Pasaulē
Kad 1990. gados valsts izdalīja privatizācijas sertifikātus, lielākā daļa iedzīvotāju izmantoja tos savu mājokļu privatizācijai. Tolaik cilvēki vadījās pēc principa: “Mana māja – mans cietoksnis”. Taču viņi neapzinājās, ka, kļūstot par nekustamā īpašuma īpašniekiem, viņi ieguva arī pienākumu uzturēt savas daudzstāvu mājas. Valsts un pašvaldības no tā laimīgi atbrīvojās, paturot sev tiesības tikai aprēķināt un iekasēt kārtējos nodokļus.
Īpašnieki uzskatīja, ka viņu īpašums nav apdraudēts un tā vērtība tikai pieaugs. Taču 2010. gadā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 907, kuri definēja tipveida dzīvojamo ēku vidējo kalpošanas ilgumu. Vidēji tas bija 65 gadi. Tādējādi zem dzīvojamā fonda tika ievietota bumba ar laika degli.
Rīgā vien ir 3200 padomju laika tipveida dzīvojamo namu. Kopumā, pēc Valsts zemes dienesta datiem, no 1960. līdz 1979. gadam Latvijā tika uzceltas 10 754 paneļu mājas. Saskaņā ar minētajiem Ministru kabineta noteikumiem, beidzoties noteiktajam kalpošanas laikam, tās būtu jānojauc. Īpaši ņemot vērā to, ka kopš daudzdzīvokļu māju privatizācijas pagājušā gadsimta 90. gados tās nav ne remontētas, nemaz nerunājot par kapitālo remontu, un to tehniskais stāvoklis lēnām, taču nepārtraukti pasliktinās.
Ar līdzekļiem, kas katru mēnesi no apsaimniekošanas maksas tiek novirzīti kapitālajam un kārtējam remontam, nepietiek. Pie šāda secinājuma nonāca arī Valsts kontrole, veiktās revīzijas rezultātā konstatējot, ka vairāk nekā 60% ēku pastāv nopietni ugunsdrošības riski, kā arī 60% māju konstatēti cita veida bojājumi, kas būtiski apdraud ēku drošību. Īpašniekiem tās ir jāremontē par saviem līdzekļiem, bet viņiem vienkārši nav naudas, lai to izdarītu.
Protams, nojaucot padomju laikā celtās daudzdzīvokļu mājas, valstī parādītos tūkstošiem bezpajumtnieku, kas vienā mirklī zaudētu savu īpašumu bez izredzēm saņemt jebkādu kompensāciju. Taču, tā kā MK noteikumos Nr. 907 kalpošanas ilgums tika noteikts tikai teorētiski, lielā mērā pamatojoties uz kādreizējiem būvniecības normatīviem, tika nolemts padziļināti izpētīt ēku faktisko stāvokli.
Vienas no pirmajām pārbaudāmajām ēkām bija 316. un 318. sērijas daudzstāvu dzīvojamās ēkas, tautā sauktas par “hruščovkām”. Ekspertīzes veikšanai izlases veidā tika izvēlētas divdesmit laika posmā no 1963. līdz 1973. gadam būvētas mājas Rīgā, Jelgavā, Ventspilī un Rēzeknē. To noteiktais kalpošanas laiks ir 60 gadi, tāpēc agrākajos gados būvētās ēkas jau teorētiski būtu nojaucamas. Tomēr izrādījās, ka ēkas, tostarp to nesošās konstrukcijas atbilst drošības prasībām.
Eksperti ir sagatavojuši arī ieteicamo remontdarbu sarakstu, paredzot tajā jumta konstrukciju balstošo bojāto mūra stabu un sienu pastiprināšanu, nolietotā jumta seguma nomaiņu, lietus ūdens novadīšanas risinājumu remontu, kā arī balkonu remontu, nomaiņu vai demontāžu.
