Pasaulē
- Protams, mums bija cerība, ka Satversmes tiesa ieklausīsies mūsu diezgan loģiskajos argumentos, kas balstīti nevis uz mūsu subjektīvo viedokli, bet gan uz vairāku vispāratzītu starptautisku organizāciju nostāju. Mums ir ļoti spēcīgs pamats, mēs balstāmies uz UNESCO, EDSO, Eiropas Padomes Venēcijas komisijas, Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību Konsultatīvās padomes ieteikumiem. Satversmes tiesas spriedums ir mulsinošs: no tiesas lēmuma izriet, ka tādi dokumenti kā Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību, ko Latvija ir ratificējusi, uz mūsu valsti neattiecas, tāpat kā Eiropas Padomes Mazākumtautību tiesību konsultatīvas komitejas viedoklis. Nav ņemti vērā arī EDSO, ANO un UNESCO secinājumi. Kā saka – bez komentāriem.
Skumji, ka Latvija nesekoja citu Eiropas valstu piemēram, bet izvēlējās iet citu ceļu, proti, Gruzijas pēdās, kura negrasās sekot Venēcijas komisijas ieteikumiem tādos jautājumos kā LGBT tiesības, likums par ārvalstu aģentiem… Un tagad, kā redzam, arī Latvija ir nolēmusi nepildīt Venēcijas komisijas rekomendācijas. Neskatoties uz to, ka pat Ukraina, kura karo ar Krieviju, nav izslēgusi krievu valodu no skolu mācību programmas, joprojām nodrošinot iespēju iegūt izglītību, tostarp krievu valodā, jo to Ukrainai rekomendēja Venēcijas komisija. Valsts šīs rekomendācijas ņēma vērā, un šobrīd privātskola ar krievu mācību valodu var pilnīgi mierīgi strādāt Kijivā, bet Rīgā – nē. Absurds, vai ne?
- Kā ir ar mūsu kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu?
- Gan Igaunija, gan Lietuva godprātīgi īsteno rekomendācijas un saistības. Arī lietuvieši sākotnēji vēlējās mainīt sistēmu un apsvēra iespēju samazināt mazākumtautību valodas lomu pašvaldību skolās. Tajā pašā laikā par privātajām skolām nebija par runas – tās no laika gala negrasījās aiztikt. Taču rezultātā pat publiskajās skolās lietuvieši atteicās no idejas par mazākumtautību valodas lomas samazināšanu. Savukārt igauņi no 1. septembra īsteno līdzīgu programmu kā mēs, t. i., ievieš valsts valodu publiskajās skolās. Tāpat kā Latvijā, šis lēmums tika apstrīdēts, un šā gada 3. jūnijā Igaunijas Valsts tiesa, kas pilda tādas pašas funkcijas kā Satversmes tiesa Latvijā, pasludināja spriedumu: krievu valodu var saglabāt privātajos bērnudārzos, skolās un pat ģimnāzijās. Igaunijā nav nekādu ierobežojumu.
Tāpēc mēs, prasības iesniedzēji, bijām ārkārtīgi pārsteigti, ka Latvijā, neraugoties uz Igaunijas precedentu, tika pieņemts alternatīvs lēmums. Secinājums ir skumjš – mūsu valstī tiek ierobežotas tiesības un brīvības. Turklāt Latvijas attieksme pret Venēcijas komisijas ieteikumiem ir satraucoša: Latvija tos vienkārši laiž gar ausīm. Latvija savā spītīgajā "nepaklausībā" ir vienkārši unikāla – citās demokrātiskās valstīs šādu ierobežojumu valsts skolās vispār nav, nav pilnīga aizlieguma privātajās skolās pasniegt krievu vai kādā citā valodā.
- Vai tiesas sprieduma pamatojums jūs pārsteidza?
- Es biju neizpratnē. Piemēram, tēze, ka tie, kuri pietiekami labi nerunā latviski, pēc ST domām, pārkāpj citu sabiedrības locekļu, kuri runā latviski, tiesības un vienlaikus ietekmē demokrātijas principus. Būtiski, ka tiesa vienlaikus arī atzina, ka tiek aizskartas jeb ierobežotas arī mazākumtautību pārstāvju tiesības. Taču, pamatojoties uz iepriekš minētajiem argumentiem, tā atzina, ka šis ierobežojums ir pamatots. Tas liek apšaubīt mazākumtautību privātskolu turpmāko pastāvēšanu.
Mūsu ombuds jau iepriekš ir teicis, ka Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību garantē mums privātskolu izveidi mazākumtautību valodās. Tagad izrādās, ka šīs tiesības mums ir liegtas.
