Pasaulē
- Man paskaidroja, ka sociālais dienests apmaksās ēdināšanu, kamēr man būs spēkā maznodrošinātas personas statuss. Tehnikuma ēdnīcā dēliem tika izsniegtas plastikāta kartītes, ar kurām varēja norēķināties par ēdināšanu. Katram bērnam pienācās simts eiro. Taču sociālais dienests nepaskaidroja, kā šī sistēma darbojas. Tehnikumā man tika pateikts, ka, ja bērns mēneša laikā neiztērēs ēdienam simts eiro, šī summa “sadegs”. Tas nozīmē, ka atlikums uz nākamo mēnesi netiek pārcelts. Bērni centās tērēt naudu, pat ja ēdnīcā nebija no kā izvēlēties, viņi pirka ēdienu bufetē. Mēs taču nezinājām, ka iztērētā summa dienā nedrīkst pārsniegt piecus eiro. Viņi šo robežu pārsniedza. Lai līdz mēneša beigām iztērētu šos simts eiro uz cilvēku, bērni dažās dienās centās tērēt vairāk – 20-30 eiro dienā. Rezultātā vienā “jaukā” dienā viņu kartes tika nobloķētas.
- Kāds tam bija iemesls, vai jums tas tika paskaidrots?
- Sociālajā dienestā man teica, ka limits ir 5 eiro uz vienu cilvēku dienā un neesot normāli tērēt 20-30 eiro dienā. No otras puses, ja jau reiz bērnam tiek piešķirti 100 eiro mēnesī, tad sociālajam dienestam nevajadzētu interesēt, kā viņš tos tērē. Katrā ziņā ne tik lielā mērā, lai bloķētu viņu ēdināšanas kartes mācību dienas vidū. Galu galā, tā ir mūsu problēma, ja nauda tiks iztērēta, mamma mēneša beigās piemaksās no savas kabatas. Bet sociālajā dienestā man teica, ka tas neesot normāli, tā nedrīkstot būt. Es jautāju, ko mums tagad darīt? Vai mums ir jāmirst badā? Viņi man ieteica sazināties ar sociālo dienestu.
- Un jūs to izdarījāt?
- Es aizgāju uz sociālo dienestu, viņi man parādīja summas – bērni dažās dienās pārtikai tērēja 20 un dažās dienās 30 eiro. Es pajautāju, kur ir problēma? Nebija nekādu ierobežojumu! Sociālais dienests mani informēja, ka tagad viņi noteiks limitu un katru dienu būs jāēd piecu eiro robežās. Un šo limitu nedrīkst pārsniegt. Nu, un visu, kas tika iztērēts pirms tam, sociālais dienests aprēķināja un paziņoja, ka kopējā summa ir 185 eiro uz diviem cilvēkiem, tie nav pat 200 eiro. Labi. Tad bērni ievēroja limitu, bet pēc fakta mums atkal sarēķināja pārtēriņu. Kad pienāca laiks kompensēt mūsu ģimenei izdevumus par pārtiku, Ādažu sociālā dienesta pārstāvji sāka atrēķināt no šīs summas, par ko viņi maksās un par ko ne.
- Kāda iemesla dēļ? Viņiem kaut kas nepatika?
- Man to paskaidroja šādi: skatās uz summām un skaitļiem un saka – lūk, bērni ēda nevis ēdnīcā, bet gan bufetē, un tāpēc mēs par to nemaksāsim! Kā tā? Kas tas ir par noteikumu? No sarunas ar sociālā dienesta pārstāvi es sapratu, ka tā bija viņu pašu iniciatīva, lai no manis ieturētu naudu, ko bērni iztērēja bufetē. Arguments ir tāds, ka bērniem ir jāēd karsts ēdiens, nevis bulciņas un tamlīdzīgi.
Kad dzirdēju, ka manu bērnu nepareizās izvēles dēļ (viņi zupas vietā ēda bulciņas) man ir pienākums kaut ko piemaksāt un daļēji kompensēt sociālā dienesta izdevumus par manu bērnu pusdienām, es lūdzu sociālā dienesta pārstāvi sniegt pamatojumu – izrakstīt rēķinu uz mana vārda, pretējā gadījumā uz kāda pamata un kam man būtu jāmaksā? Un tad sociālā dienesta pārstāve sāka stostīties, no kā es sapratu, ka viņa vienkārši nevarēja izsniegt šādu rēķinu. Tad uz kāda pamata man būtu jāmaksā kaut kas papildus, tas taču nav kaut kāda privāta bodīte? Man radās šaubas par šīs prasības pamatotību.
Man nav nekāda iemesla maksāt papildu maksu par manu divu dēlu ēdināšanu, jo īpaši tāpēc, ka man netika izsniegts rēķins vai kāds cits dokuments.
Tikmēr Ādažu novada sociālais dienests pieprasa, lai es segtu daļu izmaksu.
- Par kādu summu ir runa?
- 120 eiro.
- Jūs esat bezdarbniece?
- Jā, esmu palikusi bez darba, taču valstij uz kakla nesēžu – man ir neliels darbiņš, bet tas ir zem “minimālās algas”, jo strādāju nepilnu darba dienu. Ādažu sociālā dienesta pārstāvji man to pārmeta, sakot, ka man jāmeklē cits darbs, lai nebūtu jālūdz palīdzība no pašvaldības. Man šķiet, ka tas nav gluži ētiski – vai tā nav iejaukšanās cilvēka privātajā dzīvē? Ierēdņiem būtu jāsniedz padomi klientiem, kad viņiem to lūdz. Galu galā trūcīgam cilvēkam ir likumīgas tiesības uz sociālo palīdzību noteiktās situācijās, un ierēdņu pienākums ir nevis pamācīt, bet sniegt šo palīdzību savas kompetences ietvaros.
