Pasaulē
Tomēr ne tikai zelta un sudraba vietas iegūšanai ir nozīme, jo cīņa notiek arī par tikšanu uz kādu no UEFA rīkotajiem starptautiskajiem turnīriem nākamajā sezonā, kas klubiem, kuri tajos iekļūst, sniedz neatsveramu finansiālu atbalstu kā minimums vairāku simtu tūkstošu eiro apmērā, kurus pēc tam var novirzīt komandas uzturēšanā un tālākā tās attīstībā. Lai arī uz laukuma katra spēle sākās ar 0:0, tomēr šosezon tur redzētais un dzirdētais ārpus tā liek domāt, ka ne visiem ir vienādi spēles noteikumi.
Kad pacietības mērs ir pilns
Kā jau katru sezonu ierasts, cīņa par ceļazīmi uz kādu no Eirokausiem vietējā čempionātā ir ļoti saspringta un arī šī nav izņēmums. Par kārotajām atlikušajām divām ceļazīmēm uz starptautiska mēroga sacensībām, kas ir 3. un 4. vieta Virslīgā, finiša spurtā cīnās trīs ambiciozas komandas - FK “Auda”, FC “Valmiera” un FK “Liepāja”, kurai no nosauktās trijotnes ir vissenākās šī sporta veida tradīcijas.
Vien divu kārtu attālumā līdz turnīra noslēgumam 3. un 5. vietā esošas komandas šķir pāris punktu tiesa, bet nesenajā tiešajā duelī starp “Auda” un “Liepāja” uz laukuma un ārpus tā norisinājās daudz nesaprotamu lietu, kas tiešā un / vai netiešā veidā ietekmēja arī spēles rezultātu. Diemžēl ar to nenākas saskarties pirmo reizi šosezon un ne tikai ar Liepājas kluba dalību. Bet papildus uzmanību noteikti piesaistīja Virslīgas 33. spēļu kārta, kas ir loģiski - jo tuvāk sezonas noslēgums, jo katra tiesnešu svilpe ir ar lielāku svaru. Ar piebildi - īpaši katra nepamatotā svilpe...
Konkrētā spēle starp FK “Auda” un FK “Liepāja” noslēdzās neizšķirti ar rezultātu 1:1, tomēr notikumu virkne bija kā īstenā trillerī ar daudzām asām un neviennozīmīgām situācijām, vienlaikus ar vienādu situāciju atšķirīgu traktēšanu. Jau mača 26. minūtē liepājnieki bija spiesti palikt mazākumā, kad galvenais arbitrs J. Keziks parādīja sarkano kartiņu Bakarijam Sanē. Epizode bija strīdīga un abu spēlētāju sadursme norisinājās vēl vairākus metrus krietni pirms soda laukuma. Diskusiju, vai bija pārkāpums, principā nav. Runas ir par to, vai tika pieņemti pareizie mēri un soda apmērs bijis adekvāts. Tika pat iesaistīta arī izslavētā VAR sistēma un pēc video noskatīšanās tika pieņemts lēmums sākotnēji parādītās dzeltenās kartītes vietā piešķirt sarkano kartīti. Savukārt epizodē jau otrajā puslaikā, kur piešķirtais 11 metru soda sitiens jau svilpes brīdī klātesošajiem skatītājiem un ekspertiem lika saraukt plecus vai patiesi tāds pārkāpums bijis jāfiksē, no VAR iesaistes ne miņas… Par laimi, Liepājas komandu glāba vārtsargs.
Citā karstā spēles momentā, kad notika stingru vārdu apmaiņa starp abām konkurējošajām pusēm, kāds “Audas” (zinātāji māk teikt, ka tas bijis Kārkliņš) spēlētājs izteica necenzētas leksikas frāzes Liepājas kluba galvenā trenera Tamaza Pertijas virzienā, bet dzelteno kartiņu piešķīra trenerim… kā arī citā epizodē tika pagrūsts “ball boy” jeb bumbu padevējs. Ierasti šos pienākumus pilda jaunāko paaudžu futbolisti, tāpēc šāda profesionāla sportista rīcība šķiet divtik nepieņemama. Kādu piemēru mēs rāda jaunajiem atlētiem, kuri grib līdzināties, pirmkārt, vietējo futbola klubu zvaigznēm? Vai tā mēs audzinām nākamo paaudzi?
Futbola sabiedrība cerēja uz Latvijas Futbola federācijas (LFF) Disciplinārlietu komitejas iesaisti, jo tikai retajiem, kurš šo spēli vēroja klātienē vai bija iespējas strīdīgās epizodes noskatīties video formātā un dažādos rakursos, nebija skaidrs, ka tiesneši to nekontrolē. Rezultātā lēmums bija sekojošs - “Auda” spēlētājam par nesportisku rīcību pret bumbu padevēju piešķirts vien naudas sods, kamēr FK “Liepāja” trenera Pertijas “pasūtīšana trīs mājas tālāk” ar krietni spilgtākiem epitetiem palikusi bez uzraugošo institūciju ievērības. Salīdzinājumam - Anglijas “Championship” līgā vairākus gadus atpakaļ par līdzīgu situāciju, kad tiek fiziski aizskarts bumbu padevējs, spēlētājam tika piešķirta sešu spēļu diskvalifikācija, savukārt tepat, Latvijā, tajā pašā 33. kārtā naudas sods par emocionālu komunicēšanu ar tiesnešiem piešķirts “Metta/LU” pārstāvim Dainim Mihelsonam.
