Pasaulē
Viņa vienaudžiem - Olaines tehnikuma audzēkņiem – izvēle, kurp doties strādāt, bija skaidra: 1975. gadā uzņēmums “RAF” atklāja jaunu, lielu ražotni Jelgavā. Savukārt uzņēmuma aizsākumi ir datējami ar 1940. gadu beigām, kad Sarkandaugavā, bijušo darbnīcu telpās, tika nodibināta Rīgas eksperimentālā rūpnīca jeb “REF”.
No Maskavas atbraukušais inženieris Vsevolods Bahčivandži gribēja pārvērst Rīgu pārvērst par padomju Detroitu, izveidojot mazlitrāžas automobiļu ražotni. Tomēr trīs gadu laikā tapa tikai divi eksemplāri. Un tie paši salūza, viens no tiem – ceļā uz Maskavu.
Pasūtījums Maskavas festivālam
RAF-251 uz kravas automašīnas GAZ-51 bāzes.
Pagājušā gadsimta 50. gados rūpnīca, kas ieguva jaunu nosaukumu – RAF, uzsāka savu autobusu un mikroautobusu ražošanu. Pirmos mikroautobusus “Festival” 1957. gadā prezentēja Maskava notiekošā Pasaules jaunatnes un studentu festivāla viesiem. Gadu vēlāk “RAF” saņēma pasūtījumu desmit “Festivāliem”, kuriem bija jābūt gataviem līdz PSKP XXI kongresam.
RAF-977.
Sešdesmitajos gados Maskava deva zaļo gaismu jaunas lielas rūpnīcas celtniecībai - pamatakmens Jelgavā tika ielikts 1969. gada 25. jūlijā. Būvdarbi ilga desmit gadus.
“Jelgavā vairs nebija vienkārša ražotne, kur automašīnas tika montētas manuāli. Tā bija liela automobiļu rūpnīca, kurā ražoja arī atsevišķas detaļas,” stāsta veterāns.
Genādijs savas darba gaitas rūpnīcā “RAF” uzsāka instrumentu cehā – izgatavoja urbjus un citus instrumentus. Pēc diviem gadiem, 1980. gadā, viņu iesauca armijā. Pēc dienesta viņš mehāniskajā cehā jau kā metālapstrādes darbgaldu iestatītājs...
Visdažādākie “rafiņi”
Brežņeva gados mikroautobusi “Latvija” bija labākais mūsu republikas zīmols visā PSRS – no Kaļiņingradas līdz Taškentai, un visā valstī tos mīļi sauca par “rafiņiem”.
Sāka ar 15 tūkstošiem gadā. Bija dažādas modifikācijas – reanimācijas auto, mikroautobusi pasta sūtījumu, velosipēdu un pat olimpiskās uguns pārvadāšanai. Šāds “rafiņš” tika izgatavots Maskavas olimpiskajām spēlēm.
“Uzsākot strādāt rūpnīcā, es biju jauns un karstasinīgs. Toreiz direktors bija Jurijs Merkulovs. Es viņu kritizēju par nepietiekamām investīcijām attīstībā. Toreiz es nesapratu, ka viss bija centralizēts, visu izlēma “augšā”, un direktoram bija grūti kaut ko mainīt...
Viktora Boserta laiki
Un tomēr tas bija iespējams. To pierādīja Viktors Boserts, kuru par direktoru ievēlēja darba kolektīvs. Tā bija pirmā šāda pieredze Padomju Savienībā uz “perestroikas” viļņa.
Jaunā direktora vadībā uzņēmums piedzīvoja strauju attīstību. “RAF” parādījās modernākās tā laika iekārtas – ar ciparu programmas vadību. Valstī popularitāti iekaroja komjauniešu un jauniešu kolektīvi. “RAF” izveidotā kolektīva vadītājs bija mans sarunu biedrs Genādijs Aksenovs.
“Mūsu kolektīvā bija apmēram 40 biedru. Gan jaunāki cilvēki, gan darbinieki ar pieredzi. Aptuveni puse uz pusi. Profanācija? Nē, jaunieši mācījās no pieredzējušiem darbiniekiem, viņiem visiem bija mentori. Tas nav kā šodien: tu atnāc pēc koledžas vai universitātes, un nav neviena, kas tev paskaidrotu vai parādītu. Toreiz bija citādāk. Veterāniem bija pieredze, mums bija entuziasms un enerģija.....
