Pasaulē
Zasulauks mistiski piesaista talantīgus, ģeniālus un, pilnīgi noteikti, neikdienišķus cilvēkus. Šajā publikācijā pastāstīsim par spilgtākajiem Zasulauka (toreiz Zassenhofas) iedzīvotājiem.
Kosmiskais zēns
Pirms 137 gadiem, 1887. gada augustā, pār Zemi nolija bagātīgs zvaigžņu lietus, bet pirms tam notika Saules aptumsums. Tieši šajās stundās Rīgas ārsta Artūra Candera ģimenē piedzima zēns, kuram pēc vācu manieres deva vārdu Frīdrihs (pilnā vārdā Georgs Konstantīns Artūrs Frīdrihs Canders). Puisēna māte Helēna Candere, dzimusi Gotšalka, nāca no Drēzdenes galma muzikanta ģimenes. Tā Kaļķu ielas 8. namā parādījās jauns iemītnieks – ceturtais bērns ārsta ģimenē.
Divus gadus vēlāk, 1889. gadā, Frīdrihs zaudēja savu māti, kura nomira dzemdībās, kas kļuva par milzīgu traģēdiju visai kuplajai Canderu dzimtai. Ģimenes tēvs, kurš bija ieguvis spīdošu izglītību, kādu laiku audzināja bērnus viens – un darīja to vienkārši lieliski. Mājās bija bagātīga bibliotēka, kurā līdzās bieziem medicīnas darbiem bija arī grāmatas par astronomiju un zinātniskā fantastika, tostarp Žila Verna romāni.
1891. gadā Canders vecākais apprecējās ar divdesmitgadīgo mājkalpotāju Bertu Konrādi, kura strādāja šajā namā. Drīz viņiem piedzima meitenīte Margarēte, kura kļuva par māsu iepriekš dzimušajiem bērniem un īpaši tuva Frīdriham. Audžumāte par visiem bērniem rūpējās vienādi, un viņi visi bija vienlīdz mīlēti. Mājoklis Vecrīgā kuplajai ģimenei palika par šauru, un, saņemot mantojumu no tēva, Artūrs Canders nopirka vienstāvu koka māju strādnieku rajonā Zasenhofā, Bārtas ielā 1 (tagadējā Candera iela pie Zasulauka stacijas). Tajā laikā tas nebija prestižs rajons, taču tur beidzot bija pietiekami daudz vietas visiem daudzbērnu ģimenes locekļiem.
Artūrs Canders pēc sava projekta to pārbūvēja un uzcēla otro stāvu. Šobrīd iela, uz kuras stāv šī vēsturiskā ēka, nes viņa dēla Frīdriha vārdu. Māja ir privātīpašumā, atjaunota un šķietami laika zoba neskarta. Uz šīs ēkas jumta naktīs pusaudzis, kuram tēvs 1908. gadā uzdāvināja teleskopu, sēdēja stundām ilgi, vērojot naksnīgās debesis. Blakus viņam, piesieta aiz kājas pie caurules (lai, nedod Dievs, nenokristu), sēdēja viņa mazā māšele. Ģimene pie mājas bija iekopusi skaistu dārzu, kurš cītīgi strādāja visi bērni – daži Canderu stādītie koki ir saglabājusies vēl līdz šim brīdim.
Dakteris Canders nebija bagāts, iespējams, tāpēc, ka viņš bieži vien neņēma maksu no saviem pacientiem. Kad ģimene pārcēlās uz Zasulauku, pie mājas vārtiņiem parādījās uzraksts trijās valodās – latviešu, krievu un vācu: “Trūcīgos izmeklēju par brīvu”. Tas daudz ko pasaka. Kādi cilvēki dzīvoja Rīgā! Vienmēr par to domāju, kad skatos uz omulīgo un silto Canderu māju.
Tēvs uzdāvāja Frīdriham sapni par ceļojumu uz Marsu. Viņš darīja visu iespējamo, lai dēls īstenotu šo tolaik pilnīgi trako, fantastisko ideju. Frīdrihs Canders vēlāk atzina, ka viņa pirmajās atmiņās fantāzija un realitāte bija tik cieši savijušās, kļūstot par vienu pavedienu. Viņš patiešām ticēja, ka atceras 11. augusta notikumus, un dažkārt viņam pat šķita, ka viņš pats ir nokritis no debesīm kopā ar zvaigznēm. Zvaigžņu zēns – par tādu viņš kļuva pasaulei.
“Vispār viņš reti smējās, bet labprāt smaidīja” par brāli rakstīja viņa māsa Margarēte (tā pati, kas sēdēja kopā ar viņu uz jumta). “Tomēr viņš labi izskatījās – vidēja auguma, tumši blonds, ar mazām ūsiņām. Skaistas bija viņa zaļās acis, kas varēja mirdzēt visās nokrāsās. Tā kā viņš bija kalsnējs, viņš izskatījās maigs. Brālis staigāja drusku saliecies uz priekšu, ne tik stalts un taisns kā citi mūsu ģimenes locekļi.”