Rodas jautājumi - vienas komandas pārstāvji var citus sūtīt, kur vēlas pa labi vai pa kreisi un par to neatbildēt, kamēr citiem tiek piešķirti kārtējie naudas sodi un kartiņas… Kopumā “Liepāja” ir komanda, kura Virslīgā visvairāk minūšu spēlējusi mazākumā - kopskaitā 240, kur vārtu attiecība ir 3:7. Iespējams, tā ir tikai sakritība, tomēr tiešo konkurentu cīņā starp “Auda” un FK “Liepāja” mača tiesnešu darbības izsauca ļoti daudz jautājumu.
Ko mainīt?
Pārmetumi tiesnešu darbam izskan ne tikai no vēju pilsētas komandas puses, bet tie ar neapskaužamu regularitāti parādās teju katrā spēļu kārtā. Īpaši zīmīgi ir tas, ka vairāki no skandalozajiem mačiem norisinājušies ar FK “Auda” komandas līdzdalību, turklāt lēmumi nospiedošā vairumā gadījumu bijuši labvēlīgi tieši audiešiem. Konspirāciju teoriju piekritēji un Latvijas futbola virtuves pazinēji uzreiz steigs netieši norādīt virzienu, no kurienes aug kājas jeb ar kuru citu klubu Latvijā “Auda” ir ciešas, varētu pat teikt ļoti radniecīgas saites. Un daudz kas taps skaidrāks. Vai varbūt jāpaskatās strīdīgo maču kopsavilkums un no tiem jāizvelk ko katrai vienībai konkrētajā kārtā vajag vai kādai trešajai pusei. Paši saprotiet.
Iespējams, problēma patiesi ir citur. Latvijas futbola tiesnešu līmenis ir tāds, kāds tas ir, un šobrīd sistēmā nav nedz cilvēku, nedz citu resursu, lai šo situāciju uzlabotu. Varbūt tiešām tikai neveiksmīgas sagadīšanās pēc par lielākajiem cietējiem no tiesnešu darbībām kļuvuši klubi, kuri tiešā veidā “traucē” viena lielkluba satelīta projektam nonākt vietā, kur tam tā sākotnēji plānota. Varbūt…
Tomēr nav dūmu bez uguns un savu sašutumu par notiekošo Virslīgas turnīrā, īpaši tā izskaņā, kad svarīgo maču ir katru kārtu, pauž aizvien lielāks skaits arī neitrālo skatītāju. Vai tāds futbols mums ir vajadzīgs? Atcerēsimies, ka profesionāli futbola klubi Latvijā ir lielākoties privāto īpašnieku izauklēts lolojums, un ticiet vai nē, nav tā, ka uz viņu vietām kā klubu īpašniekiem stāv rinda... Reālā situācija šobrīd ir tāda, ka ar Rīgas grandiem RFS un “Riga FC” pārējiem sacensties ir grūti. Viens no veidiem, kā paaugstināt konkurences līmeni vietējā čempionātā, ir caur starptautiskajām sacensībām. Pirmkārt, tā ir iespēja ne tikai nopelnīt solīdu summu kluba kopējā budžetā, bet arī atrādīt savus labākos spēlētājus, lai tos tālāk pārdotu. Otrkārt, spēles līmeņa pieredze, kas savukārt var palīdzēt celt Latvijas čempionātu.
Vai šobrīd pieejamā kultūras un nu jau sportiskā līmeņa un godīguma vide ilgtermiņā veicinās jaunu investoru piesaisti klubiem? Zinot, ka, ļoti iespējams, dažas svarīgākās vietas Latvijas klubu futbola hierarhijā ir jau rezervētas kaut kur ārpus laukuma vai tiesnešu galvās daudzus gadus uz priekšu. Sports ir sports un arī tiesneši ir cilvēki, kuri var kļūdīties. Tā ir neatņemama spēles sastāvdaļa. Tomēr pēdējā laika notiekošais vērsis “interesi” par notiekošajiem procesiem ne tikai attiecīgo klubu funkcionāriem un līdzjutējiem, bet arī neitrāliem notiekošā vērotājiem. Futbols ir skaists un arī Latvijas klubu futbols strauji attīstās. Tomēr dažiem iespēja attīstīties, vienalga, vai apzinātā vai neapzinātā veidā, tiek liegta. Vai kā minimums netiek nodrošinātas vienādas izejas pozīcijas. Labākais jānoskaidro ir laukumā un ar (ne) gūtajiem vārtiem, nevis pēc apšaubāmu tiesnešu traktējumu izpausmēm. Gan treneri, gan spēlētāji ne reizi vien publiski ir norādījuši, ka tieneši reizēm jūtoties dieva kārtā! Pēc lūgumiem izskaidrot vienu vai otru spēles epizodi, populārākās atbildes ir “man nekas nav jāpaskaidro” vai “man nav skaidrojuma”. Tikmēr citiem nereti tiek piedāvātas vairākas minūšu lekcijas par sev interesējošo tēmu. Vai tas ir labais tonis? Visiem jārada vienādi apstākļi un lai uzvar labākais laukumā!
