Pasaulē
Savu nokrāsu siers iegūst, pateicoties krāsvielām, nevis labākai nogatavināšana, kā uzskata daži patērētāji. Daudzi Latvijas siera meistari apgalvo, ka ražošanā tiek izmantota tikai dabīga krāsviela, ko iegūst no burkānu sulas. Taču, iespējams, daži no viņiem nav gluži patiesi.
Tomēr krāsvielas, lai “izlīdzinātu krāsu”, izmanto gandrīz visi lielākie Latvijas siera ražotāji. Tikai daži no tiem dod priekšroku ir dabīgām krāsvielām, bet citi - sintētiskām. Ja paņemsiet siera iepakojumu un uzmanīgi izpētīsiet tā sastāvu, redzēsiet apzīmējumus: 160a vai 160b. Pirmais apzīmējums nozīmē, ka siera izgatavošanā ir izmantota dabiska krāsviela – beta-karotīns, otrais liecina par sintētiskas krāsvielas annato klātbūtni.
“Es esmu pret sintētiskām krāsvielām, vai tie būtu piena produkti, vai kādi citi,” saka Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis ŠOLKS. “Taču daudzi ražotāji dažādās valstīs pievieno sieram dabīgās krāsvielas, jo patērētāji ir pieraduši pie dzeltena siera, un, ja siera partija ir citādā krāsā, tas viņiem šķiet aizdomīgi.”
Pēc Šolka kunga teiktā, daudzi patērētāji vēl kopš padomju laikiem uzskata, ka dzeltenā krāsa liecina par siera gatavību. Ja produkta krāsa ir gaišāka, viņi domā, ka siers nav nogatavināts.
“Patiesībā siers var būt vairāk vai mazāk dzeltens dažādu iemeslu dēļ,” skaidro eksperts. “Pavasarī un vasarā govis ēd pienenes, tāpēc piena krāsa ir dzeltenāka, bet ziemā – gaišāka. Taču ražotāji mākslīgi izlīdzina krāsu, cenšoties novērst jebkādus riskus, kas varētu ietekmēt pieprasījumu. Un patērētāji izvēlas to, pie kā ir pieraduši.”
Izvēlas vieglāko taciņu
Siera ražotājs ar stāžu un Kurzemes pienotavas vadītājs Gundars SISENIS ir pārliecināts, ka varēja iet citu ceļu: izglītot patērētāju, izskaidrot, kas ar ko ir saistīts, un nepievienot krāsvielas. Tā vietā daudzi izvēlas vieglāko taciņu.
“Patērētājam, kurš vēlas zināt, vai puscietais siers ir pietiekami nogatavināts, tas būtu jāvērtē nevis pēc krāsas, bet gan pēc tā, vai tas līp pie naža,” viņš saka. “Ja tā notiek, tas ir pirmais rādītājs, ka siers nav nogatavināts.”
Pēc siera ražotāja teiktā, parastais puscietā siera nogatavināšanas laiks ir 45 dienas. Siers, kurš nogatavināts 30 un mazāk dienas, ir nekvalitatīvs.
Hlorofils baltai krāsai
Izpētot veikalu plauktus ar puscieto sieru, autors noskaidroja, ka no diviem slavenākajiem Latvijas ražotājiem viens pievieno sintētisku krāsvielu 160b ar nosaukumu “annato”, bet otrs – dabīgo beta-karotīnu 160a. Savukārt lielākais Igaunijas siera ražotājs, kura produkcija ir pieejama arī Latvijā, vispār krāsvielas nepievieno.
“Iespējams, tas ir mārketinga triks,” uzskata Šolks. “Tirgus pieprasa stabilus produktus, un mēs nevaram patērētājam izskaidrot, kāpēc vakar siers bija dzeltens, bet šodien – gaišs. Starp citu, ir tirgi, kuros, gluži pretēji, tiek pieprasīts gaišāks siers. Ražotāji, kas piegādā produkciju šiem tirgiem, sieru speciāli balina, pievienojot īpašas dabiskas piedevas, piemēram, hlorofilu.”
Prom no skolu ēdnīcām!