1905. gadā Frīdrihs Canders iestājās Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļā. Studiju gados viņš konstruēja savu pirmo planieri, ar kuru veica lidojumus no... Dzegužkalna.
Tad bija Pirmais pasaules karš, rūpnīca “Provodņik” un pirmie ar šķidro kurināmo darbināmas raķetes dzinēja rasējumi, kas pacelsies gaisā astoņus mēnešus pēc viņa pēkšņās nāves. No Rīgas viņš pārcēlās uz Maskavu, lai vēl aktīvāk nodarbotos ar kosmiskās lidmašīnas projekta izstrādi. Un viņam tas izdevās.
Frīdrihs Canders nomira 1933. gadā Kislovodskā, kur viņš bija devies pēc draugu ieteikuma, lai uzlabotu savu slikto veselību.
Fridriha Candera māsa, atceroties brāļa stāstus par tālajām planētām, savās atmiņās raksta: “Brālis teica, ka ir neiedomājami un pārdroši uzskatīt, ka tikai uz mūsu mazās planētas ir dzīvas būtnes..... kaut kur noteikti ir dzīvība, mums tikai jāmēģina to atrast.” Varbūt mēs to atradīsim, kas zina? Bet pagaidām es redzu tikai kādu ļoti gudru kaķi, kas sēž pie slavenās mājas un urbj mani ar savām acīm. Ja es ticētu reinkarnācijai, es padomātu, vai tik Frīdrihs Canders nav atgriezies, lai skatītos uz zvaigznēm.
Aģente Fifi – dzīvnieku aizstāve
Pāris soļu attālumā no mājas, kurā savulaik dzīvoja Canderu ģimene, atrodas vēl viena interesanta ēka – nodibinājuma “Dzīvnieku drauga fonda” patversme. Ēka tika uzcelta 2001. gadā, piedaloties Rīgas mēram (tolaik Andrim Ārgalim), kā arī ASV un Lielbritānijas vēstniecībām. Ideja pieder Kristīnei Čilverei, kurai piederēja šis zemes gabals.
Un šeit sākas stāsta interesantākā daļa. Marija Kristīne Čilvere, apbrīnojami skaista sieviete, piedzima 1920. gadā brita un latvietes ģimenē. Viņas tēvs Frenks Čilvers bija angļu laikraksta The Times of London korespondents Rīgā, kur viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Irmu Juliānu Jirgensoni, restorāna “Otto Švarcs”, Operas nama kafejnīcas, Romas pagrabiņa un citu līdzīgu elitāru vietu īpašnieka meitu.
Kristīnei un viņas vecākajai māsai mājskolotāji mācīja franču un angļu valodu, pēc tam māsas apmeklēja vācu skolu. Kristīne brīvi runāja četrās valodās – latviešu valodu viņa nebija aizmirsusi un runāja bez akcenta pat savos 80 gados.
Kristīne ieguva izcilu izglītību Rīgā, pēc tam Sorbonnas universitātē Parīzē. Tur viņu pārsteidza Otrais pasaules karš, un viņa tika aizsūtīta uz koncentrācijas nometni, no kuras, pateicoties sava izturībai un atjautībai, viņa 1941. gadā izbēga. Nav nekāds brīnums, ka Kristīne nonāca Lielbritānijas Īpašo uzdevumu pārvaldes redzeslokā, kas saskatīja meitenes inteliģenci, drosmi un rakstura stingrību. Un, protams, arī, kā tagad teiktu, satriecošo skaistumu. Tā 22 gadus vecā Kristīne kļuva par slepeno aģenti Fifi – Īpašo uzdevumu pārvaldes leģendu.
Patiesībā Kristīnes dzīve ir gatavs romāna sižets. Tāpēc daudzi scenāristi un rakstnieki ir izmantojuši fragmentus no viņas biogrāfijas, bet... diez vai kāds kādreiz uzzinās visu. Viņas darbība tika ilgi turēta visstingrākajā slepenībā, un tikai 2014. gada rudenī, septiņus gadus pēc Kristīnes nāves, Lielbritānijas Nacionālais arhīvs atklāja viņas identitāti, atzinīgi novērtējot aģenta Fifi devumu Lielbritānijas drošībai Otrā pasaules kara laikā.
Pēc kara Kristīne Čilvere dzīvoja pieticīgu, noslēgtu un klusu dzīvi savu mīļoto suņu lokā.
Gandrīz visu savus līdzekļus, kas palika no viņas vecāku bijušās impērijas (daļu no tās viņai izdevās atgūt), un spēkus šī apbrīnojamā kundze veltīja bez pajumtes palikušo un slimo dzīvnieku aprūpei. Pati viņa dzīvoja Apvienotajā Karalistē, audzēja dārzeņus un nevienam neuzticējās.
Savā testamentā Kristīne uzsvēra, ka nevēlas nekādu greznu izvadīšanu, aicinot cilvēkus labāk ziedot dzīvnieku patversmei viņas piemiņai un parakstot: “Kristīne, dzīvnieku draudzene.”
