Pasaulē
Tostarp vienā no izmeklētajiem žāvēto aprikožu paraugiem alergēna daudzums divas reizes pārsniedza maksimāli pieļaujamo normu. Savukārt otrā paraugā alergēna daudzums nebija pārsniegts, bet sasniedza līmeni, pie kura tas jānorāda marķējumā. Tomēr pavaddokumentos šī informācija nebija norādīta.
Saskaņā ar Vikipēdiju sēra dioksīds (SO2) ir bezkrāsaina gāze ar spēcīgu nepatīkamu smaržu. Tas nedeg, kļūst šķidrs -10 °C temperatūrā. Šķīst ūdenī, etilspirtā, sērskābē. Reaģējot ar sārmiem, veidojas sulfīti, kurus izmanto arī kā konservantus ar marķējumu no E221 līdz E228. Starp citu, sēra dioksīdu vīna konservēšanai izmantoja jau senajā Grieķijā – ar degošu sēru no iekšpuses apdūmoja amforas, kurās pēc tam pildīja vīnu.
Sēra dioksīds ir viens no izplatītākajiem konservantiem, jo tam piemīt izteikta antimikrobiāla iedarbība, turklāt tam ir arī balinošas īpašības: sēŗa dioksīds aizsargā no brūnēšanas oksidatīvo procesu dēļ, palēninot melanoidīnu – tumšo polimēru savienojumu – veidošanos.
Jebkurš rūpnieciski ražots vīns noteikti satur sēra dioksīdu vai citus līdzīgus konservantus. Svarīgi ir tas, ka neliels vielas daudzums – no 40 līdz 200 mg/litrā – neizraisa kultivēto raugu, kas atbild par vīnogu sulas pārveidošanu vīnā, bojāeju, kamēr etiķskābes baktēriju un pelējumu izraisošo sēnīšu augšana palēninās vai tās iet bojā.
Tas viss padara sēra dioksīdu par vīna nozarē īpaši pieprasītu konservantu. Pat tā dēvētie bioloģiskie un biodinamiskie vīni, kurus bieži vien ražo bez jebkādām piedevām, satur minimālu daudzumu sēra dioksīda, jo tas rodas rauga rūgšanas procesā.
Tomēr ar vīna ražošanu vien šīs pārtikas piedevas izmantošana neaprobežojas. E220 ļoti bieži izmanto augļu un dārzeņu, jo īpaši žāvētu, pārstrādei. Dateles, aprikozes, rozīnes un persikus šī viela aizsargā pret baktērijām un pelējumu, palīdzot pagarināt glabāšanas laiku un saglabāt atbilstošu produkta izskatu.
Tieši tāpēc šī pārtikas piedeva ir atrodama arī ievārījumos, konfektēs, sīrupos utt. Sēra dioksīdu izmanto kā antioksidantu un konservantu zivju, jūras velšu, cukura, sēņu, desu, brokastu pārslu, cietes, kā arī bezalkoholisko un alkoholisko dzērienu ražošanā.
Sulfīti ir sastopami arī daudzos iecienītos saldumos. Tos var atrast cepumos un kūciņās ar augļu pildījumu, zefīrā, pastilā, marmelādē, kā arī citos ogu vai augļu desertos.
Sēra dioksīds ir arī miltos, melasē, cukurā un pat svaigos augļos. To pievieno sinepēm, rīvētiem mārrutkiem, kaltētam kanēlim un ingveram, kā arī dabīgajam etiķim. To var atrast brokastu pārslās, putrās, kā arī cietē un želatīnā.
Riski veselībai
Šķiet, ka ar tik plašu pielietojuma jomu šai pārtikas piedevai vajadzētu būt absolūti nekaitīgai cilvēkam, jo ir gandrīz neiespējami izvairīties no tā patēriņa, iegādājoties rūpnieciski ražotus produktus. Taču tā nav. Pirmkārt, sēra dioksīds ir spēcīgs alergēns. Taču cilvēks var nezināt, kas viņš šo vielu nepanes.
Tāpēc Eiropas Savienība ir ieviesusi obligātu marķēšanas noteikumu, saskaņā ar kuru E220 ir alergēns, ja tā koncentrācija produktā pārsniedz 10 miligramus uz kilogramu. Alerģiskas reakcijas netiek uzskatītas par tādām, kas rodas, ja koncentrācija ir zemāka. Sēra dioksīda panesamībā liela nozīme ir kuņģa sulas skābumam, t. i., cilvēki ar kuņģa un zarnu trakta slimībām ir jutīgāki pret šo piedevu.