Par to, ka sieri ar jebkādām krāsvielām nav tik nekaitīgi, liecina skandāls, kas pirms pāris gadiem izcēlās saistībā ar nevēlamiem produktiem skolu ēdnīcās. Tika izņemta vesela virkne produktu, kas saturēja kaitīgas piedevas: krāsvielas, konservantus, garšas pastiprinātājus. Līdzās čipsiem un gāzētiem dzērieniem izņemto produktu sarakstā bija arī dzeltenie sieri.
Tomēr uztura speciāliste Laila Meija, kas piedalījās skolām aizliegto produktu saraksta izstrādē, atzina, ka attiecībā uz sieriem tika pieļauta kļūda. Aizliegto produktu projektā bija rakstīts, ka nedrīkst pārdot sierus ar mākslīgām krāsvielām, taču, apstiprinot sarakstu ministrijā, vārds “mākslīgās” pazuda. Vietējie ražotāji pēc tam sacēla lielu traci.
Lūk, ko par dzeltenajiem sieriem domā uztura speciālisti.
“Vietējiem ražotājiem vajadzētu izglītot cilvēkus un ražot sierus bez krāsvielām – vai tas būtu beta-karotīns, vai annato,” uzskata Latvijas Uztura speciālistu asociācijas vadītāja Lolita Neimane. “Un vispār, nav pareizi skolēnus pieradināt pie spilgti iekrāsotiem produktiem”.
“Es neesmu noskaņots visās bērnu veselības problēmās vainot tikai kaitīgās piedevas, kā arī zināmus gāzētos dzērienus vai čipsus,” turpina viņas kolēģis, uztura speciālists Andris BRĒMANIS. “Taču no faktiem neaizbēgsi: 2. tipa cukura diabēts jau ir kļuvis par skolēnu slimību, parādoties bērniem 12-15 gadu vecumā.”
Lai gan neveselīga pārtika ir tikai viens no faktoriem, kas ietekmē skolēnu vispārējo veselības stāvokli. Kā norāda uztura speciāliste, daudzi pusaudži piekopj mazkustīgu dzīvesveidu, dators vai planšetdators viņiem aizstāj sporta pulciņus, tikšanās ar draugiem, velosipēdus, futbolu ..... Rezultātā skolu beidz slimi cilvēki – ar gastrītu, diabētu, fiziski vāji, ar nepareizu stāju un deformētu mugurkaulu.
Sintētiskās krāsvielas, neapšaubāmi, ir kaitīgas, taču arī dabīgās krāsvielas nemaz nav tik drošas. Starp citu, ārvalstu zinātniekiem vel joprojām nav vienota viedokļa par beta-karotīnu (dabīgo krāsvielu). Līdz deviņdesmito gadu sākumam tika uzskatīts, ka tam ir pozitīva ietekme uz organismu, bet pēc tam parādījās pētījumi, kas apgalvoja pretējo. Proti, šī krāsviela palielina plaušu vēža un prostatas vēža iespējamību smēķētājiem.
Patērētājs ir kļuvis izvēlīgāks
Latvijas ražotājiem, ja viņi vēlas nopietni cīnīties par patērētāju, ir jācenšas pārliecināt pircējus ne tikai un ne tik daudz ar reklāmas kampaņām, cik ar savu produktu kvalitāti. Patērētāji kļūst izvēlīgāki, viņus nevar apmānīt.
“Mūsu veiktās aptaujas liecina, ka arvien pieprasītāki kļūst mazkaloriju piena produkti – paniņas, vājpiens, airans, biezpiens, jogurti ar zemu tauku saturu, ekoloģiskais piens,” saka Latvijas pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris KRŪZĪTIS. “Trūkst Latvijā ražotu bērnu piena produktu, kazas piena...”
Pircēji vēlas, lai piena produktu derīguma termiņš būtu garāks, bet sastāvs paliktu nemainīgs, bez papildu piedevām. Vai tas ir iespējams?
“Jā, ņemot talkā jaunākās tehnoloģijas,” ir pārliecināts Krūzīša kungs. “Igauņi to ir pierādījuši, un šajā komponentā viņi mūs ir apsteiguši.”
Un ne tikai šajā. Siers bez krāsvielām ir labākais pierādījums tam.
Iļja DIMENŠTEINS
