Pasaulē
Slavenais Rīgas “Kaķu nams” tika uzcelts 1909. gadā. Akadēmiskajās publikācijās teikts, ka tas ir viens no klasiskākajiem jūgendstila paraugiem Vecrīgā. Tomēr ne jau tāpēc tūristi un pilsētnieki ir iemīļojuši šo ēku – kur gan citur Rīgā redzēsi tik graciozus melnus kaķus sēžam tornīšu smailēs!
Māju projektējis arhitekts Frīdrihs Šēfels pēc bagāta latviešu tirgotāja Jāņa Plūmes pasūtījuma. Leģenda vēsta, ka sākotnēji kaķi bijuši pavērsti ar astēm pret Lielo ģildi (tagad Filharmonijas koncertzāle Amatu ielā 6.) Ģilde apvienoja bagātus vācu tirgotājus, un, kā tiek apgalvots, latvieti Plūmi tur nepieņēma. Atriebjoties viņš uz mājas tornīšiem uzstādījis ekspresīvas kaķu figūras, pavēršot tos ar astēm tieši pret ģildes eltermaņa kabineta logu. Tas vērsies tiesā, lai panāktu, ka kaķi tiek apgriezti. Tiesāšanās vilkās gadiem ilgi - bagātais nama īpašnieks dāsni maksāja tiesnešiem. Spriedumā bija teikts, ka kaķi ir brīvi dzīvnieki un var uzvesties, kā vēlas. Un tomēr galu galā saimniekam nācās kaķus pagriezt uz “pareizo” pusi...
Skvērs 1950, gados. Kaķu nav
Cita leģenda vēsta, ka saimnieks steidzies uzstādīt kaķus, bet meistari neesot paspējuši pabeigt plānotos darbus līdz svētdienai – strādāt šajā dienā tika uzskatīts par grēku. Tāpēc kaķus uzstādīja sestdien vēlu vakarā, tumsā pagriežot tos otrādi.
1960. gadi. Kaķu vēl joprojām nav
Trešā versija vēsta, ka namīpašnieks nesaticis ar kādas citas mājas īpašnieku Škūņu ielā: viņi esot plēsušies kā suns ar kaķi. Rezultātā Šķūņu ielas nama īpašnieks uz ēkas jumta uzlicis suni, bet Meistaru ielā uz ēkas tornīšiem parādījušies kaķi....
Tomēr realitāte, kā tas bieži vien notiek, ir daudz prozaiskāka. Rīgas vēstures entuziasti noskaidroja, ka Plūmes kungs nodarbojies ar vīna tirdzniecību. Tas bijis galvenais viņa bagātības avots, ļaujot iegādāties zemi izdevīgās vietās un būvēt mājas. Tajos gados vīna tirdzniecība nebija gluži tā nodarbošanās, par kuru tirgotājs varētu tikt uzņemts prestižajā Lielajā ģildē. Un, pat ja Jānis Plūme būtu bijis trīsreiz vācietis un pasakaini bagāts, viņu tajā tik un tā nebūtu uzņēmuši.
Kā stāsta gidi, astoņdesmitajos gados tūristiem tika stāstīts cits stāsts. Amatu ielā ir divas ēkas: vienā kādreiz atradās Mazā ģilde, kas apvienoja latviešu tirgotājus, savukārt Lielajā ģildē tika uzņemti tikai vācu baroni. Kāds bagāts latviešu tirgotājs ļoti vēlējies iekļūt Lielajā ģildē, bet viņam tas tika liegts. Atriebjoties viņš Lielās ģildes priekšā novietoja kaķus, pagriežot tos ar astēm pret saviem pāridarītājiem. Pēc daudziem gadu desmitiem, kas Lielās ģildes ēkā tika ierīkota Latvijas Valsts filharmonija, runči to neesot izturējuši un pagriezušies ar purniņiem pret mākslu.
