Pasaulē
Sarakstā ir piemineklis Barklajam de Tolli Esplanādē, piemiņas akmens Aleksandram Puškinam Citadeles ielā 10, vairākas piemiņas zīmes, kā arī Ķeizerakmens, kas atrodas pa ceļam uz Mangaļsalas Austrumu molu.
Ratnieka nežēlastībā ir kritis arī piemineklis latviešu rakstniekam Sudrabu Edžum (īstajā vārdā Morics Eduards Zilbers) Kronvalda parkā. Pēc vicemēra domām, būtu jādiskutē arī par piemiņas zīmes rakstniekam Valentīnam Pikulim Vesetas ielā 8 demontāžu. Tāpat nav zinams, kāds liktenis sagaida pieminekli Mārim Liepam pie Latvijas Operas teātra Aspazijas bulvārī 3.
Pēc Ratnieka domām, šie objekti ne tikai atgādina par “pagātnes un okupācijas sāpēm”, bet arī tiek aktīvi izmantoti propagandā – kā “propagandas līdzekļi, kuru mērķis ir graut Latvijas neatkarību un nacionālo identitāti”. Konkrētāk, šie pieminekļi, plāksnes un uzraksti satur “komunistiskā totalitārā režīma, Krievijas imperiālisma un rusifikācijas slavināšanas pazīmes”. Pēc Rīgas domes vadītāja pienākumu izpildītāja teiktā, šie objekti ir pagātnes spoki, kuriem nav vietas Rīgas pilsētvidē, tāpēc to demontāža ir jāturpina.
Lūk, kā situāciju komentē press.lv aptaujātie eksperti un sabiedrības pārstāvji.
Jānis Asaris, vēsturnieks, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes loceklis:
- Līdz šim šis jautājums nav pat ticis apspriests. Tikai pirmdien, 5. augustā, reģistrējām vienīgo vēstuli no Rīgas pieminekļu aģentūras, pat ne no Pieminekļu padomes. Tātad man ir vispārīgs priekšstats, kas tie ir par objektiem. Un starp tiem ir ļoti dažādi priekšlikumi, kā saka. Dažiem no tiem, piemēram, atsevišķām piemiņas zīmēm vai piemiņas vietām Latgales priekšpilsētā – bijušajā Maskavas parkā – nav īpašas vēsturiskas vērtības. Tos var droši noņemt. Tajā pašā laikā daži no objektiem galvaspilsētā jau guvuši popularitāti, tiem var būt sava mākslinieciskā vērtība. Tāpēc to demontāža un pārvietošana citur būtu apspriežama ar sabiedrību.
Ar to nevajadzētu steigties. Īpaši gadījumos, kad šie objekti atrodas galvaspilsētas kultūrvēsturiskajā centrā. No visiem sarakstā minētajiem objektiem tikai viens ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis. Tas ir rakstnieka Morica Eduarda Zilbera, kas pazīstams kā Sudrabu Edžus, krūšutēls Kronvalda parkā. Par pārējām piemiņas zīmēm un to izvietojumu vietās, kur tās atrodas, vēl ir jārunā. Piemēram, par plāksni uz laikraksta “Cīņa” redakcijas ēkas var lemt ēkas īpašnieki. Par citiem objektiem, pirms pieņemt jebkādus lēmumus vai pārvietot, vispirms ir jāsakārto juridiskie jautājumi.
- Un kā ar piemiņas akmeni Puškinam Citadeles ielā?
- Nu, Puškina saikne ar Rīgu ir ļoti pastarpināta, cik mums visiem zināms, caur Annu Kernu un viņas tēvu. Tāpēc arī tas ir diskutējams jautājums.
- Kad tika uzstādīts piemineklis Mārim Liepam Latvijas Nacionālās operas, arī tika pieņemts lēmums, apstiprināts projekts…
- Tas viss vēl ir jāapspriež. Ir objekti, kurus, ņemot vērā šodienas situāciju, iespējams, nolems demontēt bez liekiem paskaidrojumiem, lai tie neatgādinātu padomju laiku. Ir arī tādi, kas ir dārgi rīdziniekiem, un par tiem mums priekšā vēl būs garas diskusijas. Uzreiz parādīsies arī citas problēmas – kur šie objekti nonāks, kur tie tiks uzglabāti?
"Varbūt labāk ātros izsaukt?"
Operdziedātājs Aleksandrs Antoņenko, komentējot vicemēra Ratnieka ideju un iespējamo baletdejotāja Māra Liepas pieminekļa demontāžu, neslēpa savu sašutumu:
- Kas vispār notiek? Laiks iet, mēri un vicemēri mainās. Nepietiks nervu, lai reaģētu uz visām tām muļķībām, kas ienāk mūsu politiķu galvās. Kad mums parādīs dokumentētu lēmums par to, ka Māra Liepas un vēl kāda cita piemineklis ir jānojauc, tad mēs arī reaģēsim. Ja kaut kāds vicemērs ir kaut ko iekļāvis darba kārtībā, tad kas no tā? Nu, izsauciet viņam ātro palīdzību! Magnētiskās vētras! Ziemeļblāzma. Tie arī ir visi iemesli.
"Labāk būtu nodarbojies ar saimnieciskiem jautājumiem!”
Bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis (2000.-2011. gadā) nespēja atturēties no sarkasma, uzzinot par sava sekotāja priekšlikumu demontēt galvaspilsētā nākamo pieminekļu un piemiņas plākšņu partiju:
- Vai tad viss vēl nav nojaukts? Es piedāvāju Ratnieka kungam labāk pievērsties saimnieciskajiem jautājumiem galvaspilsētā.