Viela (pat tik mazās devās kā 0,1 mg uz 1 kg) var izraisīt lēkmi arī astmas slimniekiem. Šā iemesla dēļ dažās valstīs ārsti iesaka pacientiem ar bronhiālo astmu vispār izvairīties no sēra dioksīdu saturošiem pārtikas produktiem un dzērieniem. Cilvēkiem ar hroniskām alerģiskām slimībām var rasties nopietnas negatīvas sekas, piemēram, nātrene, angioneirotiskā tūska, klepus un elpošanas grūtības.
Viela iznīcina B1 vitamīnu un disulfīda saites olbaltumvielās, kas, protams, kaitē veselībai. Viegla saindēšanās ar sēra dioksīdu var izraisīt iesnas, klepu, kakla sāpes, sāpes vēderā, gremošanas traucējumus, galvassāpes. Smagākas saindēšanās gadījumā iespējamas runas, rīšanas un elpošanas grūtības, vemšana un plaušu tūska.
Сilvēkam, kas necieš no alerģijas vai astmas, ar vīnā vai pārtikas produktos esošo sēra dioksīdu saindēties ir grūti – tas tiek izmantots minimālos daudzumos, neietekmējot veselību. Tomēr, ja pēkšņi esat iegādājies nekvalitatīvu vīnu vai pārtikas produktu, kurā sēra dioksīda daudzums pārsniedz pieļaujamās normas, jūs sajutīsiet asu sēra smaku.
Visbiežāk tā notiek ar žāvētiem augļiem. Šādā gadījumā produktu labāk nelietot uzturā. Ir ari labā ziņa: sēra dioksīds organismā neuzkrājas. Konservants ātri oksidējas par sulfātu un izdalās ar urīnu. Tāpēc pārdozēšanas pazīmju gadījumā ieteicams izdzert lielu daudzumu tīra destilēta ūdens.
Maksimāli pieļaujamā koncentrācija
Zinātnieki jau gadiem ilgi meklē vismazāk toksisku sēra dioksīda analogu, taču atrast vielu, kurai piemistu līdzīgas īpašības, pagaidām nav izdevies. Tāpēc, neraugoties uz izteikto toksiskumu, sēra dioksīdu, kurš ir trešās bīstamības klases viela, ir atļauts lietot Eiropas Savienības teritorijā, nosakot maksimāli pieļaujamās koncentrācijas. Tā, sēra dioksīda pieļaujamā norma produktos, ko regulāri lieto pārtikā, ir 100 mg/kg. E220 droša dienas deva ir 0,7 mg uz 1 kg ķermeņa svara.
Viens no galvenajiem konservanta E220 (sēra dioksīda) patērētājiem ir vīna rūpniecība, kurā pastāv stingri ierobežojumi maksimālajam sulfītu saturam dzērienā: par normu uzskata 300 mg konservanta uz 1 000 ml produkta.
Savukārt gaļas rūpniecībā sēra dioksīdu izmanto izejvielu baktericīdai apstrādei. Sulfītu blakusefekts – tie neļauj gaļai mainīt krāsu – bieži maldina pircējus par gaļas svaigumu. Atļautā konservanta deva (100 mg uz 1 kg) attiecas uz produktiem, kas tiek lietoti uzturā bez iepriekšējas apstrādes.
Kā ziņo PVD, Afganistānas izcelsmes aprikožu partijā maksimāli pieļaujamā sēra dioksīda koncentrācija tika pārsniegta divas reizes, sasniedzot 200 mg uz 1 kg produkta. Šī iemesla dēļ Latvijas iestādes nekavējoties informēja Eiropas kolēģus, izmantojot ES ātrās brīdināšanas sistēmu.
Kā sevi pasargāt?
Zinātnieki visā pasaulē turpina padziļināti pētīt šo vielu, vērtējot sēra dioksīda ietekmi uz veselību. Iespējams, drīzumā tiks pieņemts galīgais lēmums par šī konservanta izmantošanas iespējām pārtikas rūpniecībā. Tikmēr patērētājus aicina parūpēties par sevi pašiem.
Lai samazinātu sulfātu saturu, veselības speciālisti iesaka pirms lietošanas uzturā 20-30 minūtes izmērcēt rozīnes, dateles vai žāvētas plūmes aukstā ūdenī un pēc tam noskalot tās zem tekoša ūdens. To pašu var darīt arī ar riekstiem. Savukārt, ja plānojat produktus apstrādāt termiski, var iztikt arī bez skalošanas: viela iztvaiko pat pie pavisam nelielas karsēšanas.
Sagatavoja: Aleksandrs FEDOTOVS