Padomju laika realitāte izrādījās daudz skarbāka: 1951. gadā pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas vadītāja Kārļa Plaudes rīkojuma abus astainos no tornīšu smailēm demontēja un aizveda nezināmā virzienā. Ko tad kaķi bija nodarījusi cienījamam zinātniekam? Izrādās, tieši pretī Kaķu namam tagadējās Finanšu ministrijas ēkā atradās Latvijas Zinātņu akadēmija, bet Kaķu namā “mājoja” Tiesību filozofijas institūts. Biedrs Plaude uzskatīja, ka “vieglprātīgie” kaķi neatbilst iestādes augstajam statusam.
Par laimi, ne visi Latvijas akadēmiķi bija tik, maigi izsakoties, dīvaini. Pagājušā gadsimta 70. gados Zinātņu akadēmija pārcēlās uz jaunām mājām, savas telpas pameta Meistaru ielā 10/12 pameta arī viena no tās pēdējām struktūrvienībām – tajā laikā tur jau atradās Neorganiskās ķīmijas institūts. Arhīvā ir saglabājusies institūta direktora vietnieka Tāļa Millera vēstule ar lūgumu izrādīt cieņu ēkas vēsturiskajam izskatam un atgriezt kaķus tornīšu smailēs. Tiesa, oriģināli uz to brīdi jau bija zuduši. Viens no minčiem tika neglābjami sasists demontāžas laikā, otrs kādu laiku glabājās Doma katedrāles Krusta galerijā, bet pēc tam “izkūpēja”...
Jaunos kaķus no vara darinājusi tēlniece Ināra Gulbe, vadoties pēc vecām fotogrāfijām. Leģendārie runči atgriezās savā vēsturiskajā vietā 1980. gadā, un kopš tā laika ir kļuvuši par iecienītu tūristu apskates objektu vecpilsētā.
Tiesa, zinātniskajās grāmatās par Rīgu šiem kaķiem labākajā gadījumā ir veltītas pāris rindiņas, vairak koncentrējoties uz “īstiem meistardarbiem”: unikālām katedrālēm, viduslaiku pilsētbūvniecības pieminekļiem un parku ansambļiem... Taču tūristi par piemiņu no Rīgas labprātāk iegādājas suvenīrus nevis ar šiem “unikālajiem meistardarbiem”, bet gan ar diviem melniem kaķiem Meistaru ielā 10/12.
Jo “unikālas katedrāles”, “pilsētbūvniecības šedevri” ir arī citās Eiropas pilsētās, bet nams ar melniem kaķiem uz jumta un tik neparastu likteni ir tikai viens - Vecrīgā, Meistaru ielā 10/12.
Kaķu nams ir redzams ari slavenajā kinolentē “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”. Pēc scenārija tur atradās Berlīnes viesnīca “Pie jaunajiem vārtiem”, pie kuras satikās Štirlics un Bormans. Un iepretim – tagadējās Finanšu ministrijas ēkā – atradās Dabas vēstures muzejs, kurā bija paredzēta vēl viena leģendārā spiega tikšanās.
Bijusī laikraksta “Čas” redakcijas sekretāre Svetlana Šepeļa atceras: “Septiņdesmito gadu sākumā es strādāju Neorganiskās ķīmijas institūtā Meistaru ielā 10/12. Atceros, kā filmēju ainu, kurā Štirlics tiekas ar Bormanu. Galvenās lomas atveidotājām Tihonovam bija jāaizsmēķē cigarete, jāpastaigājas turp un atpakaļ pa Meistaru ielu, tad strauji jānomet cigarete un jāiesēžas Bormaņa mašīnā. Viens dublis, otrs, trešais… Štirlics aizsmēķē, nomet cigareti, iesēžas mašīnā, aizsmēķē, nomet... Padsmitajā dublī viņam beidzas sērkociņi. Bormans gaida. “Uguntiņa neatradīsies?” vēršas aktieris pie pūļa. Tajā brīdī sapulcējušies garāmgājēji metas viņam palīgā...”
Iļja DIMENŠTEINS
