iekritis. Operatīvie darbinieki aptaujāja tuvējo māju iedzīvotājus, taču tas nedeva nekādus rezultātus – slepkavība bija pastrādāta agrā rīta stundā, kad pat suņu īpašnieki vēl gulēja saldā miegā.
Izdodas identificēt cietušās personību
Pateicoties nozieguma vietā atrastajiem dokumentiem, izmeklētājiem ātri vien izdevās noskaidrot nogalinātās sievietes personību. Palīdzēja arī neparastais, reti sastopamais uzvārds.
Izrādījās, ka mirusī ir 39 gadus vecā Raisa Vepržicka, šķīrusies, strādājusi par dārzeņu pārdevēju Rīgas kolhozu tirgū. Pēc radinieku un draugu teiktā, sieviete nebija nekāds eņģelis. Viņa mīlēja iedzert, izklaidēties, vizināties ar mašīnām. 1989. gada novembrī Raisa, būdama iereibusi, pie viesnīcas “Latvija” mēģināja nozagt mantas no kāda ārzemnieka automašīnas, taču milicijas darbinieki viņu aizturēja.
Izmeklētāji centās minūti pa minūtei rekonstruēt, kur un ar ko Vepržicka pavadījusi laiku 15. septembrī līdz pusnaktij, bet pēdējās sešas viņas dzīves stundas tā arī palika noslēpumā tītas. Un tad pēkšņi atklājās jauns apstāklis.
Raisas Vepržickas kaimiņi izmeklētajiem pastāstīja, ka, pēc sievietes vārdiem, 14. septembrī viņai pie Oškalna (tagad Zemitānu) tilta uzbrukuši divi nepazīstami vīrieši, mēģinot pagrūst zem garāmbraucoša vilciena. Sievietei izdevies aizbēgt, un viņu izglābuši milicijas darbinieki, kas braukuši garām ar automašīnu. Operatīvās grupas darbiniekiem izdevās atrast abus vīriešus.
Atklājās, ka 14. septembrī Vepržicka patiešām pavadījusi vakaru kopā ar abiem vīriešiem kafejnīcā “Vīgante” un pat devusies kopā ar viņiem, lai turpinātu vakaru. Taču, kamēr kompānija lietojusi alkoholu pie autobāzes vārtiem, sieviete pēkšņi pazudusi. Savukārt vīrieši, saprotot, ka turpinājuma nebūs, atgriezušies kafejnīcā. Tas arī bijis viss. Vīriešu alibi attiecībā uz slepkavības laiku apstiprinājās.
Izmeklētājiem nācās pārbaudīt vēl vienu epizodi, kuru Vepržicka atklājusi kaimiņiem – par to, ka viņu it kā aplaupījis kāds taksists. Taču izrādījās, ka tas bija vēl viens izdomājums. Izmeklētāji pat uzmeklēja lietu, kurā Vepržicka 1987. gada decembrī figurēja kā galvenā lieciniece.
Varbūt tā bija atriebība no kāda Š. puses, kurš bija sēdējis kolonijā un tobrīd izcieta sodu speciālajā komandantūrā? Vīrietim bija slikta slava, turklāt vakaros un naktīs viņš dažkārt mēdza pamest komandantūras telpas. Tomēr slepkavības laikā Š. pavadīja nakti speciālajā komandantūrā. Versija pajuka. Tās vietā parādījās jauna: par to, ka slepkavībā varētu būt iesaistīti zagļi, kuri 1990. gada februārī aplaupīja Vepržickas dzīvokli. Lai gan vainīgie tika aizturēti un atradās izmeklēšanas izolatorā, slepkavību varēja pastrādāt viņu paziņas. Taču arī šī versija neapstiprinājās.
Nostrādā profesionālā intuīcija
Jāatzīst, ka operatīvas grupas darbiniekiem piemita patiešām izcila profesionālā intuīcija. Jau no paša sākuma viņi pieļāva, ka cilvēks, kurš tajā liktenīgajā naktī piezvanīja milicijai, varētu būt saistīts ar šo slepkavību vai noteikti zina vairāk, nekā pavēstīja.
Pēc notikuma vietas apskates izrādījās, ka liecinieka vārdi ir izdomājums. Pirmkārt, viņš neko nevarēja redzēt, būdams krūmu aizsegā; otrkārt, nogalinātā sieviete netika izmesta no automašīnas, jo pēc ievainojuma viņa vēl bija nogājusi vairākus soļus.
Vēlreiz noklausoties telefona ierakstu, E. Sajenko atpazina zvanītāja balsi – palīdzēja specifiskais kaukāziešu akcents. Ar šo vīrieti E. Sajenko bija saskāries pirms sešiem mēnešiem. Taču kā lai viņu atrod pilsētā, kura dzīvo teju miljons cilvēku? Zvanītāja nosauktais vārds izrādījās izdomāts. Kad izdevās noskaidrot viņa īsto vārdu un uzvārdu, izrādījās, ka vīrietis jau jūnijā ir izrakstījies no dzīvokļa Rīgā.
Izmeklētāji sāka meklēt bezpajumtnieku ar “Žiguli”, jo nozieguma vietā tika konstatēti automašīnas riepu nospiedumi. Pēc tam garāžu kooperatīva “Purvciems-3” teritorijā tika atrastas arī nogalinātās sievietes mantas.
Izrādījās, ka aizdomās turamais 16. septembrī bijis autoservisā, kas atrodas netālu no kooperatīva. 9. oktobrī operatīvā grupa noskaidroja viņa pagaidu dzīvesvietas adresi. Plkst. 7.00 viņš tika uzaicināts uz milicijas iecirkni. Noklausoties magnetofona ierakstu, viņš uzdeva tikai vienu jautājumu: “Vai tas esmu es?” Un tad gari un plaši stāstīja par noslēpumaino mersedesu, vīriešiem un pazīstamo meiteni bez adreses.
Tomēr pēc 12 stundām, nespējot pretoties neapgāžamajiem pierādījumiem, vīrietis atzinās slepkavībā. Viņš atklāja, ka paņēmis automašīnā nepazīstamu iereibušu sievieti. Viņi devušies turpināt pazīšanos, bet sastrīdējušies, un viņš iedūris sievietei ar nazi. Savukārt miliciju viņš esot izsaucis, jo cerējis, ka sievieti vēl varētu glābt. Vīrietis apgalvoja, ka, protams, nav domājis, ka viņu tik ātri atradīs, un ka taisījies tuvākajā laikā doties uz dzimto Dagestānu (jāatzīmē, ka tēvs viņam bija iedevis 18 500 rubļu automašīnas iegādei, lai gan vīrietim jau piederējušas divas un viņš nekur nestrādāja).
Pārbaudot aizturētā vīrieša liecību, izmeklētāji konstatēja, ka Semeda Gamidova un Raisas Vepržickas ceļi iepriekš nebija krustojušies, tāpēc slepkavība notikusi pēkšņas nepatikas rezultātā, sievietei atsakoties turpināt pazīšanos.
Publikācijas autore neatklāj, kādu tiesas spriedumu saņēma 1959. gadā dzimušais Semeds Gamidovs, norādot, ka viņu gaida cits ceļš. Taču, ņemot vērā, ka tolaik pat par daudz nežēlīgākām slepkavībām vainīgie saņēma tikai dažus gadus cietumsoda, var pieņemt, ka Semedam Gamidovam piespriestais sods nebija īpaši bargs. Tiesa, jau pēc gada viņš izrādīsies pavisam citā valstī.