Par sekmīgu darbu brigādes biedri saņēma ikmēneša algas pielikumu - 20-30 rubļu. Rūpnīca nežēloja naudu sociālajām programmām – piešķīra autobusus braucieniem uz “Zelta loku” Krievijā, dažādām ekskursijām, prestižām sporta sacensībām. Uzņēmumā ar koncertiem viesojās estrādes slavenības. Pirmrindniekiem bija iespēja valsts cenu iegādāties videokameru Panasonic, kas tajā laikā bija īsta greznība.
- Tas mums bija kosmoss!” atceras Genādijs Aksenovs...
Kāpēc atteica vāciešiem
Ko lai saka, Boserts bija cilvēks ar milzīgu harizmu. Taču ne visas problēmas tika atrisinātas.
“Kvantitātes dēļ cieta kvalitāte. “Latvijai” bija daudz trūkumu, tāpēc bija nepieciešams radīt principiāli jaunu transportlīdzekli. Boserts iniciēja vissavienības konkursu par jauna mikroautobusa dizainu. Tajā piedalījās daudzu sabiedroto rūpnīcu pārstāvji. Bija daudz interesantu ideju, taču īstenot modernizāciju tā arī neizdevās.....
Tā bija ne tikai Boserta vaina. Nāca jauni laiki, un neatkarīgās valsts vadītājiem – bijušajiem zinātniskā komunisma pasniedzējiem un mākslas vēsturniekiem – ražošana izrādījās nevajadzīga.
Neatkarības pirmajos gados Latvijā plānoja uzsākt Volkswagen ražošanu – vācieši grasījās uz Jelgavu pārcelt vienu no savām rūpnīcām.
Eksperimentālais RAF M1 “Roksana”. Foto: Wikipedia.
“Viņi bija gatavi ne tikai ražot, bet arī nodrošināt automobiļu pārdošanu Eiropā! Vajadzēja tikai saņemt politisku atbalstu Latvijas valdības līmenī. Taču tā noklusēja,” stāsta Aksenovs ...
Spieķi riteņos no Godmaņa un Co.
Pēc tam, lai attaisnotos, teica, ka “RAF” esot saistīts ar Krieviju, bet vācieši šeit ražotu ne pašas modernākās savas automašīnas. Vienas vienīgas atrunas! Jo premjerministrs Ivars Godmanis arī par citiem uzņēmumiem nav ne pirkstu pakustinājis.
1997. gadā RAF pārtrauca ražošanu, un gadu vēlāk rūpnīca tika slēgta. Aksenovs nostrādāja uzņēmumā līdz galam. Tā bija viņa pirmā un pēdējā darbavieta kādreiz lielajā valstī. Pēdējie 70 mikroautobusi tika samontēti jau Rīgā, Duntes ielā, no detaļām, kas bija paredzētas rezerves daļām...
“RAF” vadītāju turpmākais liktenis bija atšķirīgs. Viktors Boserts 1990. gadā atgriezās Krievijā, kļūstot par fonda “Investīcijas un progress” valdes priekšsēdētāju, bet pēc tam par kompānijas “Interros” prezidentu. Taču arī tur kaut īsti negāja kā vajag, un viņš devās uz Vāciju, uz savu senču dzimteni.
Pēdējais “RAF” direktors Nikolajs Samodurovs pieteica sevi gan Amerikā, gan Krievijā. Līdz 2002. gadam viņš strādāja ASV un Kanādā – par autobūves uzņēmuma viceprezidentu, pēc tam kļuva par Krasnojarskas riepu kompleksa direktoru un visbeidzot tika iecelts par ģenerāldirektora vietnieku Krievijas autobūves uzņēmumā RusPromAvto ar apgrozījumu bija 2,5 miljardi dolāru.
Latvijai šie speciālisti izrādījās nevajadzīgi.
Uzziņai
Ironiski, taču pēdējā ražotā automašīna “RAF” vēsturē bija zārku pārvadātājs - katafalks. 21 šādu automašīnu iegādājās Maskavas ātrās palīdzības dienests. Kopš 1996. gada “RAF” mēģināja noslēgt sadarbības līgumu ar GAZ mikroautobusa GAZel speciālo versiju montāžai, taču Latvijas valdība šo līgumu bloķēja. Šobrīd daudzas ražošanas ēkas tika iznīcinātas...
Iļja DIMENŠTEINS.
Visas fotogrāfijas no arhīva