Varu teikt, ka tagad noteikti nav labākais laiks nojaukt pieminekļus, kad galvaspilsētai nav ekonomiskās programmas. Un runa nav tikai par pagalmiem un ielām. Gandrīz visi pašvaldības uzņēmumi – Rīgas meži, Rīgas nami un daudzi citi – strādā ar milzīgiem zaudējumiem. Bet mēs tikmēr nojaucam pieminekļus. Tas ir visvienkāršākais – neko nedarīt, tikai trokšņot, pelnīt politiskos punktus un piesaistīt sev uzmanību, cīnoties ar kaut kādiem neredzamiem ienaidniekiem.
“Vieglāk ir iznīcināt nekā radīt”
Aleksejs Mitrofanovs, smilšu skulptūru autors, kurš regulāri veido Jūrmalas pludmalē arvien jaunus smilšu “brīvdienu šedevrus". Tiesa, pats viņš neuzskata sevi par tēlnieku un jokojot dēvē par skulptoristu. Ierosinājumu demontēt Esplanādē esošo Barklaja de Tolli pieminekli viņš uztver ar neizpratni:
- 1812. gada kara laikā viņš bija personība, kas zināmā mērā ietekmēja notikumu gaitu tieši Baltijā. Vai vicemērs Ratnieks par to vispār kaut ko zina? Droši vien nē. Tāpēc arī šie priekšlikumi. Tiek mērķēts arī uz piemiņas plāksni Pikulim uz Vesetas ielas. Kāds droši vien gāja garām, pamanīja, izrādīja vērību…. Acīmredzot Pikuli viņš nav lasījis, bet plāksne izraisīja sašutumu. Rokas sāka niezēt. Valentīns Pikulis kā rakstnieks man vienmēr paticis, es viņu lasīju ar prieku. Un ne tikai es – desmitiem tūkstošu lasītāju. Kāpēc nojaukt latviešu rakstnieka Sudrabu Edžus krūšutēlu, arī nesaprotu. Tāds iespaids, ka cilvēki vienkārši kļūst arvien dumjāki.
- Virzīt jautājumu par Māra Liepas pieminekļa nojaukšanu vispār ir absurds. Viņš ir Latvijai nozīmīga personība, vai mums daudz ir tik izcilu cilvēku? Es saprotu, no kurienes aug kājas: viņam piekāra birku, redz, esot dzīvojis un strādājis Krievijā. Un viss. Bet tas taču ir muļķīgi. Esmu bijis Berlīnē, tur visur ir pieminekļi, neviens neatsakās no savas vēstures un necenšas izplēst tās lappuses.
Es daudz laika pavadu pludmalē, veidojot smilšu skulptūras, un bieži dzirdu jauniešu sarunas. Kultūras un izglītības līmenis ir nomācošs. Bērni aug visatļautības atmosfērā. Es gribu, un viss! To redzu arī pēc savām smilšu skulptūrām. Tu radi brīvdienu skulptūru, lai iepriecinātu cilvēkus – tie ir dažādi multfilmu, pasaku varoņi. Un tad atnāk kāds zēns un jautā, vai es varu to izjaukt? Bet daži to vienkārši izbradā, pat neprasot. Un vecāki viņiem pat neko nesaka! Un, ja es aizrādu, man tiek pārmests, ka esmu aizvienojis bērnu... Man šķiet, ka no tiem, kas bez žēlastības izbradā smilšu pilis un skulptūras Jūrmalas pludmalē, izaug mazi ratnieki, kas gatavi visu lauzt un iznīcināt.
Ļaujiet cilvēkiem izteikties aptaujā!
Pēteris Apinis, ārsts un Ārstu biedrības pārstāvis:
- Ja jūs man jautāsiet, vai Barklaja de Tolli piemineklis ir jānojauc, es atbildēšu, ka tam nav nekāda sakara ar mūsdienu Krieviju. Patiesībā Barklajs de Tolli ir dzimis Igaunijā, dienējis Latvijā un bija izcila Eiropas personība un militārais līderis. Nu, ko es varu teikt, katrā ziņā tāds cilvēks vēsturē bija! Tas pats attiecas arī uz Māra Liepas personību. Viņiem nav nekāda sakara ar pašlaik pieņemtajām politiskajām nostādnēm.
- Bet vai piemiņas plāksnei Valentīnam Pikulim uz mājas Rīgā, kurā viņš dzīvoja, un latviešu rakstnieka un tulkotāja Sudrabu Enžus krūšutēlam ir kāds sakars?
- Es neesmu rūpīgi pētījis šo jautājumu un atturēšos to komentēt. Taču uzskatu, ka nebūtu lieki veikt iedzīvotāju aptauju, pirms kaut ko demontēt.
“Vai tiem ir pasaules mēroga vērtība?”
Gleznotājs Jānis Anmanis, neiedziļinoties piemiņas objektu iespējamās demontāžas iemeslos, pret galvaspilsētas attīrīšanu no pieminekļiem izturas filozofiski:
- Monu Lizu noteikti nebūtu jāizņem no muzeja ekspozīcijas. Šādus pasaules šedevrus nedrīkst aiztikt.
- Bet vai Rīgas pieminekļus, kas uzstādīti Lucavsalā un Rīgas parkos, drīkst nojaukt?
- Ja tiem ir pasaules mēroga vērtība, tad, protams, nē.