Zenta Mauriņa – tāda Latvijā ir viena!
Kuldīgas ielā 52, septiņu minūšu brauciena attālumā no kādreizējās Canderu dzimtas mājas, atrodas ēka ar rozā sienām un sarkanām durvīm. Tā ne ar ko neizceltos, ja vien šajā mājā no 1938. līdz 1944. gadam nebūtu dzīvojusi Zenta Mauriņa...
Zenta ir unikāla personība. Viņa piedzima 1897. gadā Lejasciemā (netālu no Gulbenes) ārsta un pianistes ģimenē, kas runāja galvenokārt vāciski, jo viņas māte latviešu valodu zināja ļoti vāji. Drīz vien viņas tēvs Roberts kļuva par apriņķa ārstu Grobiņā, un visa ģimene pārcēlās uz turieni. Kuplajā Mauriņu ģimenē bija sešas meitas un dēls. Piecu gadu vecumā Zenta saslima ar poliomielītu. Vecāki nepadevās un aizveda meitu uz labāko Berlīnes klīniku, kur viņai veica operāciju, bet tā nepalīdzēja. Visu turpmāko dzīvi Zenta pavadīja ratiņkrēslā.
Taču tas netraucēja Zentai izaugt par skaistu, inteliģentu, mērķtiecīgu, zinātkāru meiteni. Viņa ticēja, ka dzīvē sasniegs visu, par ko sapņo.
1913. gadā Zenta Mauriņa iestājās Liepājas krievu ģimnāzijā – uzreiz sestajā klasē. Skolā meitene iemīlēja krievu literatūru, sevišķi Dostojevski, kura darbi un dzīve vēlāk kļuva par Mauriņas padziļinātas izpētes objektiem. Skolu Zenta pabeidza ar izcilību un pēc abitūrijas – tieši pirms vācu iebrukuma – atgriezās Grobiņā pie vecākiem.
1921. gadā Zenta iestājās Latvijas Universitātes Filozofijas un filoloģijas fakultātē. Pēc tam viņa pasniedza Rīgas Pedagoģiskajā institūtā un lasīja lekcijas Latvijas Universitātē. Viņa bija pirmā sieviete Latvijas vēsturē, kurai tika piešķirts filoloģijas doktora grāds. Viņa kļuva par rakstnieci (pazīstamas ir viņas monogrāfijas par Raini un Danti un romāns “Dzīve vilcienā”), esejisti, Dostojevska daiļrades pētnieci, filozofi un tulkotāju.
Domājat, Zentas dzīve aprobežojās ar darbu? Nebūt nē! Viņas vīrs bija Konstantīns Raudive, kurš bija... 12 gadus jaunāks par viņu. Viņi apprecējās Florencē un bija kopā gandrīz 40 gadus. “Neviens nesaprata manu dzīvi tā kā viņš,” Zenta teica par savu vīru. Ģimenē gāja visādi, bet tomēr šo divu pēc rakstura un audzināšanas tik ļoti atšķirīgo cilvēku savienība, lai cik to būtu satricinājušas iekšējās un ārējās vētras, palika nesalaužama.
Zenta dēvēja Konstantīnu Raudivi par “Albatrosu” – laikam tāpēc, ka viņš spēja iznest viņu cauri visām vētrām un negaisiem. Vīrs bija viņas šoferis, pavārs, grāmatvedis, aprūpētājs un mīļākais.
“Nesaisties ar cilvēku, ja nevari panest viņa kļūdas,” raksta Zenta savos “baušļos”. Zelta vārdi, vai ne?
Kāds ir Zentas pievilcības noslēpums? Dzīves mīlestībā, dzelžainā disciplīnā (viņa, būdama ratiņkrēslā, pat pieaugušā vecumā nepieņēmās svarā), spējā sapņot un ... rakstīt.
“Nav jābeidz brīnīties. Kam dzīvība, mīlestība un nāve nav brīnums, vēl neaprakts, jau miris. Zenta rakstīs kādā no saviem darbiem. -- Tas, kuram dzīve, mīlestība un nāve nav brīnums, vēl dzīvo, vēl nav apglabāts, bet jau ir miris. Miesas bads mazāk bīstams nekā gara bads. Pat atlēts sabrūk, ja dvēsele zaudējusi savu centru.” Un vēl: “Pat sportists pārvēršas par vraku, ja dvēsele zaudē savu centru...”.
1944. gadā Zenta kopā ar vīru emigrēja uz Zviedriju, kur no 1949. līdz 1963. gadam viņa bija Upsalas Universitātes docente. Viņa nolasīja aptuveni 600 publisko lekciju – Latvijā, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Somijā, Austrijā un Francijā. Izdotas vairāk nekā 70 viņas grāmatas.
Zenta devās aizsaulē 1978. gadā Bāzelē, Šveicē. Iespējams, viņa pārvērtās par kaiju un riņķo debesīs kopā ar savu albatrosu.....
