Pasaulē
Ko tur slēpt, daudzas sievietes darīs visu iespējamo, lai tikai viņu vīrieši nedotos uz fronti, izvēloties labāk izvest viņus uz ārzemēm, noformēt invaliditāti, paslēpt mājās... Bet ir vīrieši, kuri pieņem lēmumus paši. Ir situācijas, kad lēmumi ir pašsaprotami. Ir situācijas, kad nav izvēles.
Kijivā, kur valda rosība un mutuļo dzīve, vientulības sajūta ir īpaši skaudra. Šķiet, esi vienīgā Visumā, kas dzīvo, gaidot...
Radošā komanda “uzahvati” (https://pomitna.com.ua/), kas darbojas imersīvo projektu žanrā, ir apkopojusi 20 šādus stāstus, dodot vārdu katrai “neredzamajai” varonei.
Dzīvē “imersīvais projekts” izskatās vienkārši. Neliela cilvēku grupa pulcējas pie Kijivas Centrālās dzelzceļa stacijas (visa informācija tiek nodota no mutes mutē, kontakti ir atrodami internetā). Vieta, kurā cilvēki satiekas un atvadās. Daži – pēdējo reizi…
Katram “skatītājam” ir austiņas. Uzliekam tās un pārceļamies citā pasaulē, “kur viss ir iespējams un ne no kā nav jākaunas”. Šeit var ļauties jūtām, raudāt un smieties, neatskatoties uz citiem.
“Austiņās” - 20 sievietes, katra ar savu stāstu. Negaidīti klusi, bez asarām un vaimanām – par svarīgāko. Pārāk klusi...
- Katru rītu es pamostos un saku “labrīt”. Sev un tev...
- Mazliet... Tagad man ir jauna mērvienība - mazliet. Vēl tikai “mazliet” jāpagaida.
- Lūdzu, pagaidām nenāc pie manis sapņos. Tu parādies, apskauj mani, es pamostos, bet tevis nav līdzās... Kad tu atgriezīsies, es mīlēšu tevi neprātīgi.....
- Katrs rīts sākas ar vienu domu – varbūt tieši šodien būs apmaiņa...
- Ja viņš sāktu slēpties, man būtu grūtāk. Kas jādara – tas jādara.
- Kaimiņi pastāvīgi nodarbojas ar seksu, it kā rītdiena varētu nepienākt...
- Mani nelaiž vaļā doma: kāpēc palaidi? Vai esi pārliecināta, ka gaidīsi?
- Esmu pamanījusi, ka cilvēki domā, ka esmu citāda. Viņi izvairās no manis. Bet man ir vajadzīgs kaut neliels atbalsts.
- Mani 10 mēneši ellē.
...Klausoties šo sieviešu stāstu, atcerējos kādu sievieti, ko satiku Irpēņas baznīcā. Viņa stāstīja, ka iedzīvotāji saviem spēkiem sakopuši un atjaunojuši pilsētu pēc atbrīvošanas no Krievijas okupantiem. Tie, kas bija aizbraukuši, jau sen ir atgriezušies. Tie, kam paveicies izdzīvot: “Tikai katra piektā māte staigā mirusi”...
Tad kāda nejauša tikšanās pašā Kijivas centrā, Maidanā, pie Karoga kalna, kur ikviens var atstāt karogu, lai pieminētu kādu šajā karā kritušu tuvinieku. Jauna meitene sēž uz trotuāra apmales un ar mīlestību glāsta puiša foto sēru rāmī. Apkārt neviena nav – tikai viņi divi.....
Pēc mirkļa jautāju – līgavainis? Vīrs, atbild meitene. Viņš dienēja armijā, bet, sākoties karam, parakstīja līgumu. Mēs tikko paspējam apprecēties: “Agrāk viņš nāca pie manis, tagad es eju pie viņa. Viņam bija tikai 24…”
... Kad beigsies šis bezjēdzīgais karš, esmu pārliecināta, ka uzvaras dienā skanēs nevis skaļi marši, bet gan Svjatoslava Vakarčuka, iespējams, klusākā dziesma: “Apskauj mani...”.
Jeļena SLUSAREVA.
Autores foto.