Pārdodiet zemi un tad nāciet
- Kad es nolēmu noformēt maznodrošinātas personas statusu, vispār bija brīnumi. Sākumā es saņēmu atteikumu, pamatojoties uz to, ka man pieder zeme. Man patiešām pieder neliels zemes gabals, uz kura nav nekā - ne mājas, tikai Latvenergo būdiņa. Man teica, lai es šo zemes gabalu pārdodu, citādi maznodrošinātas personas statusu es nesaņemšu. Taču šis zemes gabals jau sen ir pārdošanā, un neviens par to neinteresējas. Kā dzīvot visu šo laiku? Par kādu naudu? Es to izstāstīju Ādažu sociālajam dienestam un vēlreiz lūdzu padomu, ko darīt?
Pretī saņēmu vēl vienu vērtīgu “rekomendāciju” – viņi man ieteica uz šīs zemes deklarēt abus dēlus un lūgt sociālo palīdzību un statusu pašvaldībai, kurā atrodas šis nelaimīgais zemes gabals. Kā var deklarēt bērnus uz zemes gabala, uz kura nav neviena metra dzīvojamās platības...? Es apstrīdēju šo atteikumu, mans gadījums tika pārskatīts, un man tomēr piešķīra maznodrošinātā statusu.
Ko saka sociālajā dienestā?
Press.lv lūdza Ādažu novada Sociālā dienesta vadītāju Ievu Rozi komentēt situāciju:
- Kā tas ir, ka divu dēlu mātei, kurai ir piešķirts maznodrošinātas personas statuss, par dēlu ēdināšanu tehnikumā papildus jāmaksā 120 eiro? Vai šīs izmaksas neatlīdzina sociālais dienests?
- Man nav tiesību komentēt sociālā dienesta klientu konkrēto situāciju, tā ir individuāls gadījums, kuru es nekomentēšu presei. Tā kā lieta attiecas uz nepilngadīgajiem un līdz ar to ir skartas bērnu tiesības, neuzskatu, ka par to būtu nepieciešams runāt publiski. Mēs ar šo pusaudžu māti esam visu sīki pārrunājuši, un līdz šim visas problēmas ir atrisinātas.
- Tas ir lieliski. Mēs priecājamies, ka viss ir atrisināts. Ja jūs nevarat komentēt konkrētu gadījumu, jo runa ir par nepilngadīgajiem, vai jūs varētu raksturot šo tendenci kopumā - kā būtu jārīkojas citiem vecākiem, ja viņi saskaras ar līdzīgu problēmu? Piemēram, ja arī viņu bērni izvēlas ēst nevis tehnikuma ēdnīcā, bet gan bufetē. Vai arī viņiem būs jāsedz daļa izmaksu sociālajam dienestam no ģimenes budžeta?
- Lieta tāda, ka sociālais dienests apmaksā kompleksās pusdienas, bet tehnikumā šādas iespējas nav – tur ir atsevišķas karstās pusdienas, un tāpēc tās vajadzēja ņemt tur. Bet bērni neizvēlējās ēst karstās maltītes izglītības iestādes kafejnīcā, bet pirka, piemēram, dažādas smalkmaizītes bufetē.
- Nu var būt dažādi iemesli, kāpēc bērni neēd zupas un otro ēdienu ēdināšanas iestādēs.
- Mēs to visu izrunājām, un problēma ir atrisināta.
- Tātad viņai nekas papildus nebūs jāmaksā?
- Es nevēlos komentēt šo jautājumu presei. Ja arī citiem vecākiem ir līdzīgas problēmas, lai katrs personīgi nāk pie mums uz sociālo dienestu un noskaidro individuāli.
...Mūsu lasītāja, priecīga, ka problēma ir atrisināta un viņai vairs nekas papildus nav jāmaksā, pēc sarunas ar preses.lv piezvanīja Ievai Rozei, lai noskaidrotu, vai viņa visu pareizi sapratusi, taču pēc sarunas ar Ādažu novada Sociālā dienesta vadītāju viņas noskaņojums sabojājās:
- Es piezvanīju sociālā dienesta vadītājai un pajautāju, vai man kaut kas papildus ir jāmaksā. Viņa pateica, ka 120 eiro. Es biju pārsteigta – kā?! Sociālā dienesta vadītāja teica: “Bet jūs taču solījāt, ka piemaksāsiet, vai ne? Kāpēc jūs sazināties ar korespondentiem, ja mēs ar jums esam visu izrunājuši un viss jau ir izlemts? Un mēs tiešām iepriekš ar viņiem vienojāmies, ka daļu maksā pašvaldība, bet daļu maksāju es. Bet es nedomāju, ka man ir jāmaksā 120 eiro, jo katram bērnam pienākas 100 eiro mēnesī. Viņi man saka: bet jūs taču solījāt maksāt! Es konsultējos ar juristu, un viņš man neiesaka maksāt. Konsultējos arī ar grāmatvedi, viņa man teica – nav jāmaksā, jo nav pat konta, uz kuru maksāt. Un rezultātā, atbildot uz visiem šiem argumentiem, vadītāja man neapmierinātā tonī paziņoja – labi, mēs paši samaksāsim, un nolika klausuli.
Atliek gaidīt mēneša beigas...
Bet vispār, piekrītiet, ka situācija, kad ierēdņi var interpretēt noteikumus, kas nosaka, vai bērns būs vai nebūs izsalcis, vienā vai otrā virzienā, nav gluži normāla.
