Pasaulē
Pieprasījums pēc psihiskās veselības parūpēs pakalpojumiem sabiedrībā patiešām pieaug. Stress, stress, stress...
Tiek atzīmēts, ka iedzīvotāju psihiskās veselības tēma, par kuru agrāk nebija īpaši pieņemts runāt, pēc pandēmijas ir kļuvusi īpaši aktuāla. Pēdējā laikā tendence diemžēl ir neiepriecinoša – Latvijas iedzīvotāju psihiskā veselība turpina pasliktināties (pietiek paskatīties, kas darās uz ceļiem!).
Ņemot vērā ievērojamo pieprasījuma pieaugumu pēc psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem, Nacionālajā psihiskās veselības centrā Tvaika ielā 2 ir atklāts jauns multifunkcionāls Ambulatorais centrs (vēl divi atrodas Veldres ielā un Ļermontova ielā).
“Sabiedrība ir sapratusi, ka dzīve bez psihiskās veselības nav pilnvērtīga dzīve un Nacionālajam psihiskās veselības centram ir jābūt tam spēkam, kas palīdz sabiedrībai atkal iegūt un saglabāt šo psihisko veselību un dzīves līdzsvaru. Tieši tādēļ mūsu jaunajā nosaukumā ir vārdi “veselības centrs” - jo mēs neesam slimnīca - iestāde, kur ārstē slimības, mēs esam centrs, kur atgūst veselību," teikts Nacionālā psihiskās veselības centra paziņojumā.
Nacionālā psihiskās veselības centra pirmsākumi meklējami 1862. gadā, kad Rīgas ārsts Gregors Brutcers teritorijā pie Sarkandaugavas atvēra savu dziedniecības iestādi – Sarkankalna dziednīcu jeb Sarkankalna patversmi garīgi slimiem cilvēkiem.
Vēlāk viņš slimnīcu pārdeva pilsētai, un 1887. gada beigās tā varēja uzņemt 250 pacientus. Tika uzceltas jaunas ēkas un ierīkots slimnīcas parks.
1937. gadā slimnīcā strādāja 6 ārsti, un pacientu skaits pieauga līdz 900.
Visus savus pastāvēšanas gadus slimnīca bija arī zinātniska bāze speciālistiem, kas virzīja uz priekšu trauslo psihiatrijas zinātni.
Otrā pasaules kara laikā 1942. gada 29. janvārī Biķernieku mežā tika nošauti 368 slimnieki, Sarkankalna slimnīca tika slēgta, un tās vietā tika ierīkots Vērmahta kara hospitālis. Slimnīcas direktors Hermanis Buduls izlaida daļu pacientu no slimnīcas, lai glābtu viņu dzīvības, taču viņš pats tika nošauts.
