Pasaulē
Pārkāpuma nav
Formāli ne ražotājs, ne pārdevējs neko nepārkāpj, jo gan iepakojuma augšpusē, gan aizmugurē ir rakstīts, ka produkts ir izgatavots no siļķes, tādējādi visas prasības ir ievērotas. Tas, ka tā ir Atlantijas siļķe, ir norādīts arī produkta sastāvā. Tomēr lielākā daļa patērētāju vispirms pievērš uzmanību produkta cenai, un tā ir divreiz zemāka. Turklāt uzmanību piesaista arī uzraksts uz iepakojuma - “sarkanā zivs”.
To, ka likums nav pārkāpts, apstiprina arī Pārtikas un veterinārais dienests, iesakot pievērst uzmanību sastāvam, derīguma termiņam un uzglabāšanas nosacījumiem, kam obligāti jābūt norādītiem uz iepakojuma.
Intereses mudināts, autors iegādājās vienu iepakojumu šī oriģinālā produkta. Neraugoties uz neparasto siļķes sarkano krāsa, zivs izrādījās garšīga.
Vērtīgas zvejas zivis
Saskaņā ar Vikipēdiju, siļķe ir vidēji liela vai neliela, sudrabaina zivs ar tumšu, zaļganzilu muguru. Lielākie īpatņi sasniedz 45 cm garumu un 1,1 kg masu. Parasti tā ir ap 30 cm gara.
Siļķes mājo jūrās, krasta tuvumā, kur dziļums nepārsniedz 200 m. Jaunās zivtiņas līdz 2 gadu vecumam uzturas seklumā, nārsta vietās. Pēc tam tās pārvietojas uz dziļākiem ūdeņiem. Līdz gada vecumam barojas ar sīka izmēra zooplanktonu, pēc tam galvenā barība ir dažādi vēžveidīgie un nelielas zivtiņas.
Viens no oriģinālākajiem ēdieniem, ko gatavo no siļķēm, ir zviedru nacionālais produkts pūdētā siļķe Surströmming – delikatese, kas pazīstama ar savu spēcīgo aromātu un pikanto garšu.
Patiesībā Surströmming ir fermentēta siļķe. XVI gadsimtā kara laikā Zviedrijā katastrofāli trūka sāls. Taču zviedri šā iemesla dēļ negrasījās atteikties no siļķēm. Siļķes sāka sālīt taupīgi, rezultātā produkts sāka rūgt un nelāgi ost. Taču zviedri nebija ar pliku roku ņemami - viņi turpināja ēst un slavēt savu pūdēto siļķi, līdz tā galu galā ieguva delikateses statusu.
Par krāsvielām
Siļķes ir vienas no taukiem bagātākajām zivīm, tās satur augstvērtīgās taukskābes omega-3, kas noderīgas sirds, asinsvadu un locītavu veselībai. Turklāt tajās ir daudz D vitamīna, kas nepieciešams kauliem un aknu darbībai, kā arī selēns, kas ir dabisks antioksidants. Tiesa, ēdot siļķi, nedrīkst aizmirst to, ka tās sastāvā ir arī daudz sāls, kas var būt nevēlami cilvēkiem ar augstu asinsspiedienu n citam kaitēm.
Siļķes fileja dabīgā veidā ir dzeltenbaltā krāsā. Ar ko tad tā tiek krāsota?
Kā zināms, dabā sarkanās zivis barojas ar jūras aļģēm un vēžveidīgajiem, kas satur astaksantīnu – karotinoīdu, kas savukārt piešķir tām raksturīgo sarkano pigmentu.
Taču visi mūsu veikalu plaukstos atrodamie laši un foreles nāk no audzētavām, un būtu naivi uzskatīt, ka tie tiek baroti ar krilu, jo tas ir ļoti dārgi. Tāpēc uzņēmēji ir atraduši veidu, kā piešķirt zivīm krāsu, netērējot daudz naudas.
Fermās sarkanās zivis baro ar astaksantīnu, ko iegūst vai nu no garneļu čaulām, tās žāvējot, vai ķīmiski sintezējot. Process ir tik ļoti noslīpēts, ka audzētāji spēj kontrolēt delikateses pigmentu līdz pat sīkākajai niansei.
Zinātnieki uzskata, ka astaksantīns organismam ir ļoti noderīgs. Tas ir dabisks antioksidants un aizsargā organismu no brīvajiem radikāļiem, novēršot sirds un asinsvadu slimības. Tāpēc daudzi cilvēki cenšas palielināt astaksantīna devu, lietojot to uztura bagātinātāju veidā. Bet kāpēc par tiem pārmaksāt? Noderīgo vielu var atrast arī citos produktos. Astaksantīns salīdzinoši lielos daudzumos ir paprikā, vīnogās, dzērvenēs un apelsīnos.
Ārsti iesaka šādus produktus lietot pēc iespējas vairāk, jo astaksantīns papildus iepriekš minētajām īpašībām var novērst Alheimera un Parkinsona slimības, insultu un diabētu. Turklāt tas ir lielisks līdzeklis pret hronisku nogurumu un depresiju.
Zivju audzētavas taupības nolūkos nereti astaksantīna vietā baro zivis ar lētāku karotinoīdu – kantaksantīnu, par kura drošību zinātnieki nav gluži pārliecināti. Tomēr, lai pietuvinātos veselībai bīstamajai devai, vienā reizē ir jāapēd vismaz 15 kilogrami krāsotu zivju.
Tikmēr zivis krāso ne tikai ar barības palīdzību. Ātri iekrāsot fileju var arī ar dabīgas vai mākslīgas izcelsmes krāsvielām, tāpēc uztura speciālisti aicina rūpīgi lasīt pārtikas produktu etiķetes, pievēršot uzmanību ne tikai kalorijām un derīguma termiņam, bet arī produkta sastāvā esošajām pārtikas piedevām.
Aleksandrs FEDOTOVS
