Pasaulē
11. decembrī notika Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas kopsēde, lai izvērtētu jaunās programmas ieviešanas starprezultātus.
Par savu pieredzi pastāstīja Rīgas 34. vidusskolas direktore Natālija Rogaļeva, kuras vadītajā skolā pāreja uz izglītību latviešu valodā tika daļēji īstenota jau no 2018. gada, kad daži vecāki pieprasīja, lai vienā no klasēm mācības notiktu latviešu valodā.
“Mums ir lieliska iespēja salīdzināt šo klasi ar citām septītajām klasēm. Vai citās klasēs atzīmes ir pasliktinājušās (pēc pārejas uz latviešu valodu)? Mēs redzam, ka rezultāti patiesībā būtiski neatšķiras.”
Rogaļeva atzīmēja, ka joprojām ir grūtības atrast latviešu valodas skolotājus, kā arī trūkst skolotāju palīgu. Ir nepieciešams arī laiks, lai skolotāji pierastu un pielāgotu savu domāšanu jaunajai sistēmai.
Pieredzē dalījās arī Krāslavas Varavīksnes vidusskolas direktore Marija Micķeviča. Šajā skolā bērnus pirmajā klasē mācībām latviešu valodā sāka uzņemt 2022. gadā, taču ir jāatrod līdzekļi programmas izstrādei.
Tomēr līdzās kopumā pozitīvajai pieredzei pastāv arī vairākas problēmas. Turklāt ir jābūt uzmanīgiem ar vērtējumiem, uzskata Progresīvās partijas deputāte Antonina Neņaševa, uzsverot, ka ir jāveic rūpīgs pētījums, lai pārliecinātos, ka programma patiešām ir efektīva.
Bijušās mazākumtautību skolas jeb, citiem vārdiem sakot, “krievu skolas” joprojām saglabā savu kādreizējo statusu dažu cilvēku acīs, uzskata Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre Silvija Amatniece: “Tieši latviešu ģimenes cenšas norobežoties, un tām ir mazliet grūtāk pieņemt, ka bērni no mazākumtautību ģimenēm, kuriem, iespējams, nav labas valodas zināšanas, ienāk klasēs, kas iepriekš bija latviešu. Turklāt latviešu ģimenes ne vienmēr vēlas sūtīt savus bērnus uz bijušo mazākumtautību skolu. Šī stigma saglabājas: ka izglītības kvalitāte var būt sliktāka vai ka latviešu valodas galu galā nebūs”.
Jaunās Vienotības deputāte Anna Rancāne komentēja sašķeltības iemeslus:
“Kad es dzīvoju Daugavpilī, tur bija viens latviešu bērnudārzs un pusotra latviešu skola. Protams, vecāki centās bērnus vest uz latviešu skolām – vides dēļ. Tagad ir svarīgi šo vidi pārveidot.... Protams, jebkura latviešu mamma zina, ka mazākumtautību skolās vienmēr devītajā maijā devās pie mūžīgās uguns, tas notika organizēti, un tā bija pieņemts. Tāpēc es saprotu, kāpēc vecāki nelabprāt sūta savus bērnus uz bijušajām mazākumtautību skolām.”
Tādējādi, neraugoties uz vienotu mācību valodu skolās, sašķeltība joprojām pastāv, jo ģimenes joprojām izvēlas skolas, vadoties pēc to kādreizējā statusa. Tomēr Rīgas 34. vidusskolas direktore Natālija Rogaļeva uzskata, ka atslēga ir izglītības kvalitātē.
“Tiklīdz mēs spēsim nodrošināt kvalitatīvu izglītību visās mūsu skolās, tad latviešu vecākiem būs mazāk iemeslu izvēlei – doties uz tuvāko skolu vai uz to, kas vidusskolā piedāvā piemērotu programmu. Ja pirms trim gadiem mums bija viens latviešu bērns, tad tagad desmitajā klasē mācās septiņi. Tas jau ir daudz. Un pirmajā klasē ir pieci.”
Rogaļeva arī atzīmēja, ka Rīgā skolas vairs netiek iedalītas mazākumtautību skolās un pārējās, un vecāki izvēlas no kopējā pieejamo skolu saraksta. Direktore uzskata, ka tas ir pareizais ceļš.