Par problemātiskākajām ēkām tika uzskatītas 464. sērijas jeb “lietuviešu” projekta mājas, kas Latvijā tika būvētas pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā. Padomju laikos šīs mājas tika uzskatītas par vēl salīdzinoši jaunām un tām netika veikts kapitālais remonts. Pēc privatizācijas to tehnisko stāvokli neviens nepārbaudīja, nemaz nerunājot par kapitālo remontu. Izpēte parādīja, ka arī šīs sērijas nami ir piemēroti turpmākai ekspluatācijai un dzīvošanai. Mājas nekas neapdraud, un to tehniskais stāvoklis nav sliktāks par citu tipveida ēku stāvokli.
Savos ieteikumos eksperti norādīja uz labi zināmajām paneļu māju problēmām, galvenokārt, uz šuvju stāvokli paneļu savienojuma vietās.
Kā uzskata Ekonomikas ministrijas pārstāvis Edmunds Valantis, īpaša uzmanība būtu pievēršama saduršuvēm, vai metāla konstrukciju stiprinājumos, piemēram, metinājuma vietās nav parādījušās spraugas vai caurumi. Ekonomikas ministrijas eksperts uzskata, ka sērijveida mājām nepieciešama ne tikai regulāra vizuālā, bet arī tehniskā apsekošana, kas atkarībā no mājas tehniskā stāvokļa jāveic vismaz reizi 10 gados.
Pēc tam tika pārbaudītas 467. sērijas ēkas, kas būvētas laika posmā no 1973. līdz 1988. gadam. Šim nolūkam galvaspilsētā tika izvēlētas desmit mājas. Arī šīs sērijas ēkas izrādījās drošas un piemērotas turpmākai ekspluatācijai. Problēmas rada tikai jumta konstrukcija, kuru nelabvēlīgi ietekmē laika apstākļi. Taču arī tas ir risināms – eksperti ir izstrādājusi virkni soļu, lai hermetizētu jumta paneļu šuves un nostiprinātu tā pārklājumu.
Noslēdzot padomju laikā celto daudzdzīvokļu māju tehniskā stāvokļa izpēti, būvspeciālisti veica 104. un 119. sērijas namu padziļinātu izpēti.
Izpēte tika veikta ēkām Rīgā, Jelgavā un Liepājā, kas nodotas ekspluatācijā laika posmā no 1980. līdz 1992. gadam. Tās ir vienas no jaunākajām padomju perioda tipveida ēkām. Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders norāda, ka “kopumā sērijas ēkas ir salīdzinoši labā stāvoklī. Jāsaka, tās arī ir visjaunākās – sāktas būvēt 1970. gados, un pēdējās pabeigtas 1992. gadā. Kopumā stāvoklis labs, apmierinošs, bet, protams, ir mezgli, kam būtu jāpievērš papildu uzmanība.”
Ekonomikas ministrija tagad apgalvo, ka pat tad, ja saskaņā ar normatīvajiem aktiem daudzdzīvokļu kalpošanas laiks ir beidzies, tas nebūt nenozīmē, ka ēka ir nekavējoties jānojauc.
Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta vadītājs Mārtiņš Auders uzskata, ka ekspertiem būtu jāizstrādā metodika, pēc kuras šīs mājas būtu jāpārbauda. “Analizējot konkrētas konstrukciju vietas, metodoloģijai būtu jāļauj saprast, vai māja ir jāremontē. Nojaukt, visticamāk, nē. Tas ir mīts, ka šīs mājas pēc to kalpošanas laika beigām ir dzīvošanai nederīgas,” uzskata Mārtiņš Auders.
Taču, beidzoties ēkas kalpošanas laikam, pašvaldības būvvalde var izdot priekšrakstu par padziļinātas tehniskās apsekošanas veikšanu. Šī procedūra būs jāveic uz iedzīvotāju rēķina, jo ne valsts, ne pašvaldība par nemaksās.
Savukārt, ja rīkojums netiks izpildīts, var tikt naudas sods. Turklāt ēkas īpašniekiem nāksies maksāt paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokli kā par vidi degradējošu objektu.
Aleksandrs Fedotovs