-Prasības iesniedzēji tomēr saņēma zināmu kompensāciju, proti, Izglītības ministrijas pārstāvji pārliecināja tiesu, ka dzimtās valodas un kultūras apguves pulciņus var organizēt ne tikai pirms vai pēc nodarbībām bērnudārzos un skolās, bet arī jebkurā vecākiem un bērniem ērtā laikā. Tas nozīmē, ka ierēdņi tādējādi apsola neierobežot ne šādu nodarbību laiku, ne skaitu.
- Godīgi sakot, galvenais ieguvums ir tas, ka, par laimi, mūsu valstī joprojām ir vārda brīvība – mēs vismaz varam komentēt tiesu lēmumus un izteikties. Un, otrkārt, nav ierobežota arī pārvietošanās brīvība: ja kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā šādas privātskolas strādā, var iekārtot savus bērnus tajās un turpināt mācīt viņus dzimtajā valodā. Jā, tas prasīs mainīt ģimenes ierasto dzīvesveidu – nāksies pamest Latviju un apmesties tur, mācīties attālināti vai vadāt bērnus uz nodarbībām uz kaimiņvalsti. Ir izvēle un iespējas.
Jāatzīst, ka Latvija ir priekšā kaimiņvalstīm aizliegumu un ierobežojumu ziņā. Tāpēc cilvēkiem nekas cits neatliek, kā balsot ar kājām. Arī runājot par privāto izglītību, kad uz kaimiņvalstīm aizbrauks ģimenes, kas vēlas, lai bērni bērnudārzos un skolās mācītos savā dzimtajā valodā. Ir jāsaprot, ka šajā gadījumā nauda par izglītību privātskolās aizplūdīs no Latvijas. Ņemot vērā šādus lēmumus un aizliegumus, mums, vecākiem, nav jēgas turpināt vadāt bērnus uz privātskolām Latvijā. Tas ir neprāts, un tam vairs nav jēgas. Tas ir, tu maksā nodokļus vispārējā kārtībā, maksā par mācībām privātskolā, un tad vēl maksā arī par privātskolotāju, kurš palīdzēs tavam bērnam apgūt programmu dzimtajā valodā (kas skolā nav pieejama pietiekamā apjomā), jo trīs dzimtās valodas stundas nedēļā ir neiedomājami maz. Beigu beigās šāda izglītība izrādīsies patiešām "zelta vērta".
Tikmēr UNESCO ieteikumu kontekstā izglītībai jābūt nevis monolingvālai, bet gan bilingvālai vai pat multilingvālai. Citiem vārdiem sakot, mēs esam liecinieki acīmredzamai atkāpei no UNESCO principiem un citu struktūru rekomendācijām.
-Vai Latviju sagaida kritika par rekomendāciju neievērošanu?
- Nu, Gruzija saskārās ar spēcīgu kritikas vilni, redzēsim, kā būs Latvijas gadījumā. Es nesaprotu, kā to tādu var pieļaut Eiropas Savienības dalībvalstī. Bet fakts paliek fakts.
Un, paldies Dievam, Latvija ir vienīgā valsts, kas ieviesusi vispārējās izglītības aizliegumu dzimtajā valodā pat privātskolās. Atgādināšu, ka gan Vācijā, gan Somijā (šo valstu saraksts ir ļoti garš) ir skolas dzimtajā valodā, un šādu ierobežojumu nekur citur, izņemot Latviju, nav.
- Vai jūs plānojat apstrīdēt Satversmes tiesas lēmumu?
- Mums ir četri mēnesi, lai apsvērtu iespēju iesniegt apelāciju Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Tā ir vienīgā apelācijas iespēja. Taču jāsaprot, ka ECT – tas ir ilgi. Kamēr lieta tiks izskatīta, bērni jau paspēs pabeigt bērnudārzu un skolu. Ņemot to vērā, mūsu ģimene, iespējams, pieņems lēmumu pārvest bērnus uz skolu kādā no kaimiņvalstīm. Atklāti sakot, es šāda spītība man nav saprotama. Vai tiešām, vēloties saglabāt aizliegumu iegūt izglītību dzimtajā valodā, Latvija izstāsies no Vispārējās konvencijas un lūgs mūs izslēgt no Eiropas Padomes? Nekas tāds taču nenotiks.
- Un ko par to teiks pašas organizācijas?
-Ir vairāki uzraudzības mehānismi. Piemēram, Konsultatīvā komiteja var nodot savu atzinumu Eiropas Padomes Ministru komitejai, un tā jau izskatīs rezolūciju par Latvijas attieksmi pret Vispārējās konvencijas īstenošanu.
Var būt ari zināmi reputācijas riski, nevis sankcijas, bet gan bargi ieteikumi, ko var pieņemt Eiropas Padomes Konsultatīvā komiteja. Mēs nezinām, kādi turpmākie soļi tiks sperti, bet ir ļoti nepatīkami, ka esam tik ļoti sašaurinājuši šo brīvību.
